Dažādu iemeslu dēļ Latvijas iedzīvotāji kūtri iesaistās politiskās organizācijās, taču, kā liecina 2022. gadā īstenotā Eirobarometra aptauja, pieaug jauniešu iesaiste sabiedriskajās aktivitātēs un jaunatnes organizācijās (šobrīd aktīvi ir 58% jauniešu, kas ir par 17% vairāk nekā 2019. gadā).[1] "Visas iespējas" uzrunāja trīs sociāli un politiski aktīvus jauniešus, lai noskaidrotu, kas viņus pamudinājis iesaistīties sabiedrības un politiskajās norisēs.
Autora ziņas
Visizplatītākais ir priekšstats, ka jaunieši kļūst patstāvīgi apmēram ap to laiku, kad sākas viņu studijas augstskolā. Īpaši tas attiecināms uz reģionu jauniešiem, jo tieši šis ir brīdis, kad no vecāku mājvietas viņi pārvācas dzīvot uz universitāšu kopmītnēm, komunālajiem dzīvokļiem, pie radiem vai tamlīdzīgi. Kļūšanu par pieaugušo un patstāvīgas dzīves uzsākšanu raksturo vairāki soļi – vecāku māju pamešana, studiju vai darba (vai darba un studiju) dzīves uzsākšana, materiālā neatkarība, ievākšanās vienā dzīves vietā kopā ar partneri un galu galā laulības un/vai bērnu radīšana.
Diskusija par jauniešu balsstiesībām un balsstiesīgo vecuma robežas samazināšana līdz 16 gadu vecumam Eiropas Jaunatnes gadā ir nonākusi sabiedrības uzmanības lokā daudzviet Eiropas Savienībā. Kāda ir to valstu pieredze, kur pie vēlēšanu urnām atļauts doties jauniešiem, kuri vēl nav sasnieguši 18 gadu vecumu?
Kad man kāds pazīstams pusaudzis sarunā iesprauž angļu vārdu, es saku: “Nu, pasaki, kā tas ir latviski!” Ja viņš nezina, es pasaku viņam priekšā. Un arī ģimenēs tā varētu darīt. Jānodrošina latviešu saturs bērniem – ne tikai ģimenēs, bet arī valstiski. Tas ir visa pamats, – tā intervijā LSM.lv saka Sanda Rapa, valodniece, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore. Sarunā viņa stāsta par valodas pētniecību, sabiedrības līdzatbildību valodas kopšanā un attīstībā un to, kāpēc latviešu valoda ir tik īpaša un atšķirīga no lielajām valodām.
Ja latviešu valodu uzskatīsim par gana svarīgu mērķi, tad spēsim to noturēt gan skolās, gan sabiedrībā, sarunā ar LSM.lv optimistiska ir izglītības eksperte Zane Oliņa. Viņa ir latviešu pedagoģe, vairākus gadus vadījusi organizāciju “Iespējamā misija”, bet šobrīd ir “Skola 2030” mācību satura ieviešanas struktūrvienības vadītāja. Intervijā Oliņa stāsta par ideālo valsts politiku latviešu valodas apguvē, uzsverot arī sabiedrības un ģimenes iesaisti.
Zita Zirne ir mārketinga speciāliste, deviņdesmitajos absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju. 1991. gada janvārī viņai bija deviņpadsmit gadu, un kopā ar draugiem tolaik viņa izvēlējās dežurēt televīzijas ēkā. Ar šīsdienas acīm Zita uzsver – svarīgākais, ka barikādes mums deva brīvību un iespēju izvēlēties.
Brīdī, kad sākās 1991. gada janvāra notikumi, pašreizējam Talsu muzeja direktoram Uldim Pētersonam-Jaunzemam bija divpadsmitarpus gadu. No barikāžu laikā spilgti atmiņā palikusi izjūta, ka arī viņa vecuma puikas tolaik varēja būt noderīgi, un īpaši Uldis uzsver – gan tolaik, gan arī senāk un vēl joprojām Latvija bija daudznacionāla zeme un par tās neatkarību cīnījās visdažādāko tautību pārstāvji.
Baiba Koemeca ir pieredzējusi kultūras projektu vadītāja un koordinatore, bet šobrīd strādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju. 1991. gada barikāžu laikā viņai bija vienpadsmit gadu, un no tā laika spilgti atmiņā iespiedusies tējas vārīšana barikāžu dalībniekiem. Ar šīsdienas acīm gan Baiba uzsver – diez vai ir iespējams nošķirt, kuras atmiņas ir viņējās un kuras – latviešu kolektīvās.
