Nu viņi ir klāt. Veseli seši ļautiņi no Tuvajiem Austrumiem, kuri mūsu valstī ir ieradušies kopējā Eiropas migrācijas procesa kontekstā. Droši vien bija pārsteigti, konstatējot, ka ierašanās brīdī ap viņiem spieto visi iespējamie mediju pārstāvji, droši vien pēc garā ceļa viņi labprātāk būtu gājuši atpūsties un gulēt, bet ne par to šis stāsts, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas arī ir mediju uzdevums - pēc iespējas lietas rādīt "dzīvajā", kā to citur šajā portālā ir rakstījusi kolēģe un draudzene Rita Ruduša.
Ceturtdien, 7.janvārī, "Delfos" bija pagarš Saeimas deputāta un politiskās struktūras "Saskaņa sociāldemokrātiska partija" frakcijas vadītāja Jāņa Urbanoviča komentārs, kurā viņš sprieda par pieaugošu nacionālismu un rasismu daudzviet Eiropā sakarā ar pieaugošo bēgļu krīzi. Viņš raksta: "Šodien atklāti tiek sludināta nevēlēšanas atzīt 'citādus, svešus' cilvēkus par sev līdzīgiem, iztēlojot viņus pat kā bioloģiski citas būtnes".
Labdien, lasītāji! Šodien "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" uz vāka ir plašs grafiks, kurā redzams, cik ļoti Latvijas iedzīvotāji uzticas un/vai neuzticas dažādām instancēm. Šodien "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" arī ir pietiekami uzjautrinošs un kārtējais materiāls no aktīvākajiem Ventspils fīrera aptekalētājiem Rozenberga un Dreiblata par to, kā viesu saraksts Igaunijas prezidenta kāzās it kā norāda uz Džordža Sorosa neizsīkstošo ietekmi mūsu platuma grādos, - bet ne par to šis stāsts.
Droši vien ilgi nebija jāgaida pēc tam, kad mūsu kaimiņvalsts cars pavēstīja, ka cara kara lidmašīnas notriekšana bija "duncis mugurā", pirms cara pakalpiņi sāka aktīvi domāt par to, kā uz šo dunča dūrienu reaģēt. Sestdien cara priekšā tika nolikts papīrs, uz kura bija piedāvātas dažādas sankcijas pret Turciju. Cars papīru parakstīja ar tūlītēju, lai arī zināmā mērā arīdzan atpakaļejošu efektu.
Reakcija pret to, kas pagājušajā nedēļā notika Parīzē, vismaz vienā sabiedrības spārnā nekāds liels pārsteigums nav. Vienmēr radikālu viedokli paust gatavais Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks (Nacionālā apvienība) jau ir paguvis sociālajos tīklos tīksmināties par to, ka viņa pārstāvētās partijas politiskajiem konkurentiem nāksies nožēlot atbalstu bēgļu uzņemšanai: "Ja pēc 10 gadiem Rīga būs Parīze, mēs zināsim atbildīgos, kas valdībā un Saeimā atbalsta migrantu uzņemšanu – Vienotība, Saskaņa, LRA."
Aizgājušajās brīvdienās gadskārtējo kongresu sarīkoja partija “Latvijas attīstībai”. Tā bija viena no vairākām partijām, kādas uzradās 2013.gadā, lai gatavotos pagājušā gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām maijā un Saeimas vēlēšanām oktobrī. Partijas redzamākā persona sākotnēji bija kādreizējais Latvijas premjerministrs Einars Repše, dibināšanas kongresā paziņots, ka “Latvijas attīstībai” būšot “labēji konservatīva” partija, kuras mērķis būšot apvienot “profesionālus un pieredzējušus cilvēkus, kam svarīga stabila un ilgstoša ekonomiskā izaugsme Latvijā”.
Pagājušajā nedēļā Latvijas Vanadziski luteriskā baznīca saorganizēja mācītāju konferenci, kurā ar ļoti lielu balsu vairākumu garīdznieki nobalsoja, ka nē, sievietes Vanadziski luteriskajā baznīcā nedrīkst būt mācītājas. Piedevām nākamgad, kad notiks baznīcas sinode, šo aizliegumu vajagot nostiprināt baznīcas Satversmē, lai tas būtu pavisam skaidrs, lai arī visu laiku kopš baznīcas virsvadību pārņēma Jānis Vanags, sievietes nav ordinētas vispār.
