Nesen ar mazohistiskām šausmām noskatījos ASV realitātes šova „Bridalplasty” dažas sērijas: šī ir 12 līgavu sacensība, kurā jaunas sievietes cīnās par tiesībām veikt plastiskās operācijas, atsūkt taukus vai tikt pie kosmētiskās injekcijas, lai kļūtu par, viņuprāt, ideālu līgavu.
„Gads pēc Zolitūdes”. Latvijas Radio 1 labu laiku šajā rubrikā uzplēsa mūsu rētas pēc ievainojuma, ko izraisīja 54 cilvēku slepkavība „bez iepriekšēja nodoma”. Daža brūce nesadzīs nekad. Savukārt mums, pārējiem, kas savus tuviniekus nav zaudējuši, šīs dienas atgādināja, ka, lai pēkšņi mirtu vai tiktu sakropļots, nemaz nav vajadzīgs bandīts vai dzērājšoferis, bet pietiek ar lielveikalu.
Izrādās, ka Fjodors Dostojevskis bijis tas, kurš savā romānā „Idiots” uzrakstījis šos noslēpumainos vārdus: „Skaistums izglābs pasauli!” Protams, ne jau skaistums būs tas, kas mūs aizsargās no meteorītu lietus vai ielies naftu tukši izpumpētajās zemes dzīlēs, turklāt alkas pēc skaistā jau tagad izmainījušas šo pasauli uz neatgriešanos. Silikons, implanti, mūžīgā jaunība - viss, kas saistās ar dzīšanos pakaļ šim „jaunības putnam ar skaisto balsi”, Tenesija Viljamsa vārdiem runājot.
Par to, kā ar skaļas reklāmas palīdzību jebkuru sīkumu var padarīt par izcilu notikumu, laikam lieki runāt. Tagad apzīmējums „leģendārs” kļuvis par ikdienišķu epitetu, šķiet, ik uz soļa varam sastapt kādu zvaigzni, slavenību, sabiedrības „krējuma” pārstāvi. Interesanti, kas šos nosaukumus izdomā – varbūt „populārās personības” pašas?
Savādi, bet Eirovīzijas frontē no Latvijas Televīzijas puses pagaidām valda pilnīgs klusums, kaut citu gadu jau novembrī noslēdzās dziesmu pieteikšana šim populārajam starptautiskajam konkursam. Tikmēr pavisam citas raudzes Eirovīziju var novērtēt Latvijas Nacionālajā teātrī, kur četru Eiropas viesrežisoru ciklā "Šengenas zonas spožums un posts" lietuviešu režisors Vids Bareikis ķēries pie tēmas, kas katru gadu ne tikai Latvijā uzjundī apbrīnojamas kaislības.
Tā kā nedēļas nogalē, kā parasti, bija vairāk laika palasīt, „izbūros” caur visai interesantai publikācijai žurnālā „Mājas Viesis”, apcerējumam par tēmu – vai drukātajiem izdevumiem pienācis gals. Ar te rakstīto var sīkāk iepazīties katrs pats, bet dažas idejas likās ne tik vien pārdomu vērtas, bet pat satraucošas, kaut vai atziņa, ka „internets maina domāšanas, runāšanas un atmiņas veidu”.
Bonds. Džeimss Bonds – sevi pieteica britu supervaronis. Mums, latviešiem tagad ir Cukurs. Herberts Cukurs – producenta Jura Millera izcīnīts mūzikls jeb muzikāla drāma, par kuras žanrisko piederību varētu strīdēties. Diemžēl ne jau mūzikas, bet gan ap galveno varoni izraisītās ažiotāžas dēļ sabiedrība pievērsusi lielu vērību šim darbam, kas 16.oktobrī tika izrādīts jaunajā koncertzālē „Rīga”.
Iedvesmas pilna devos uz Andra Gaujas filmas "Izlaiduma gads" pirmizrādi. Jāsaka, ielūgumu izlūgties nebija viegli – zāle patiesi bija pārpildīta ar tiem, kuri kāroja pirmie noskatīties jau starptautiskos kinofestivālos Kanādā, Norvēģijā un Krievijā atrādīto kinolenti. Taču aplausi bija pašķidri, lielākoties sajūsmas saucieni skanēja no beidzamajām rindām, kur laikam bija pulcējušies gados jaunāki skatītāji, kam šī filma acīmredzot bija adresēta. Skatītāji sajūsmā nelēca kājās, bet vienalga divu dienu laikā tieši "Izlaiduma gads" kļuva par skatītāko filmu "Forum Cinemas" un turpmāk tiks parādīta kinomīļiem vairāk nekā 100 dažādās vietās Latvijas novados.
