Pēc adoptēšanas no patversmes suns Bite vairākus mēnešus dzīvoja vasaras mājā tālu no trokšņainām ielām. Mājai apkārt nožogots pagalms, un saulainās dienās suns savu diendusu bieži izvēlējās gulēt smiltiņās pie vārtiem. Suņa dzīve gan atkal mainīsies, jo vasara beigusies, jaunajā pilsētas dzīvoklī vairs neizskatās kā būvlaukumā un mums patiešām ir apnicis katru dienu braukt uz Rīgu un atpakaļ.
Autora ziņas
Lai gan kopš 2014. gada likums Latvijā ļauj vardarbības veicēju izolēt no ģimenes un nodrošināt cietušajai personai pagaidu aizsardzību, problēmu vardarbības mazināšanā ir daudz. Vardarbība pret sievieti ģimenē Latvijā ir augstāka par vidējo līmeni Eiropas Savienībā. Aktīviste, cilvēktirdzniecības eksperte un veiksmīgu palīdzības programmu vadītāja Šerija Himenesa no Bostonas (ASV) uzskata, ka svarīgākais ir radīt drošu patvērumu, uz kuru doties, saprast, ka palīdzība jāpielāgo konkrētajam cilvēkam un jāizglīto sabiedrība.
Genādijs visu savu dzīvi pavadījis ārpus ģimenes – dzīvoja bērnunamā, mācījās internātskolā, dzīvoja pansionātos, pabija arī psihoneiroloģiskajā klīnikā. Šis Latvijā nav unikāls stāsts. Arī tad, kad jau spēj par sevi parūpēties, cilvēki, kam ir intelektuālās attīstības traucējumi, turpina dzīvot institūcijās. Gadiem Genādija mērķis bija atrast radiniekus. Un viņam izdevās. Tas arī viņu izvilka “brīvībā”.
Ungāru režisore Bernadeta Tuza-Ritere pusotru gadu filmēja ungāru sievieti, kura jau desmito gadu ir ieslodzīta, strādā par velti un tiek nemitīgi pazemota. Viņa ir viena no aptuveni 40 miljoniem mūsdienu vergu – tie ir cilvēki, kuri spiesti strādāt šausmīgos apstākļos par ļoti niecīgu samaksu, nesaņem atalgojumu vispār, tiek iesaistīti piespiedu laulībās vai tiek seksuāli izmantoti.
Pēc nedēļas būs trīs mēneši, kopš suns Bite dzīvo savās jaunajās mājās. Vēl tad, kad viņa bija patversmē, ejot pastaigās, ņēmām līdzi kārumus un centāmies panākt, lai viņa sāk uz mums skatīties un atsaukties uz savu vārdu. Tagad esam tikuši daudz tālāk, bet ne jau par komandu skaitu ir stāsts. Man ir svarīgi, lai Bite jūtas droši, lai viņa ir priecīga un mums kopā ir labi.
Simtgade pēc simtgades – tikko aizvadīta Latvijas Mākslas akadēmijas simtgades ballīte, un nu jau tā tuvojas citai, ne mazāk svarīgai iestādei. Mazliet mazākā jubilejā ceļu pie skatītājiem radusi jauna filma, bet balvas „Kilograms kultūras” žūrijas locekles Justīnes Savitskas ceļi ved arī uz citām Latvijas pilsētām.
„Es tik ļoti mīlu mūsu suni,” teicu kādā siltā pēcpusdienā, kad trijatā sēdējām pagalmā. Ir sācies suņa Bites trešais mēnesis kopā ar mums, un esmu vairākkārt pārliecinājusies, ka mūsu kopdzīve nebūs nepārtraukti brīnišķīga. Reizēm jūtos pilnīgi izgāzusies, jo nezinu, kā rīkoties kādā nepieredzētā situācijā, pietiekami ātri nesaprotu, kā reaģēt, vai trešais variants – sev par pārsteigumu, rīkojos pilnīgi citādi nekā iepriekš. Un līdz ar to radu sunim negatīvu pieredzi.
Pirms suns Bite ieradās mājās no patversmes, divas reizes noorganizējām viņa un mūsu kaķa Dzērves tikšanos. Kaķi novietojām uz galda un barojām abus ar vistu – suni, lai viņš kaķi liktu mierā, bet kaķi, lai viņš tiktu pāri lielajām bailēm. Tieši tāpat rīkojāmies arī pirmajā vakarā, kad Bite ieradās mājās pavisam. Ir pagājuši tieši divi mēneši, un abi diezgan nepārprotami ir ceļā uz abpusēju vienaldzību.
