Šonedēļ pasauli pārsteidza skati no bijušā Irānas prezidenta Akbara Hašemi Rafsandžani bērēm, kur Teherānas ielas pārpludina simtiem tūkstoši melnā tērptu irāņu. Atrasties šādas plūsmas vidū ir neprasta sajūta, ko man pašai Irānā izdevās piedzīvot mazākā mērogā, bet toties ekstrēmākā kontekstā.
Ne vienmēr ir prieks uzzināt kaut ko jaunu. Tā es šoruden pavisam nejauši atklāju, ka daudz kas Briselē tiek mērīts pēc tā, kā tas patiks latviešiem Latvijā, ja viņi to uzzinās.
Tie patvēruma meklētāji, kurus pirms vairāk nekā gada satiku, nelegāli šķērsojot Eiropas Savienības ārējo robežu Ungārijā un vēlāk dzelzceļa stacijā Budapeštā, ir pavisam citādāki nekā tie, kurus tikko satiku Kalē "Džungļos", spontāni izveidotā bēgļu nometnē, kur apmetās tie, kas grib nonākt Lielbritānijā. Šonedēļ Francijas varas iestādes šo nometni likvidē.
Katrai Eiropas Savienības (ES) dalībvalstij ik pa laikam iekrīt dežūra – prezidentūra jeb sešus mēnešus jākoordinē ES Padomes darbs. Latvija uz to gatavojas ļoti nopietni, cerot uz uzslavām un uzmanību. Itāļi, kam dežūra iekritusi šajā pusgadā, tieši pirms latviešiem, lietām pieiet stipri vieglāk. Tiesa, viņi nav pirmo reizi vadošā dežuranta godā, un iekšpolitiskās problēmas mazliet traucē pievērsties lieliskajai iespējai koordinēt visas Eiropas ministru darbu.