Gadās, ka negaidītā vietā un laikā tu izdzirdi īstos vārdus, kas sakārto kādus tagadnes uzskatus vai dod atslēgu nākotnes rīcībai. Man tā gadījās vakar, kad ar savām pārdomām par to, kas ir laime un veiksme, dalījās psiholoģijas doktors Ivars Austers.
Noskatījusies Latvijas – Lietuvas kopražojuma filmu „Spēlmanis”, no zāles izgāju ar rūgtu pēcgaršu ne jau kādu profesionālu kvalitāšu dēļ, bet drāmas asiņainības un nolemtības iespaidā.
Nupat, 20. septembrī ar rekordgaru koncertu tika ieskandināta atjaunotā Zinātņu akadēmijas lielā zāle, kas turpmāk tiks apzīmēta ar pieticīgo nosaukumu „Koncertzāle Rīga”. Šis projekts tapis pēc odiozā producenta Jura Millera privātas iniciatīvas...
Vidējais dēls vakar izteica pārdomu vērtu jautājumu – „Mammu, es nesaprotu, kāpēc tas tā ir. Ar skolasbiedriem man daudz vieglāk ir sarunāties draugiem.lv vai „Facebook” nekā ikdienā skolā, kur viņi visi ir barā". Skat, mans trīspadsmitgadnieks pamanījis to, ko es jau sen novēroju mācību iestāžu gaiteņos: sēž rindiņā skolnieki un nevis sarunājas, bet lūr katrs savā „gadžetā”, reizēm iemetot acis arī kaimiņa ierīcē, ja viņš spēlē kādu neredzētu spēlīti.
„Es jau neesmu nekāds dziedātājs. Ja no dziedāšanas varētu atbrīvoties, nebūtu slikti vispār, jo tas ir diezgan mokoši. Dziedātājs ir nelaimīga profesija, nožēlojama,” – šādi skan dziedātāja Zigfrīda Muktupāvela atklāsme, kas lasāma septembra „SestDienā” un pārpublicēta delfi.lv kā „Dienas citāts”. Jāsaka, skumja un daļas lasītāju pārprasta atziņa no izslavēta mūziķa puses, kamēr ko pilnīgi pretēju bija tā laime piedzīvot 13.septembra vakarā Mārupes kultūras namā, kur notika dziedātājas Māras Krievkalnes, jā – nebaidos šī skaitļa – 70. jubilejas koncerts.
Kopš bezmaksas apraidi pameta TV3 un LNT, būdama tikai dekodera īpašniece, kopš pavasara gluži labi iztiku gandrīz bez televizora pārraižu skatīšanās. Izņēmumi bija lielie, skaistie koncerti, piemēram, ieskats Vispasaules koru olimpiādē un 23. augusta sarīkojums Brīvības pieminekļa pakājē LTV1. Taču jaunākais dēls ar šādu kārtību nebija īsti mierā, un arī man raizes darīja garie, tumšie rudens un ziemas vakari, kuros spilgtuma devu noteikti varētu ieviest pašmāju šovi ar muzikālu „piešprici”.
Tieši miermīlīgās pretošanās akcijas "Baltijas ceļš" 25. gadadienā noslēdzās Latvijas Radio 2 rīkotais patriotisko dziesmu konkurss ar Egona Pičnera dziesmas „Baltupe” uzvaru, un pēc tam, kad ziņa par 43 iesniegtajām dziesmām, četriem uzvarētājiem un balvu sadali bija izsūtīta ziņu aģentūrām, gaidīju, ka man kā konkursa producentei piezvanīs kāda žurnāla vai televīzijas, vai radiostacijas pārstāvis, gribēdams uzzināt ko vairāk par šo muzikālo notikumu. Nekā – nekādas intereses!