Drīz būs divi mēneši, kopš suns Bite par savām mājām uzskata mūsējās, nevis patversmi. Pa šo laiku ir izveidojusies nosacīta kārtība, kā lietas notiek. Piemēram, esam pārliecinājušies ne tikai par to, ka suni niķīgu padara garlaicība. Bite vakarā nevarēs nomierināties arī tad, ja nebūs izgulējusies.
Pirms vedām no patversmes mājās savu pirmo suni Biti, piestājām veikalā, lai nopirktu divas svarīgākās lietas – kakla siksnu un pavadu. Patversmes kakla siksna tiek atstāta patversmē un bez pavadas ar suni iet nekur arī nevaram. Nopirkām arī citas preces – bļodiņas ēdienam un ūdenim, iemauktus, dažas rotaļlietas. Šoreiz par to, ko bija jēga iegādāties un ko – ne.
Pēc 10 tikšanās reizēm vairāk nekā trīs mēnešu laikā suns Bite beidzot paliks pie mums pavisam! Remonts jaunajā dzīvoklī ir pamatīgi ievilcies un vēl kādu laiku nebeigsies, tomēr likt Bitei dzīvot patversmē vēl ilgāk šķiet nepareizi. Tādēļ kopā ar kaķi Dzērvi no mazā Rīgas dzīvoklīša esam pārcēlušies uz dārza mājiņu pie jūras. Pagalmu apjož žogs, tāpēc viss ir droši – suns nekur neaizmuks, ja vien paši neizlaidīsim pa vārtiem.
Latvijā turpina palielināties cilvēku skaits, kas vēlas iegādāties vegānisku pārtiku. Tā ir tāda, kuras sastāvā nav dzīvnieku produktu vai tās radīšanai nav izmantoti dzīvnieki. Vegāni neēd gaļu, piena produktus, arī medu ne. Un gan lielajos, gan mazajos Latvijas veikalos specializētais piedāvājums kļūst lielāks. Vai ir pietiekami? Lai to noskaidrotu, Latvijas Radio devās uz veikalu kopā ar vegānu.
Ar suni Biti esam tikušies jau sešas reizes. Septītā ir ciemošanās brauciens no patversmes uz vasaras māju. Bite šoreiz paliks pa nakti. Grasāmies iet uz jūru un vēlāk arī paskriet kopā.
Pēc mūsu pirmās tikšanās ar Biti bija skaidrs, ka tā nav pēdējā. Šķita pats par sevi saprotams, ka tagad pie viņas brauksim regulāri.
Vairākus gadus gaidīju, kad man būs tādi dzīves apstākļi, ka varēšu ienākt dzīvnieku patversmē un teikt: „Labdien, es gribētu adoptēt suni!” Šogad pavasarī es to beidzot izdarīju! Šajā un turpmākajos ierakstos stāstīšu par to, kā es atradu savu suni, kā iepazīstināju ar savu kaķi un kā mēs visi kopā dzīvojam.
Nesen esam uzzinājuši, kuri sabiedrisko mediju balvas „Kilograms kultūras” 2019. gada pavasara nominanti iekļuvuši balvas finālā. Taču kultūras dzīve turpinās – Latvijas Radio žurnāliste, „Kilograma kultūras” žūrijas locekle Justīne Savitska iesaka palūkoties apkārt, aiz ielīgošanas dziesmām un pasākumiem ieraugot pavisam citus kultūrfaktus.
Migrācijas aktīvākajā posmā – 2016. gadā Itālijā ieradās vairāk nekā 180 000 cilvēku. Viņu vidū bija arī Lamins Kanji. Viņš nāk no mazas tirgus pilsētiņas Gambijā. Laminam tagad ir 21, viņš joprojām ir Itālijā, dzīvo patvēruma meklētāju centrā un jau trešo gadu gaida atbildi – ļaus Itālijā palikt vai ne. Pēc stingrāka imigrācijas likuma pieņemšanas Itālijā dokumentu aprites process ir kļuvis vēl lēnāks nekā iepriekš.
