Vienošanās starp Latvijas partiju politiķiem par Latvijas Tautas padomes izveidošanu un par neatkarīgas Latvijas Republikas pasludināšanu bija panākta iepriekšējās dienās un naktīs – 16. un 17. novembrī.
Autora ziņas
Latvijas valsts nebūtu iespējama bez uzvaras Neatkarības karā. Šķietami bezcerīgā dažu simtu vīru atkāpšanās uz Kurzemi, uz Liepāju 1919. gada janvārī pēc Sarkanās armijas iebrukuma turpmākajos gada mēnešos vainagojās ar izšķirošām uzvarām. Tās pamatā bija Latvijas armijas karavīru varonība, sabiedroto palīdzība un drosmīgāko politiķu ticība, ka 1918. gada 18. novembris nav nejaušība.
Baltijas ceļš ir viena no 20. gadsimta iespaidīgākajām nevardarbīgās pretošanās akcijām. Vairāk nekā 600 kilometru garumā tajā piedalījās vairāk nekā miljons Baltijas valstu iedzīvotāju. Latviešu, lietuviešu un igauņu sadošanās rokās no Viļņas caur Rīgu līdz Tallinai notika 1989. gada 23. augusta vakarā, pieminot pirms 50 gadiem noslēgto PSRS un Vācijas vienošanos par Austrumeiropas sadalīšanu, kas noteica Baltijas valstu un visa reģiona likteņus – padomju un nacistu okupāciju, neatkarības zaudēšanu. Reizē tā bija arī prasība pēc neatkarības atjaunošanas, ko kritizēja PSRS centrālās varas iestādes.
1990. gada 4. maijs, iespējams, bija viena no dienām, kad visvairāk Latvijas iedzīvotāju gaidīja ievēlēto parlamenta deputātu lēmumu. Bija ne tikai pilnas Rīgas ielas, bet arī ieslēgti radioaparāti teju katrā mājoklī. Neskatoties uz 1990. gadā pieejamajām tehnoloģijām, bija noorganizēta pat sēdes translācijas klausīšanās arī vairākos latviešu centros Ziemeļamerikā. Tas bija saprotams, jo lēmums bija izšķirošs – par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
Mūsu nāciju veido arī mūsu rētas, melnās svītras, kuras nedrīkstam aizmirst, jo tās 20. gadsimtā ir mainījušas mūsu izpratni par to, ko cilvēks var darīt ar cilvēku, ko agresors var darīt okupētā teritorijā. Latvija piedzīvoja divas masveida deportācijas: pirmo – 1941. gada 14. jūnijā, galvenokārt vērstu pret Latvijas inteliģenci. Otro – 25. martā – vērstu pret Latvijas laukiem.
Pirms Latvijas valsts Latvija bija ideja – kā kopīgs mērķis. Ap 1860. gadu, kad jauni latviešu studenti Tērbatā – jaunlatvieši – domāja, kā latviešu nākotni padarīt labāku, izpratne par to, kas ir Latvijas robežas, bija atšķirīgas.
1939. gada 23. augustā PSRS un Vācija noslēdza neuzbrukšanas līgumu un slepenu vienošanos par Austrumeiropas sadalīšanu abu valstu ietekmes sfērās. Molotovs un Ribentrops, abu valstu ārlietu ministri, Maskavā parakstīja dokumentu, ar kuru sadalīja to, kas tiem nepieder, un noteica arī Latvijas likteni. Latvijai, Igaunijai un arī Lietuvai bija jānonāk PSRS sastāvā.
Miera laikos ir neparasti apzināties, ka no jauna var būt jāuzbūvē vesela valsts, ne tikai kāds projekts vai varbūt kāda nozare. Tādā situācijā bija Latvijas valsts pasludinātāji. Bija no nulles jāizveido valsts uzbūve, un šajā sistēmā, teju nemainītā, dzīvojam arī šodien. Šis uzdevums bija jāpaveic pirmajam demokrātiski ievēlētajam Latvijas parlamentam – Satversmes sapulcei, kuru uz pirmo sēdi mūsdienu Saeimas namā sasauca 1920. gada 1. maijā.
Sarežģītais nosaukums "Latvijas Republikas atzīšana de iure" patiesībā nozīmē, ka jaunās Latvijas diplomāti kopā ar visu Latviju un Latvijas armiju 1921. gada 26. janvārī bija panākuši, ka arī citas valstis atzīst mūs kā patstāvīgu un neatkarīgu valsti.
Otrā pasaules kara beigās Latviju atstāja ap 200 000 cilvēku, liela daļa no tiem – Latvijas inteliģence, neatkarīgās valsts dažādu jomu veidotāji. Dzīvodami rietumvalstīs, latvieši veidoja ne tikai kultūras, bet arī politiskās organizācijas, dažādos veidos protestēja pret padomju okupāciju Baltijā un tiecās panākt šī jautājuma aktualizēšanu.
Viena no padomju okupācijas laika spilgtākajām zīmēm ir industrializācijas, lielo rūpniecības uzņēmumu veidošanas politika Latvijā. Latvijai iepriekš raksturīgo lauksaimniecības jomas dominēšanu PSRS saimniecisko plānu ietvaros aizvietoja ar lieliem rūpniecības uzņēmumiem, kas varētu ražot PSRS nepieciešamo produkciju, ievedot no PSRS izejvielas un arī darbaspēku.
Latvijas armija par savu dzimšanas dienu uzskata 1919. gada 10. jūliju, kad tika apvienotas divas Pagaidu valdības bruņoto spēku vienības – Ziemeļlatvijas armija un Dienvidlatvijas armija. Pēc Neatkarības kara noslēguma Latvijas brīvības cīnītāji no armijas tika demobilizēti jeb atvaļināti un turpmākajos gados jaunie kareivji armijā nonāca obligātajā militārajā dienestā, kas neatkarīgajā Latvijas Republikā ilga aptuveni gadu.
