Saka, ka pēc itāļu vaporetto* varot regulēt pulksteni. Tā tiešām ir patiesība. Arī seansi Venēcijas 72. Starptautiskajā kinofestivālā Lido saliņā sākas tikpat precīzi kā regulārais vaporetto no Venēcijas krasta uz Lido. Dodoties pāri ūdenim no pilsētas-muzeja, kur aiz muguras paliek Sv. Marka laukums, Dodžu pils, daudzās baznīcas ar Ticiānu, Tintoreto un citu renesanses dižgaru mākslu, gribot negribot nokļūsti citā, tikpat greznā pasaulē, kur septiņās kinozālēs rāda jaunākās pasaulē radītās filmas – tikai tās, kas izturējušas pamatīgu atlasi.
Laiks gandrīz tāds pats kā Rīgā. Šogad Ņujorkā vēlais pavasaris. Skaidrajās dienās gaiss ir kristāldzidrs, liekas, ka tas mazliet krakšķ. Bilde ir skaidra un kontrastaina par prieku ielu gleznotājiem. Lietainajās dienās gan viss kļūst viendabīgs, necaurredzams, debesskrāpji saplūst ar pelēkām debesīm un no tik pat pelēka asfalta caurumiem nezin kādēļ ceļas tvaiki. Tieši divas dienas no mūsu sešām Ņujorkā ir skaidras un saulainas. Un tieši tajās mums īpaši paveicas.
Velingtona hoteļa 6. stāvā visu laiku kaut kas dūc. Ledusskapis, kondiconieris un vienmērīga, labi tembrēta, paskaļa diennakts dūkoņa aiz loga, lai arī tas vērsts pret iekšpagalmu. Uz ielas regulāri gaudo sirēnas – skaistās, sarkanās ugunsdzēsēju mašīnas manās acīs ir īsts Ņujorkas lepnums līdzās galvu nodūrušiem zirdziņiem, kuri paklausīgi klemperē gar Centrālparku. Un ietekmē ožas nervus. Bet metro, kad pienāk vilciens, vispār nav iespējams sarunāties. Piesit pilnas ausis. Man Ņujorka ir biezās skaņas pilsēta.
Tas ir pilnīgs neprāts - atlidot uz Ņujorku un nepilnas nedēļas laikā mēģināt iespēt to, ko noteikti gribu apskatīt, noklausīties un sagaršot. Sašvīkāta lapa ar daudzkārtējiem labojumiem dienas plānā, MOMa (Mūsdienu mākslas muzejs) ar Bjorkas ekspozīciju laikam izkonkurēs Gugenheima muzeja apskati. Uz Kārnegiholu, iespējams, neiešu, jo Andra Nelsona koncerts tikai nākamnedēļ, bet labāk paspēšu uz izrādi MET operteātrī ar Plasido Domingo. Nē, vēl šaubos, varbūt tomēr uz Brodveju, kur šonedēļ izrādē "The Audience" spēlē pati Helēna Mirena.
Neviens nenoliegs – cilvēkam ir svarīga atzinība, novērtējums, uzsist uz pleca, atzinīgs skatiens, saprotošs smaids. Tas vajadzīgs katram. Un vispār bez tā nevar iztikt mākslinieki, ko dažkārt dēvējam par “radošajiem”. Ticiet vai nē, tā ir cita pasaule. Dažbrīd producentes lomā jūtos kā uz divu valstu robežas, no kuras vienā dzīvo biznesa ļaudis, lietišķie, rēķinātāji un aprēķinātāji, bet otrā – “tie trakie”, iracionālie un emocionālie, tie, kas dara, riskē, zaudē un vinnē plikas idejas dēļ. Galvenokārt, idejas dēļ. Tas taču sen jau ir pateikts, ka uz viņiem balstās pasaule. Ja ne visa, tad vismaz aizraujošākie notikumi.