Pēdējos gados uz Itāliju dodas arvien mazāk un mazāk cilvēku, tomēr politiķu retorikā robežas tiek pieminētas bieži. Itālijas vicepremjera Mateo Salvīni jaunākais paziņojums ir likumprojekts, kas paredz sodīt migrantu un bēgļu glābēju kuģus ar 5500 eiro par katru izglābto. Eksperti gan norāda – ierosinājums drīzāk saistāms ar vēlēšanu tuvumu un par likumu nekļūs, jo ir nelikumīgs. Viens no svarīgākajiem jautājumiem, uz ko Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās jāatbild Itālijas vēlētājiem, būs migrācija.
Pirms 10 gadiem mazā daudzdzīvokļu māju ciematā Saulkalnē notika slepkavība. Veikalā nogalināja pārdevēju Zinaidu. Vainīgo atrada un piesprieda 15 gadus cietumā. Alekseju Šarovu no ieslodzījuma izglāba DNS. Augstākā tiesa viņu attaisnoja. Latvijas Radio sērijā "Slepkava brīvsolī. Kriminālstāsts par neatklātu slepkavību" dodas pa pēdām 10 gadus vecam noziegumam un pēta, kas izmeklēšanā nogājis greizi. Atbildīgo paviršības dēļ nevainīgs cilvēks nonāca aiz restēm, un Saulkalnē vairs necer, ka noziegumu jelkad atrisinās.
Balsošanai par balvu "Kilograms kultūras" sākoties, tās žūrijas locekļi - sabiedrisko mediju žurnālisti un redaktori - nav metušies atpūtā, lai ievilktu elpu pirms 26. februārī gaidāmās ceremonijas, bet joprojām ir aktīvi, gan apmeklējot kultūras notikumus, gan lemjot par izmaiņām balvas nākotnē, gan iesakot saturīgu laika pavadīšanas veidu.
Latvijas iedzīvotāji nav nemaz tik nelaimīgi. Tā secināts projektā "Statistiskie tautieši", kur lielākā daļa cilvēku teica, ka ir laimīgi vai ļoti laimīgi. Arī aptaujātie eksperti saka – rezultāts saskan ar viņu veiktajiem vai lasītajiem pētījumiem. Tajos aptaujā un intervē vairāk cilvēku un var noteikt sakarības, kādēļ vieni cilvēki ir laimīgāki par citiem. Galvenie faktori ir darbs, materiālais stāvoklis, izglītība, kā arī veselība.
Gandrīz puse no "statistiskajiem tautiešiem" ir laimīgi, un vēl trešdaļa – ļoti laimīgi, tas secināms no Latvijas Radio projektā "Statistiskie tautieši" līdz šim uzrunāto 95 "statistisko tautiešu" sniegtajām atbildēm par laimi.
Kāda ir Latvijas sabiedrība – uz šo jautājumu Latvijas Radio projektā "Statistiskie tautieši" atbild ar īstiem 100 cilvēku stāstiem par dzīvi, bērniem, darbu, naudu. Katrs ir viena versija par to, kāda ir šodienas cilvēka ikdiena. Šoreiz trīs stāsti par lielām pārmaiņām. Citreiz tās notiek tikai sev iekšienē un ietekmē tikai pašu vai tuvākos, bet ir arī tādas, kas sašūpo un varbūt pat salauž esošo dzīvi, un pat tādas, kurās var ieraudzīt, ka ir noslēdzies laikmets.
Sabiedrības stereotipi un aizspriedumi, pašu nezināšana un pieņēmumi – tas atklājas Latvijas Radio Ziņu dienesta projektā "Statistiskie tautieši", kur apkopoti 100 unikāli cilvēku stāsti. Sabiedrības stereotipi un aizspriedumi vērojami dažādās sfērās, tostarp attiecībā uz bērnu laišanu pasaulē, reliģiju.
Izveidot Latvijas iedzīvotāju portretu nav bijis viegli, un tā bijusi teju neiespējamā misija – atzīst Latvijas Radio žurnālisti projektā "Statistiskie tautieši", kur ir 100 unikāli stāsti par "cilvēku parasto". Taču fiksēt šā brīža Latviju vajag, lai sev parādītu, kādi mēs esam, un nākotnes cilvēki varētu redzēt, par ko šie cilvēki runāja, domāja, kādi viņi bija.