Nu nevar un nevar rimties šī sieviete! Runa ir par Saeimas deputāti no ''"Saskaņa'' sociāldemokrātiskā partija" saraksta Jūliju Stepaņenko. Lasītāji zinās, ka viņa bija autore bēdīgi slavenajiem grozījumiem izglītības likumā par "tikumīgu audzināšanu" Latvijas skolās.
1953.gada 29.maijā pasaule uzzināja, ka pirmo reizi kādam bija izdevies uzrāpties pasaules augstākā kalna Everesta virsotnē. Tas bija Edmunds Hilarijs kopā ar nepāliešu pavadoni Tenzingu, kurš vēlāk atcerējās: „Tas ir bijis ļoti garš ceļš - no kalnu kūlija, kurš stiepj nastu, līdz cilvēkam žaketē, kas apkarināta ar medaļu rindām, kuru vadā lidmašīnās un kuram jāraizējas par ienākuma nodokli.” Pasaules ziņu lentās gan Hilarija un Tenzinga panākumam vieta bija jādala ar citu notikumu, proti, todien arī tika kronēta Lielbritānijas karaliene Elizabete II.
“Es zināju, ka tas, ko daru, ir pretlikumīgi.” Tie ir vārdi no Latvijā dzimušā un augušā Denisa Čalovska, kurš nemaz ne tik sen bija tas pats, kurš tajā mūsu valsts laikrakstā, kurš no viņa aizturēšanas centās uztaisīt vislielāko traci, apgalvoja, ka viņam neesot ne jausmas, kāpēc pirms nu jau gandrīz trīs gadiem specdienesti viņu aizturēja, vēl bilstot: “Par to, ko esmu it kā noziedzies, esmu lasījis avīzēs.” Tā cenšoties radīt iespaidu, ka tas viss ir bijis kaut kāds pārpratums, specdienestiem (turklāt ne tikai no Latvijas vien) vienkārši gribējās kādu arestēt, un puisis gadījās pa ceļam. Ups, kam negadās?
Man jau ļoti sen ir licies, ka Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) ir viena visnotaļ nevajadzīga iestāde. Laikā, kad to vadīja Zigmunds Skujiņš (un tās nosaukums bija Radio un TV padome), tā bija tukša pļāpātava, Kleckina laikā bija bēdīgi slavenais, lai neteiktu kretīniski absurdais stāsts par “horizontālo taimkodu”. Un tad mums ir pašreizējais variants, kurš pēdējā laikā ir kļuvis par vienkārši prātam neaptveramu iestādījumu.
Jāatzīst, biju drusku pārsteigts ieraugot ziņu, ka mūsu joprojām salīdzinoši jaunceptais Valsts prezidents Raimonds Vējonis ir atradis par vajadzīgu paziņot, ka attiecībā uz musulmaņu sievietēm, “protams, nevajadzētu šādas galvassegas nēsāt.” Pārsteigts biju tāpēc, ka kaut kā nebiju pamanījis, ka konkrēti musulmaņu sieviešu apģērba paradumi mūsu valstī būtu kaut kas īpaši aktuāls. Neatceros, kaut reiz Latvijā redzējis sievieti tērpā ar pilnīgi aizsegtu seju. Šorīt lasīju, ka šur tur tādas esot redzētas, bet es personīgi tādu ieraudzījis neesmu.
Ar katru dienu arvien vairāk šķiet, ka Krievijā mūsdienās notiek savdabīgs konkurss, proti, kurš spēs izdomāt pašu jaunāko veidu, kā pierādīt, ka veselais saprāts mūsu kaimiņvalstī ir devies attālā atvaļinājumā, droši vien tāpēc, ka veselais saprāts kā netaustāma lieta var ceļot bez pases vai vīzas.
Par dalībnieku skaitu otrdienas piketā pie Ministru kabineta jautājumā par bēgļu uzņemšanu masu informācijas līdzekļos domas ir dalījušās, ārvalstu medijiem ziņojot, ka to bija kādi 250, bet Nacionālās apvienības pārstāvim apgalvojot, ka tur bija pāris tūkstoši (skat., piemēram). Pats tur nebiju un neskaitīju, taču šorī,t laikrakstos un internetā aplūkojot fotogrāfijas no pasākuma, manu uzmanību visvairāk piesaistīja transparenti, kādus ļaudis turēja rokās. Daži no tiem bija profesionāli drukāti, citi ar roku uzšņāpti, taču daudzos gadījumos tie rada jautājumu par attiecīgā autora saskarsmi ar veselo saprātu.
