Ceļš no Rīgas uz Liepāju šoreiz ir mazliet dīvains, jo apkārt vēl diezgan zaļš, ganās govis un aitas. Tāds dīvains ir 2015. gada novembris. Tas ir novembris, kad Rīgai joprojām nav savas akustiskās koncertzāles. Toties notiek Liepājas jaunās koncertzāles atklāšana. „Lielais dzintars” ir gatavs mirdzēt, zaigot, spoguļoties, spēlēties, bet pats galvenais – skanēt. Skaisti, plaši, lielās zāles otrajā balkonā pat vārda tiešā nozīmē - reibinoši.
Novembra beigās Latvijā viesosies Gonkūru prēmijas laureāts, rakstnieks Hedi Kadūrs, intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” atklāj Jāņa Rozes apgāda vadītāja Renāte Punka.
Tas varēja notikt tāpēc, ka viņš nesmēķēja. Viņš papirosus attina, tabaku iemainīja pret nepieciešamām lietām vai maizi. Papirosu papīrīšus viņš aprakstīja un slēpa. Tā līdz mums nonākusi Artūra Stradiņa Vjatkas labošanas darbu nometnes dienasgrāmata no 1942.gada 1. janvāra līdz 31.decembrim.Tagad šos īsos teikumus par dzīvi lasa aktieris un režisors Boriss Pavlovičs izrādē "Vjatlags" Rīgā, Talsu ielas zālē. Vienā stundā izlasāms viens gads.
Frankfurte. Jūs jautāsiet, vai es te redzu ko īpašu uz ielām bēgļu krīzes sakarā. Nē. Viss izskatās apmēram tāpat, kā pagājušajā gadā ap šo laiku, kad Frankfurtē sabrauc grāmatizdevēji, autori, tulkotāji, grāmattirgotāji no visas pasaules, lai piedalītos pasaules lielākajā grāmatu gadatirgū.
Es neesmu alpīniste, bet man ir vilkme tikt līdzi lielām domām. Pēdējās nedēļas liek atkal un atkal salāgoties ar lielo domu domātājiem. Ar Mihailu Bulgakovu, kura „Meistars un Margarita” piedzīvoja pirmizrādi latviešu teātrī; ar Ojāru Vācieti, kurš to konģeniāli iztulkojis; ar Imantu Ziedoni, kura domas par Raini no jauna lasāmas grāmatā „Mūžības temperaments. Studijas par Raini.”; ar pašu Raini, kuram veltīta konference pašlaik notiek Rīgā. Konference ar daudznozīmīgu nosaukumu „Un rīts būs jāpieņem, lai kāds tas nāks”. Un Josifu Brodski, kura dzeju gaidām Rīgā, bet viņu negaidīti konferencē citē Vita Matīsa.
Jums droši vien šķiet pazīstams vārds „Makondo”. Gabriela Garsijas Markesa un viņa „Simts vientulības gadu” sakarā. Nekad neeksistējusi vieta. Par „Makondo” bēgļu nometni Vīnes nomalē savulaik esot nodēvējis kāds nepazīstams meksikāņu rakstnieks, tagad vairs neviens nezinot, kā šo vietu sauc īstenībā, bet ārēji tā maz atbilstot Markesa romantiskajam aprakstam.
Šī nedēļa pagāja vienā lasīšanā - radio studijā aktieris Gundars Āboliņš kā vienmēr hipertalantīgi lasīja desmit grāmatas, kuras skanēs „Radio mazajā lasītavā”; dzejnieki lasīja savus dzejoļus, trenējoties Dzejas dienām un „Dzejkoncertam”; Jaunā Rīgas teātra izrādē „Soņa” Jevgēnijs Isajevs lasīja Tatjanas Tolstajas stāstu „Soņa”, bet es pati – to visu klausījos un no klausīšanās brīvajos brīžos lēni un klusiņām lasīju Alises Manro stāstus „Dārgā dzīve”.
Rīga - Jasmuiža - Rīga. Māls. Lins. Metāls. Koks. Rainis. Dzeja. Šonedēļ Raiņa muzejā „Jasmuiža” kurināja tradicionālo augusta cepli un atklāja atjaunoto muzeja ēku – Latgales tradicionālās kultūras un amatu māju ar Latgales keramikas ekspozīciju un izstādi „Četri stūri - Latgales amatu pamati”.
„Patiesībā prezidents bija ļoti apmierināts, ka mūsu valsts šādi paglābusies no visādiem šaubīgiem darījumiem. Un turklāt prezidentam tagad nevajadzēja melot. Melot prezidentam it nemaz nepatika. Pat zinot, ka tad, ja ir īstas nepatikšanas, piespiedu meli ir atļauti. Protams, tikai ārkārtas gadījumos, ja nav nekādas citas izejas. Piemēram, ja jāglābj sava valsts no kara.” – tās ir rindas no igauņu rakstnieces Aino Pervikas grāmatas „Prezidents”.