Informācijas tehnoloģiju (IT) speciālists Jānis Blūms 1991. gada janvārī bija piecpadsmitgadnieks un tā laika notikumus atceras visai labi – būdams informēts par Trešās atmodas procesiem un sagadīšanās pēc gana tuvu redzējis apšaudi pie Iekšlietu ministrijas, tolaik viņš labi izprata, kas notiek, un labi atceras Latvijas iedzīvotāju vienotību barikāžu laikā.
Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF) 25. oktobrī būs skatāma režisora Ivana Ostrohovska filma "Kalpotāji". Pārdomās par filmu dalās rakstniece un teoloģe Ilze Jansone.
Publicistes Santas Remeres sarakstītā un Elīnas Brasliņas ilustrētā grāmata “Mūsējās. 50 pasakas par Latvijas sievietēm” ir patīkams un košs jaunāko grāmatu klāsta atsvaidzinājums gan vizuāli, gan arī tematiski. Protams, grāmatu pirmoreiz rokā paņemot, mazliet apmulsina vārds “pasakas” – ko tad īsti slēpj šie raibie vāki? Un otrs – kas ir “Mūsējo” mērķauditorija?
Kā vienu no nozīmīgajām plānoto atbalsta pasākumu kopām Covid-19 radītās krīzes novēršanai Kultūras ministrija izceļ 2,4 miljonu eiro mērķprogrammu ''Covid-19 ietekmēto kultūras institūciju ilgtspēja”. Taču pret šīs mērķprogrammas pašreizējo nolikumu iebilst Latvijas Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācija, uzsverot - ja naudas piešķiršanas noteikumi netiks mainīti, vairāki nevalstiskie teātri paliks bez finansiāla atbalsta krīzes seku likvidēšanai.
Vairumam skolojamo un skolotāju nule kā noslēdzies, iespējams, īpatnējākais mācību gads pēdējo desmit gadu laikā – nakts laikā izglītības process no klases telpām un auditorijām pārcēlās uz tiešsaistes apmācību. Gan izglītojamie, gan pedagogi saskārās ar daudziem atšķirīgiem izaicinājumiem, un izglītības tehnoloģiju jautājums kļuva aktuālāks nekā jebkad agrāk.
Covid-19 izraisītās pandēmijas dēļ strauji mainījās situācija dažādās izglītības iestādēs un līdz ar to - mācīšanās ieradumi. Pieredze, ko izglītības sistēma, skolēni un viņu vecāki guvuši šīs krīzes laikā, būs paliekoša un visiem būs jāmācās dzīvot citādāka realitātē, pārliecināts ir Mārtiņš Bičevskis, Ed-Tech jeb izglītības tehnoloģiju jauņuzņēmumu akcelerācijas programmas “Ed-TechEvolution”* organizators.
2019. gada novembrī apgāds “Dienas Grāmata” laida klajā vienu no neparastākajiem latviešu prozaiķes Gundegas Repšes darbiem – prozas ciklu “Retināts gaiss”. Tajā ietvertas četras daļas, un katras nosaukums šķietami runā pats par sevi – “Baltijas ceļš”, “Retināts gaiss”, “Baltais galdauts” un “Svētā ģimene".
Šīs nedēļas kultūras notikumi galvenokārt literatūras zīmē – beidzot sagaidīta filmas “Dvēseļu putenis” pirmizrāde, tiks atzīmēta Kārļa Skalbes 140. jubileja, pārlasāms daudzšķautnains katalāņu romāns, un arī Jāņa Šneidera gleznojumi atklāj detaļu svarīgumu. Par to visu sabiedrisko mediju balvas "Kilograms kultūras" žūrijas locekles, rakstnieces Ilzes Jansones ieteikumi.
Dzejnieka Leona Brieža (1949) pirmais romāns “Vilcene un atraitnis” ir tiešs un skarbs vēstījums par cilvēku, kas mitinās paralēlos laikos, mēģinot samierināties – ar savu likteni, savu cilvēcību un romāna gaitā neredzamo, bet nojaušamo – nākamību. Sižets vēsta par kādu vīrieti, kas, palicis atraitņos un zaudējis izredzes uz biznesa iespēju, aizbēg kalnos – visai burtiskā nozīmē. Šis, protams, būs tikai ieskats vienā lasījumā versijā, jo tādas iespējamas daudzas – piemēram, romānu var lasīt kā brīnišķīgu skatījumu uz 20. gadsimta vēstures daļu kosmopolītiskā kontekstā, tāpat to var lasīt kā slavas dziesmu zināšanām, ko sniedz cilvēka un dabas tuvība vai meistarīgi savērptu mitoloģiju.