Viņi dzīvo Itālijā. Vīrieši, kuri vēlas attiecības dzīvē veidot ar citiem vīriešiem, bet dzīvo valstī, kurā nav pilnīgi nekādu noteikumu par viendzimuma kopdzīvi un visu no tās izrietošo. Tiesā viņus identificēja šādi: "Oliari kungs un A. kungs," "Feličeti kungs un Zappas kungs," un "Perelli Čipo kungs un Začeo kungs." Pirmais pāris 2008. gadā Itālijas pašvaldībā pieprasīja laulību reģistrēšanu. Tā tika atteikta. Otrs pāris tāpat izdarīja 2011. gadā ar to pašu rezultātu. Trešais pāris - 2009. gadā, tas pats rezultāts.
Šodien, 23. jūlijā, ir 75. gadadiena lēmumam, kurš Latvijai, Lietuvai un Igaunijai tajā laika bija un ilgu laiku pēc tam palika ļoti būtisks. Runa ir par toreizējo Amerikas Savienoto Valstu valsts sekretāra (ārlietu ministra) vietas izpildītāju Samneru Velsu, kurš 1940. gada 23. jūlijā paziņoja, ka viņa pārstāvētā valsts neatzīs Baltijas valstu okupāciju.
Labdien, lasītāj!
Nu ko. Atvaļinājums pavadīts. Divas nedēļas Čikāgā bija ļoti jaukas, paldies, ka pavaicāji. Biju uz praidu, kas sita ļoti augstu vilni tāpēc, ka dažas dienas pirms tam ASV Augstākā tiesa bija pateikusi, ka aizliegt viendzimuma laulības Amerikas Savienotajās Valstīs neatbilst ASV konstitūcijai un tāpēc tā vairs nedrīkst darīt.
Šodien, 2015.gada 26.jūnijā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) notika kaut kas nudien vēsturisks. Ar piecām balsīm par un četrām pret ASV Augstākā tiesa nosprieda, ka aizliegumi pret viendzimuma laulībām visos 50 ASV štatos ir nekonstitucionāli un nelikumīgi. Spriedums vēl nav stājies galīgā spēkā, jo oponentiem vēl ir trīs nedēļas laika, lai tiesnešus aicinātu spriest no jauna, bet grūti iedomāties, ka kāds no viņiem tāpēc varētu mainīt viedokli.
Vakar notikušais Eiropraida pasākums manās acīs bija vienreizējs. Ļaudis Vērmaņdārzā sāka pulcēties jau ap pusdienlaiku, nākamo stundu laikā viņi turpināja pulcēties vēl un vēl, un vēl, un vēl, un tad vēl mazbišķīt, un tad vēl viena grupiņa, un pēc tam arī lielāka grupa.
Nu, ko. Eiropraids nu ir pusceļā. Atklāšanas pasākums pirmdien bija super. Praida mājā Skolas ielā pulcējās paliels bars, tajā skaitā strīpa ārvalstu vēstnieku. Priecājos un priecājos vēl bišķīt vairāk par to, ka Eiropraida viens no galvenajiem atbalstītājiem un sponsoriem ir manas dzimtās Amerikas vēstniecība.
Šajās dienās man bijis tas prieks un gods satikt vienu no Amerikas slavenākajiem šefpavāriem. Viņa vārds ir Arts Smits (Art Smith), un Latvijā viņš ir ieradies, pateicoties ASV Valsts departamenta un vēstniecību programmai, kuras ietvaros pa pasauli braukā dažādi amerikāņu mākslinieki, dziedātāji un, jā, arī šefpavāri. Mērķis, tā teikts “Mākslas vēstnieku programmas” mājaslapā, ir “veicināt starpkultūru sapratni un sadarbību un demonstrēt kopējās vērtības un aspirācijas”.
Nesen kolēģe Agnese Margēviča no portāla Pietiek.com aprindām savā blogā publicēja garu materiālu par Drošības policiju (DP) un konkrēti par diviem DP darbiniekiem un viņu piedalīšanos uzņēmējdarbības pasaulē. Lasītāji ar to var iepazīties šeit.
Sākšu šī rīta ierakstu ar cerību, ka Raimonds Vējonis kā Latvijas Republikas astotais vai devītais Valsts prezidents (skatoties, vai Kārli Ulmani var uzskatīt par leģitīmu prezidentu, ņemot vērā to, ka amatu viņš ieguva, nevis pateicoties Saeimas balsojumam, bet gan tāpēc, ka viņš pats to sagrāba) būs veiksmīgs prezidents.