Es nācu uz darbu pa Jaunielu. Doma laukumā pašlaik fotoizstāde par folkloras festivāla "Baltica" vēsturi, un pašā priekšā fotogrāfija no 1988.gada svētkiem - pilns Doma laukums ar cilvēkiem, Radio nams, operatori un fotogrāfi uz Radio nama balkoniņa. It kā tipisks skats lielos tautas saietos. Un tautai izšķirīgos brīžos. Namam, kas savulaik celts kā banka, laiki un cilvēki iedevuši jaunu un ļoti būtisku jēgu, ja gribat - arī pievienotās vērtības viedokli.
Tik galēji sakāpināta ir Mācekļa šaubu smaile Mariusa fon Maienburga lugā „Māceklis” režisora Viestura Meikšāna versijā, mūsdienu cilvēka fobijas izspēlējot ar trim JRT aktieriem – Vili Daudziņu, Elitu Kļaviņu un Gati Gāgu. Katrs no viņiem ir vienlaikus šaubas, apliecinājums, sludinātājs, māceklis, skolotājs un tā tālāk. Un nevienam nav taisnība.
Jau vēstīts, ka 26. martā Jaunā Rīgas teātra (JRT) Muzeja zālē (Talsu ielā 1) pirmizrādi piedzīvoja režisora Viestura Meikšāna iestudējums “Māceklis”. Izrādē skarta reliģiskā radikālisma tēma, kas, pēc režisora domām, izrādes kontekstā būtu diskutējama.
Jau vēstīts, ka uz Latvijas Literatūras gada balvu (LaLiGaBa) kategorijā „Labākais dzejas darbs” pretendē Ineses Zanderes dzejas krājums „Putna miegā” (Neputns). Dzejniece, literatūrzinātniece, literatūras skolotāja un LaLiGaBas eksperte Iveta Ratinīka uzskata, ka balvai izvirzītais krājums ir pārsteigums pašas Zanderes poētikas ietvaros, taču tam piemīt pārlaicīgas dzejas kvalitātes.
„Dārgais draugs! Rakstu jums no Cīrihes, kur atkal atvadājos, tādēļ, ka Kastaņjolā vairs nevarēju izturēt un meklēju atkal tikt pie veselības un darba…”, tā 1912. gada jūlijā Aspazija raksta vēstulē izdevējam un literātam Ernestam Birzniekam-Upītim, piekodinot par šo korespondenci Rainim, kurš palicis Kastaņjolā, neteikt ne vārda.
„Uldim ir tāda spēja, ka, viņu ja sāk kairināt ar valodu, tad viņš dod pretī tā, ka jāmeklē vēl kāds, kurš tā var dot pretī, jo ir jau cilvēki, kurus valoda nekairina,” tā par Latvijas Literatūras gada balvas (LaLiGaBa) nominantu Uldi Bērziņu teic balvas žūrijas pārstāvis, dzejnieks Aivars Eipurs.
Sākumā viss bija mierīgi. Autobuss brauca. Nogurusī daudzbērnu māte (bez bērnu klātbūtnes) kārtīgi izvandījās pa saviem daudzajiem maisiņiem un pabrokastoja. Šoferis uzdeva dažādus uzvedinošus jautājumus par to, vai gadījumā pēc tik pamatīgas ēšanas autobusā nepaliks netīrumi.
Berlīnē viņa sameklē savu bērnības adresi – Meinekestrasse 9. Viņa ieiet savā bērnības mājā. Tagad tur ir viesnīca „Hotel Residenz Berlin”. Un seko neiedomājams pārsteigums – viņa ierauga ozolkoka bufeti, kas kādreiz stāvēja ēdamistabā, bet tagad - viesnīcas reģistratūrā.
Noslēgumam tuvojas Leipcigas Grāmatu mese, 15.martā ir tās pēdējā diena. Sestdien vērienīgi atklāta Valentīnas Freimanes grāmata "Ardienu, Atlantīda!" vācu valodā.
Lielos pasākumos, kur pulcējas daudz ieinteresētu ļaužu, mediji parasti iekārto arī savu telpu – mobilo studiju, stendu vai diskusiju vietu. Pasaulē tā ir pierasta prakse, ka, piemēram, Frankfurtes grāmatu gadatirgus hallēs ir īpaši ARD, ZDF un citu mediju stūrīši un pat reprezentabli stūri, kur notiek tikšanās, sarunas un tiešraides. Tas vēstījums šādām mediju mobilajām aktivitātēm ir ļoti vienkāršs: „Mēs esam šeit, turpat, kur mūsu klausītāji un skatītāji.”
