Neveiksmīgais apvērsuma mēģinājums Turcijā un tā sekas izgaismoja un pastiprināja daudzās pretrunas, kas pastāv Eiropas Savienības (ES) un Ankaras starpā. Sarunas par bezvīzu režīmu ar ES atdūrušās pret Turcijas prezidenta Redžipa Tajipa Erdogana cīņu ar citādi domājošajiem valsts iekšienē un faktiski nonākušas strupceļā. Vēl grūtāk šobrīd iedomājamas sarunas par Eiropas saimes paplašināšanu uz šīs valsts rēķina. Šie jautājumi varētu palikt diplomātisko cīņu līmenī, ja vien Erdogana rokās nebūtu trumpis, ko viņš gatavs izspēlēt – atvērt bēgļiem ceļu uz Eiropu.
Pastāv tāds jēdziens kā žurnālistiskā veiksme. Domāju, tieši tā piemeklējusi "Reuters" reportieri, kurš otrdien devies uz nelielu vācu pilsētiņu Arensburgu, lai kompānijā ar 150 pensionāriem paklausītos Vācijas finanšu ministra Volfganga Šoibles pirmsvēlēšanu runas. Viens vienīgs ministra teikums padarījis šo citādi garlaicīgo ierindas pasākumu par sensāciju.
Grieķijas Radio un televīzijas aizvēršana ir trauksmes signāls visām Eiropas sabiedriskajiem raidsabiedrībām. Ja tā var izrīkoties vienas valsts politiķi, kas liegs tāpat rīkoties viņu citu valstu kolēģiem? Taču šis stāsts ir pamācošs arī pašām raidsabiedrībām, kurām cītīgāk jāstājas pretī politiski ekonomiskajai šantāžai.
Теория "слабого звена в цепи" гласит: общая сила цепи определяется ее слабейшим звеном. В контексте этого утверждения совершенно ясно, что ни Латвия, ни Ирландия или даже Греция не стали ахиллесовой пятой Евросоюза. Эту роль блестяще сыграло обласканное солнцем и российскими финансовыми потоками маленькое островное государство – Кипр.