Oskara Vizbuļa debijas grāmata – stāstu krājums “Pēcjēzus vecuma sviests” jūnijā nāca klajā apgādā “Mansards”. Tajā apkopoti 12 kinematogrāfiski, stilistikas un tēmu ziņā nedaudz atšķirīgi stāsti. Taču vienojošais stāstos ir no dažādām un grūti saskaitāmām perspektīvām vētītais – un, ticams, arī literatūrā nebūt ne viegli atbildamais – jautājums par cilvēka dzīves saturu un satvaru, kurš ik dienu sašķīst tūkstošiem detaļu un aizslīd sānu takās. To, starp citu, itin labi atgādina arī pats teksts, lai arī stāstu korpuss kopumā vēsta par nospiedumu, sliedi, ko indivīds ievelk pasaules vaigā. Vai autors piedāvā atbildes? Nē. Taču viņa aprakstītās versijas ir tepat, “no dzīves”, paņemtas un atgādina, ka arī sarežģīto un nerunājamo ir iespējams reflektēt vienkārši un pat brutāli.
No svelmes tīri labi var veldzēt arī dažādi kultūras pieturpunkti – Jāņa Rokpeļņa dzejas krājums “Tīmeklītis”, Latvijas Mākslas akadēmijas jauno gleznotāju izstāde Kuldīgā, atkritumu problemātikai veltīta mākslas izstāde Cēsīs un vasaras vakara koncerts “Noasā”. Iesaka LSM. lv kultūras redaktore Ilze Jansone.
Intervijā LSM mākslinieks Gints Gabrāns, skaidrojot, kāpēc izņēmis darbus no “Purvīša balvas 2018” izstādes, norādīja uz nesaprašanos ar kuratori, sakot, ka izstādes gatavošanas brīdī mākslinieks kļūst par situācijas ķīlnieku, kurā kuratorei ir nesamērīgi liela vara. Lai atspoguļotu abu pušu viedokļus, LSM.lv lūdza situāciju komentēt arī “Purvīša balvas 2019” kuratorei Daigai Rudzātei.
2019. gada sākumā sabiedrisko mediju balvas “Kilograms kultūras” žūrijai piepulcējās arī LSM.lv kultūras redaktore Ilze Jansone. Viņas kultūras ieteikumi, pavasarī ieejot – manipulācijām ar vēsturi veltīta teātra izrāde, maģisks muzikāls piedzīvojums, “Rīgas Fotogrāfijas biennāle – NEXT” un grāmata ironiskam dzīvespriekam.
Latvijas Bībeles biedrība laidusi klajā pirmo un vienīgo “Pāvila darbu” tulkojumu latviešu valodā. “Pāvila darbi” ir nākamā grāmata Bībelē neietverto saglabājušos pirmo gadsimtu kristiešu tekstu tulkojumu sērijā. Šie teksti palīdz labāk saprast laikmetu, kurā veidojās gan kristietība, gan dažādi tās novirzieni. “Pāvila darbi” vēsta par apustuļa Pāvila piedzīvojumiem misijas ceļojumos un viņa mocekļa nāvi. Tekstā ietverts arī viņa mācekles un sludinātājas Teklas stāsts.
Visu mīlētāju jeb Valentīna diena (kas, starp citu, tiek atzīmēta visā pasaulē vismaz kopš 14. gadsimta) katru gadu šķeļ sabiedrību tās nīdējos, svinētājos un cilvēkos, kas sarkano siržu jūrā cenšas saglabāt neitrālu nostāju. LSM.lv piedāvā zelta vidusceļu – ieteikumus, kas palīdzēs šo dienu kulturāli atzīmēt, kvalitatīvi pasmieties par to vai arī – vienlīdz kvalitatīvi – ignorēt.
Gatavojoties pāvesta Franciska vizītei Latvijā, daudz tiek runāts gan par viņa liberālismu un neparastumu, gan šīs vizītes nozīmīgumu Latvijas valsts simtgadē, gan katoļticīgajiem Latvijā vispār. Lai noskaidrotu, kādas ir pāvesta sarkanās līnijas un kā viņa vizīti un ietekmi vērtē akadēmiskie teologi, LSM.lv tikās ar Latvijas Universitātes Teoloģijas profesoru Valdi Tēraudkalnu.