Ja Imants Ziedonis toreiz, Atmodas gados, nebūtu Roaldam Dobrovenskim apjautājies: "Kā iet ar "Tavu Raini"?" un nebūtu devis drosmi, ka vajag turpināt, varbūt mums tagad nebūtu romāna "Rainis un viņa brāļi. Dzejnieka septiņas dzīves". Romānu viņš sāka rakstīt 1987.gadā. Grāmata iznāca 1999.gadā.
„Latvija Berlīnes filmu tirgū ir ļoti izdevīgā vietā blakus Igaunijai,” norāda Latvijas Radio raidījuma „Kultūras Rondo” korespondente Berlīnē Ruta Rikše, stāstot, ka Igaunija sevi prezentē ar lielu mandarīnu kasti.
Valmieras Drāmas teātris prot atcerēties un būt kopā ar savējiem. Tā tas ir ar režisoru Oļģertu Kroderu. Viņš dzīvoja teātrī, strādāja, ēda "Rātes vārtos", modās, kad modās, un bija teātrī.
Šis Deviņdesmitgadnieks uzdod ļoti daudz jautājumu. Ja viņam neatbild, tad viņš mēdz pārjautāt, kamēr saņem konkrētu atbildi. Tas reizēm var būt ļoti kaitinoši. Šis Deviņdesmitgadnieks ir Latvijas Radio, kura dzimšanas diena ir 1925. gada 1.novembris. Viņš negrib „izkāpt pa logu”, atbildes nesaņēmis. Viņš nedumpojas, viņš jautā.
Pēc filmas "Uz spēles Latvija" uzreiz gribēju zvanīt režisoram Pēterim Krilovam vai vismaz sūtīt īsziņu, tomēr to neizdarīju. Filma tomēr nelika mierā - atgādinot par jautājumiem, kuri nepieder tikai vēsturei vien.
Šie memuāri vēl nav publicēti - tā ir mana atbilde visiem, kuri zvanīja vai rakstīja pēc raidījuma, kurā sarunājos ar gleznotāju un dramaturgu Raimondu Staprānu, kurā viņš lasīja priekšā fragmentus no saviem memuāriem.
Frankfurtē, Starptautiskajā grāmatu gadatirgū, ir vērts būt un sevi parādīt, jo tur ir vismaz 100 valstu pārstāvji grāmatniecībā, neskaitāmās Vācijas izdevniecības un publika, kura pēdējo divu dienu laikā gāž apkārt populārākos stendus, lasījumus, jaunāko bestselleru autogrāfu dalīšanu vai "gardēžu halli".
Vai esat kādreiz piefiksējuši savas sajūtas, kuras rodas atkarībā no tā, kurā vietā un kādos apstākļos jūs lasāt konkrētu grāmatu?
Vladimira Majakovska luga „Blakts” sniedz absolūtu vaļu fantāzijai un režisora interpretācijai, intervijā Latvijas Radio raidījumā „Kultūras Rondo” norāda režisors Dāvis Auškāps. „Blakts” iestudējums Nacionālajā teātrī reizē ir arī režisora maģistrantūras diplomdarbs.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) jaunās ēkas jeb Gaismas pils būvniecībā Kultūras ministrija (KM) pilnīgi noteikti guvusi divas mācības, intervijā Latvijas Radio raidījumā „Kultūras Rondo” norāda arhitekts, Kultūras ministrijas LNB projekta īstenošanas eksperts Jānis Dripe.
Tieši šādā laika secībā nākamgad svinēsim lielās jubilejas – 16. martā Elzai Rozenbergai (Aspazijai) – 150; 11. septembrī – tikpat Jānim Pliekšānam (Rainim); 1. novembrī – Latvijas Radio – 90. dzimšanas diena.
22.septembrī režisors Ivars Seleckis svin 80.dzimšanas dienu. Jubilejas pasākums notiks kinoteātrī „Splendid Palace” pulksten 18.30. Pirms jubilejas režisors intervijā Latvijas Radio raidījumam „Kultūras Rondo” atzīst, ka dzīvo duālā situācijā – viņa iekšējais laiks absolūti nesakrīt ar kalendāra laiku.
Vienvakar, tas bija vēl pirms Eiroparlamenta vēlēšanām, mans dēls (kuram tās bija pirmās vēlēšanas, kad balsot) jautāja, kas tas par humora šovu televīzijā? Paskatījos - priekšvēlēšanu debates, bet, ja tā abstrahējas no apziņas, ka daži jau redzēti un pazīstami, tad tiešām izskatās visnotaļ traģikomiski. Un tagad tuvojas jauns šovu laiks.
