1941. gada 27. janvārī pirmo reizi skatītājus pulcēja Jaunatnes teātris. Todien – pirms astoņdesmit gadiem – izrādīja Alekseja Tolstoja “Zelta atslēdziņas” ar Vili Ķimeli Buratīno lomā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas teātri 1992. gadā slēdza. Spilgtāko izrāžu tapšanu, aktieru un režisoru darbu aprakstījusi teātra zinātniece Silvija Geikina. 2011. gadā iznāca viņas veidotā monogrāfija “Jaunatnes teātris”, un ar viņu arī Latvijas Radio raidījuma “Kultūras Rondo saruna par Latvijas kultūras kanonā daudzināto teātri un tā darbiniekiem.
Autora ziņas
Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācija aicina atbalstīt kultūras nozari, piešķirot finansējumu tās attīstībai virtuālajā vidē, lai taptu e-kultūras projekti. Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Kresa Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” skaidro, ka organizācijas dalībnieki sēdē 16. aprīlī apsprieduši ne tikai par to, kā mēģināt risināt dīkstāves situāciju un kā palīdzēt māksliniekiem brīdī, kad viņiem nav iespējas veikt savu darbu, bet arī mudinājuši skatīties uz nākotnes risinājumiem un veidu, kā kultūra var pastāvēt šajā brīdī un kādas ir inovatīvās pieejas.
Latvijas Nacionālajā operā 26. septembrī pirmizrādi piedzīvos Imanta Kalniņa opera “Spēlēju, dancoju” ar Imanta Ziedoņa libretu. Jauniestudējumu veido muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, diriģents Andris Veismanis, režisore Laura Groza-Ķibere.
Zigfrīds fon Fēgezaks ir viena no ikoniskajām figūrām Baltijas vācu literatūrā, ārkārtīgi izteikts savas zemes mīļotājs, Baltijas mīļotājs, īpaši Vidzemes mīļotājs, vērtē literatūrzinātniece Māra Grudule. Viņa darbs "Baltiešu traģēdija" jeb latviešu valodā "Baltiešu gredzens" četrās daļās ir Baltijas vācu sabiedrības skats uz 20. gadsimta sākuma notikumiem.
Latviešu teātra spēlēšanas trakums jau izsenis labi zināms. Lai cik arī pasaulē tālu neaiziet, lai cik grūti laiki nebūtu, latvietis spēlē teātri. Tomēr izskatās, ka mūsdienās dziedāt, dejot un koklēt gribētāju skaits latviskās diasporas vidū ir lielāks par teātra spēlētājiem, vismaz okeāna otrā malā Amerikā. Tur laikam vajag Sprīdīša spītu un visu citu gudru padomu un izpalīgu, lai pārvarētu lielos attālumus, lai atrastu laiku un līdzekļus ārpus ikdienas darba un ģimenes un sabrauktu kopā spēlēt teātri latviešu valodā.
Publicists un sabiedriskais darbinieks Dainis Īvāns ļauj ielūkoties viņa un krustmātes ierakstos dienasgrāmatā par 11. un 18. novembris dažādos laikos. Šie ieraksti tapuši laikā, kad šos datumus cilvēki pat bijās pieminēt, lai neraisītu varas aizdomas, laikā, kad brīvības domas jau virmoja gaisa, arī laikā, kad Lāčplēša dienas un Latvijas proklamēšanas gadadienas svinības šķiet pašsaprotamas.
Kinorežisors, operators un producents Ivars Zviedris visu vasaru ir nodzīvojis pa mežu un filmējis "Valkātājus". Dokumetālists šo filmu nevar pabeigt, jo viens no viņa varoņiem tagad sēž cietumā. Režisors Pepiņam uz cietumu raksta vēstules un reizēm iet ciemos. Gaidīt – un nesteigties – ir nopietna dokumentālā kinorežisora prasme, un dienasgrāmatā režisors stāsta, ar ko tēlaina saruna, kuru viņš vēlas nofilmēt, atšķiras no intervijas.
Mākslas stacijā "Dubulti" skatāma Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles izstāde “Sensorijs: ķermeņa reakcijas palēnināšanas un jaunas maņu politikas laboratorija”, kurā nepieciešams izmantot visas maņas, un notiek Agneses Bules pasākumu sērija "Latviešu gaisa dārzi”. ""Latviešu gaisa dārzi” ir Agneses Bules vasaras pasākumu kopums, hepeningu sērija, kas ir āra projekts, skulpturāls projekts,” skaidro mākslas stacijas "Dubulti“ vadītāja Inga Šteimane.
Vācbaltietis Oto Bongs krāja pagātnes liecības par Baltijas telpu. Viņa krājums kopš 1951. gada pazīstams ar nosaukumu Baltijas Centrālā bibliotēka. 90. gadu sākumā Oto Bongs savu mūža krājumu nodeva Latvijas Nacionālai bibliotēkai, jo bija pārliecināts, - ja būs iespēja atgriezties Latvijā, to nedrīkst darīt tukšām rokām.