Vai cilvēki vēl lasa dzeju? Nav gadījies redzēt kādu trolejbusā ar pavērtu dzeju grāmatiņu, arī parkā uz soliņa nē. Varbūt viņi lasa gultā pirms aizmigšanas vai divatā jūras krastā? Bet liekas, pat skolā vairs nav jāmācās garie panti kā kādreiz no galvas: "Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs, tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs…"
Pagājušajā nedēļā preses konferencē Latvijas Nacionālās operas (LNO) valdes priekšsēdētājs Zigmars Liepiņš saistībā ar operas tuvākajiem nākotnes plāniem minēja nodomu attīstīt digitalizēšanas sistēmu, lai arī provinces iedzīvotāji tiešraidē ar videokameru starpniecību varētu sekot līdzi, piemēram, pirmizrādēm.
Ne tik bieži gadās, ka kādas valsts galva par ievēlēšanu saņem sajūsmas pilnus apsveikumus no nepazīstamiem cilvēkiem, pavisam svešu valstu pilsoņiem. Taču tieši tā ir gadījies jaunajam Indonēzijas prezidentam, līdzšinējam Džakartas gubernatoram Džoko Vidodo, kurš savā amatā gan stāsies tikai rudenī.
Cēsu Mākslas festivāls allaž ir lieli svētki – pārsteigumiem pilnas izstādes, neparasti koncerti, iespēja sastapt sen neredzētus paziņas, kam šis sarīkojums ir tikpat iemīļota tikšanās reize kā man.
Jau sen vairs nespēju klausīties Latvijas radio 1 programmas "Krustpunktā" "Brīvā mikrofona" sadaļu, un pastāvīgie runātāji, domājams, laupījuši ne tikai man vēlmi uzzināt līdzcilvēku sasāpējušos jautājumus un dažubrīd pat samērā interesantās pārdomas.
Kad pēc Jāņiem rāmā garā devos mājup no Valmieras, pie kārtējā ceļa remonta luksofora neilgi pirms zaļās gaismas iedegšanās man pa kreiso pusi garām aiztraucās glauns auto, lai ar slaidu loku iegrieztu priekšā visai stāvētāju kolonai un kā pirmais uzsāktu braucienu, starp citu, jau pie sarkanā signāla.
Kamēr „vidējais” latvietis pirms Jāņiem kā parasti prāto, kur līgos, cik naudas tērēs mielastam un kādu alu no akcijas piedāvājumiem izvēlēsies, piemēram, Latvijas Radio 2 darbinieki šai pirmssvētku laikā raizējas par to, vai jauni skaņdarbi papildinās līdzšinējo mūsdienu Līgo dziesmu klāstu. Jāsaka, šogad tā knapāk ar jaunu pienesumu šai druvā, un nav viegli jūnija mūzikas repertuāram izraudzīties piemērotas melodiskas, asprātīgas un tēlainas melodijas, jo visas vecās jau pamatīgi nodrillētas. Nekas labāks par „Čikāgas piecīšu” „Līgo dziesmu” un Raimonda Paula „Pēc 100 gadiem Piebalgā” nav radīts, un tālākā plauktā, par laimi, atbīdītas 90. gadu nogales drastiskās un pajēlās līgo častuškas, kuras tolaik štancēja kāda Latvijas mūzikas izdevniecība…
Nesen mūzikas žurnālists Uldis Rudaks „Kultūras Dienā” apcerēja jautājumu, kāpēc mēs mūziķus jo karsti iemīlam tikai pēc viņu nāves, rīkojot krāšņus piemiņas koncertus, izdodot pēcnāves albumus utt.?
Rododendru ziedēšanas kulminācijā Botāniskā dārza kafejnīcā grupa "Carnival Youth" prezentēja savu EP albumu ar piecām dziesmām, kas ir jo intriģējošs notikums jau tāpēc vien, ka ansamblī muzicē Renāra Kaupera dvīņi - Emīls un Edgars.
Pagājušonedēļ piedzīvoju divus spilgtus laika relativitātes apliecinājumus. Vispirms mūsu superzvaigžņu, grupas "Jumprava" jaunā albuma prezentācijā, pēc tam - leģendārā britu mūziķa Pītera Geibriela koncertā. Un uz jautājumu, kas abus vieno, izņemot ilgmūžību un radošo kvalitāti, droši varu atbildēt - vienkāršība.
