Raimonds Martinovs ir Latvijas Nacionālās operas un baleta vadošais solists. Viņa profesijas izvēle bija mammas rokās, jo tas esot bijis viņas sapnis. Un gadiem ejot, dēls spēja izdzīvot viņas sapni. Nekas nenācās viegli, jo baletdejotāja profesija pati par sevi ir ļoti smaga un nežēlīga. Tā māca, ka dzīve ir ļoti īsa. Īss ir arī profesijas mūžs, jo nākas upurēt visdārgāko – veselību, rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta baletdejotājs Raimonds Martinovs.
Autora ziņas
Miks Galvanovskis par mūziķi kļuvis tāpēc, ka tas esot bijis mammas neīstenots sapnis. Gadiem ejot, nācās saskarties ar daudzām paziņu paustām negācijām, ka, iespējams, mūzika nav īsti viņa lieta. Par spīti visam Miks mācījās un attīstīja savas prasmes. Nelaimes gadījums, kad dziedātājs atradās uz nāves robežas, lika mainīt savu attieksmi pret dzīvi un savu profesiju, tā LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta dziedātājs Miks Galvanovskis.
Ketija kopā ar vīru pirms dažiem gadiem dibināja kafijas namiņu, kura ieņēmumi tiek novirzīti viņu bērna Kurta, kurš ir ar īpašām vajadzībām, rehabilitācijai un nodarbībām. Desmitgadīgajam Kurtam ir ļoti reta ģenētiska saslimšana, kuras dēļ notiek smagas epilepsijas lēkmes, un viņa attīstība apstājusies mēneša vecumā, tā rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Ketija Karlsone.
Artūrs Cukunde ikdienā ir profesionāls snovbordists, licencēts treneris un tiesnesis, bet Pekinas olimpisko spēļu laikā viņš bija arī LTV sporta komentētājs. Artūra debija snovborda komentētāja lomā notikusi pirms četriem gadiem. Arī šogad skatītāji varēja dzirdēt viņa balsi. Translācijas rīta agrumā nebija viegls darbs, tomēr mīlestība pret šo sporta veidu ir lielāka.
Katrīna Dimanta 2014. gada maijā grupas "Aarzemnieki" sastāvā pārstāvēja Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursā. Daudzi atceras atvērtu un pozitīvu grupas solistu Joranu, bet tikai daži zināja, ka kolektīvā bijušas ļoti saspīlētas attiecības solista dēļ, pēc kurām Katrīna gribēja pamest skatuvi un vairs neatgriezties mūzikā. Tomēr vairāku sakritību rezultātā emocijas izdevās savaldīt un turpināt muzicēt, tā rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Katrīna Dimanta.
Pēc Dārtas Ušackas patēva nāves meitene ieslēdzās sevī. Mēģināja atrast nodarbes, lai novērstu domas par sērām. Māte sāka pastiprināti lietot alkoholu, kas vainagojās ar emocionālo vardarbību pret meitu. 18 gadus veco Dārtu mamma izdzina no mājām. Bet tas esot bijis neliels atvieglojums, jo beidzās emocionālā vardarbība, toties sākās citas grūtības, tā rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Dārta.
Andris Veiķenieks ar HIV inficējās 2006. gadā. Kādā veidā un kādos apstākļos tas notika, nav zināms. Pieņemt to, ka tā ir paša kļūda, prasīja ilgu laiku. Līdz pilnīgai pieņemšanai pagāja pusotrs gads. Bet visus šos gadus HIV infekcija vīrieša dzīvi krasi neietekmēja. Vienīgais – katru dienu jādzer zāles, tā rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta biedrības "Agihas" valdes priekšsēdētājs Andris Veiķenieks.
Emocionālās un fiziskās vardarbības dēļ Denisam nācās mainīt skolu un pilsētu. Klases biedri deviņu gadu garumā pazemoja un fiziski iespaidoja jaunieti, sadragājot viņa mentālo veselību. Nedz skola, nedz psihologi situāciju atrisināt nespēja. No vecākiem notiekošais skolas gaiteņos tika slēpts. Par saviem pārdzīvojumiem rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" pastāstīja Deniss Demčenko.
Lai nomestu lieko svaru, Ance Tarvida gandrīz pusgadu ēda tikai graudu sausmaizītes un litru paniņu dienā. Retu reizi atļāvās apēst tomātu. Šāda uztura dēļ gandrīz nonāca līdz anoreksijai. Pēc laika zaudētais svars atgriezās atpakaļ, un Ance nolēma gulties uz ķirurga galda. "Es gribu iet līdzi saviem draugiem uz izklaides vietām, nebaidoties no tā, ka kāds padomās, kā es izskatos," tā rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Ance Tarvida.
Annija 2013. gadā cietusi autoavārijā, pēc kuras nonāca ratiņkrēslā. Visi nemitīgie centieni piecelties kājās palika bez rezultāta. Tomēr traģiskais notikums nespēja atņemt mīlestību pret dzīvi. "Kad es sevi iemīlēju, tikai tad es varēju kaut ko dot pasaulei un pilnvērtīgi ņemt," rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Annija Kļaviņa.
Bērnībā visi kaimiņi dzīvoja kā viena liela ģimene, bērni pagalmā spēlējās kopā, un es ilgi neapzinājos, ka man ir invaliditāte – LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas "Sustento" vadītāja Gunta Anča. Viņa mudina arī valsti nāk talkā uzņēmējiem iekļaut darbavietās cilvēkus ar invaliditāti.
"Lai sāktu nodarboties ar ziemas peldēšanu, jāsāk vasarā un jāturpina rudenī. Oficiāli ziemas peldēšanas sezona tiek atklāta oktobra pirmajā svētdienā. Šī pakāpenība būtu ieteicama. Es pati ziemas peldēšanu sāku februārī. Tas īsti nav pareizi, tomēr katrs gadījums vērtējams atsevišķi," rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" par ziemas peldi saka biedrības "Latvijas ronis" valdes priekšsēdētāja Sarma Kočāne.
"Lielākā daļa cilvēku neatnāk pie labdarības organizācijām. Cilvēks grib atrisināt savas problēmas pats. Bet ir jāatzīst, ka es to nevaru izdarīt un jāiet lūgt palīdzību. Tas ir ļoti grūti," rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" saka labdarības portāla Ziedot.lv un rehabilitācijas centra "Poga" dibinātāja un vadītāja Rūta Dimanta.
"Saņēmu zvanu no latviešu valodas skolotāja ar jautājumu: "No kuras skolas jūs atnācāt? Jūsu bērns ir tā kā tāds suņuks iedzīts stūrī"," ar asarām acīs rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Linda. Līdz piecu gadu vecumam viņas dēls nerunāja. Ārsti uzstādīja diagnozi – disleksija, un Linda ir sastapusies ar lielu nežēlību no skolotāju puses par šo dēla diagnozi. Vairākus gadus nācās cīnīties par viņa tiesībām.