Jau labu laiku kā esmu sapratusi, ka no Eirovīzijas, tāpat kā no bitēm, neko nevar zināt… Populārā dziesmu konkursa rezultāti arī šogad bija neparedzami. Bukmeikeru kantori, laikam jau naudu pelnot, izsludināja, ka drošs kandidāts uz uzvaru ir Armēnijas pārstāvis, tad fantazēja par Zviedrijas, Lielbritānijas un kā parasti - Krievijas pirmo vietu. Bet to, ka Latvijas pārstāvji, grupa "Aarzemnieki", izgāzīsies, viņi noteica patiešām precīzi.
6. aprīlī apritēja apaļi 40 gadi kopš 1974. gadā, pēc skaita 19. Eirovīzijas dziesmu konkursā, ar dziesmu „Waterloo” uzvarēja zviedru kvartets „ABBA”, drīz pēc tam iekarojot slavu visā pasaulē. Šo zīmīgo notikumu divi no ansambļa vēsturiskajiem dalībniekiem: dziedātājs un komponists Bjorns Ulveuss un dziedātāja Annifrīda Lingstāda nosvinēja Londonas Teita modernās mākslas galerijā kopā ar draugiem un faniem.
Izrādās, neskaitāmo svinamo dienu vidū pasaulē ir arī Starptautiskā mūzikas veikalu diena, kas kopš 2007. gada atzīmējama aprīļa trešajā sestdienā un šogad sakrita ar Lieldienām, tāpēc, piemēram, Latvijā gandrīz netika pamanīta. No otras puses – šī diena adresēta neatkarīgajiem (independent) mūziķiem, mūzikas veikalu pircējiem un faniem, kuri apmeklē nevis jauno ierakstu tirdzniecības vietas, bet mūzikas antikvariātus, lai iegādātos CD, atkal modē nākušās skaņuplates un pat kasetes.
Katrs no mums ir savas dzīves autors, un šīs autortiesības mums deleģējis pats Radītājs. Tas skan kā absolūta patiesība, ka viss, ko domājam, runājam, darām, pieder, pirmkārt, mums pašiem. Protams, ne vienmēr esam gatavi uzņemties atbildību par to, ko esam sastrādājuši, tāpat gadās reizes, kad kāds no malas grib uzurpēt mūsu īpašumtiesības uz personisko eksistenci un ar to saistītajām ārējām izpausmēm.
Marta beigās vairākos britu medijos pavīdēja aizkustinoša ziņa par 40 gadus veco Džoannu Milnu, kas, būdama kopš dzimšanas nedzirdīga, tagad tikusi pie jaunākās paaudzes kohleārajiem implantiem, un iepazīšanās ar pasaules skaņām kļuvusi par emocionālāko mirkli sievietes līdzšinējā dzīvē. Ar interneta starpniecību ikvienam ir iespēja vērot sievietes reakciju, dzirdot pašas balsi, kas viņai liekas „ļoti, ļoti dīvaina”. Kā zināms, dzirdes sajūtas jāprot arī pārstrādāt ar smadzeņu palīdzību, tātad atliek novēlēt Džoannai veiksmīgi tikt galā ar šo sarežģīto uzdevumu – tulkot saprotamos jēdzienos mums, dzirdīgajiem, tik pierastās skaņas un trokšņus.
Pagājušās nedēļas "Latvijas Avīzes" pielikumā "Kultūrzīmes" par numura tematu kļuva Latvijas Mūzikas industrijas attīstības biedrības/Latvijas mūzikas eksporta aicinājums - no šā gada oktobra noteikt 20% kvotu vietējās raidstacijās atskaņotajai mūzikai. No tās 10% būtu jāskan latviešu valodā un vēl 10% – Latvijā radītai mūzikai, bet no 2015. gada oktobra noteikt 40% kvotu, no kuras puse būtu latviešu valodā, bet otra puse Latvijā radīta mūzika. Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisija konceptuāli atbalstījusi mūzikas kvotu ieviešanu Latvijas raidstacijās, taču vēl nekoncentrējās uz konkrētiem termiņiem, procentiem un tehniskajiem risinājumiem.