Tas, ka šodien brīvi ceļojam pāri Eiropas Savienības (ES) valstu robežām un lietojam kopīgu valūtu – eiro –, atjaunojot Latvijas neatkarību pirms teju 30 gadiem, nemaz nebija tik pašsaprotami. Tikko iznākusi no padomju okupācijas un sociālisma eksperimenta, bez pieredzes modernajā starptautiskajā politikā, Latvija ar cerībām raudzījās Rietumu virzienā. Sākotnēji galvenais ierocis tiešām bija tikai cerības, tikai 1994. gadā no Latvijas tika izvesta Krievijas armija.
Viens no Latvijas neatkarības simboliem ir Brīvības piemineklis Rīgā. Tas līdzās vairākiem desmitiem citu pieminekļu visā Latvijā bija iecerēts kā lielākais, varenākais piemineklis Latvijas Neatkarības kara piemiņai, taču kļuva par vēl nozīmīgāku objektu – simbolu brīvībai, Latvijas valstiskumam un tā tapšanai.
Latvieši pasaulē vairāk nekā simts pēdējos gados ir būtiska latviešu nācijas dzīves daļa. Jau sākoties 20. gadsimtam, vairāk nekā 100 000 latviešu dzīvoja ārpus mūsdienu Latvijas teritorijas.
Par latviešu nacionālā kino aizsākumu var uzskatīt Viļa Segliņa filmu – mīlas stāstu uz Latvijas Neatkarības kara fona – “Es karā aiziedams”.
Mūsu sportistu panākumi jau kopš 20. gadsimta 20. gadiem ir visus iedvesmojuši. 1920.-30. gados tās bija pirmās trīs zem Latvijas karoga izcīnītās olimpiskās medaļas, to vidū izcilā soļotāja Jāņa Daliņa panākums.
Latviju ar tuvākajiem kaimiņiem – lietuviešiem un igauņiem - saistījuši gan gadsimtiem ilgas līdzīgas vēstures, sadarbības un kopējas pieredzes stāsti, gan arī savstarpēja konkurence un nesaskaņas. No 13. gadsimta zināms stāsts par kauju pie Saules jeb Saules kauju 1236. gada 22. septembrī. Senās etniski radniecīgās kaimiņu tautas - zemgaļi un žemaiši, latviešu un lietuviešu priekšteči, uzvarēja vācu bruņiniekus – Zobenbrāļu ordeni.
Barikādes dumpja laikā ir franču dumpinieku tradīcija, kas 19. gadsimtā izplatījās pa visu Eiropu. 1848. gadā, kad revolūcijas pārņēma Eiropu, barikādes bija populārs cīņas veids. Tas nozīmēja no pieejamiem materiāliem uzcelt improvizētas aizsardzības līnijas pilsētā, lielākoties, lai aizstāvētos no pastāvošās varas iestāžu mēģinājumiem dumpiniekus izkliedēt.
Kā runāt par to, kas aizliegts? Šis jautājums kļūst mazāk aktuāls tad, kad vārda brīvība ir pašsaprotama. Savukārt padomju okupācijas laikā, kad pastāvēja stingra cenzūra, tas bija būtisks izaicinājums – vispirms jau rakstniekiem, māksliniekiem, mūziķiem, kino cilvēkiem. Kā nepakļauties un pateikt patiesību par apkārt notiekošo, kā runāt par vērtībām, kuras ir ārpus komunistu ideoloģijas kanona, kā paust patiesas emocijas par savu dzimteni?
Otrā pasaules kara laikā Latvija gandrīz pilnībā zaudēja divas tradicionālas etniskās minoritātes.
Otrais pasaules karš Latviju nesaudzēja – kopumā kara laikā Latvija zaudēja ap 20% iedzīvotāju – nogalināti vai izsūtīti padomju un nacistu represijās, krituši, pazuduši bez vēsts, nosūtīti uz gūstekņu nometnēm, devušies bēgļu gaitās. Arī pēc karā bojāgājušo skaita pret pirmskara iedzīvotāju skaitu tieši Latvija, Lietuva, Polija ieņem traģiskās pirmās vietas.
Padomju okupācija nozīmēja ne tikai politiskā režīma maiņu. Padomju armijas dislokācija Latvijā un masveidīga imigrācija no citām PSRS daļām mainīja Latvijas iedzīvotāju sastāvu.
Latvijas vēsture ir neparasta. Gandrīz 50 no 100 Latvijas valsts pastāvēšanas gadiem Latvija bija okupēta – te valdīja sveša armija, sveša vara, un Latvijas valsts savā zemē bija aizliegta. 1940. gada 17. jūnijā Rīgā iebrauca Sarkanās armijas tanki.
Gadu desmitiem ilgi latviešu sabiedrības ideāls bija sava lauku saimniecība, kurā pats varētu būt saimnieks. Mērnieku laikos 19. gadsimta otrajā pusē veiksmīgākie bijušie dzimtļaudis kļuva par zemes īpašniekiem. Saimnieki, savas zemes īpašnieki, bija paraugs, pēc kā tiekties visiem tiem aptuveni 80% iedzīvotāju, kuri dzīvoja laukos. Tā kā vairākums latviešu dzīvoja laukos, lauki kļuva arī par jaunās latviešu literatūras darbības vidi un arī latviskuma simbolu.
Runājot par šodienu kā globalizācijas laikmetu, nereti aizmirstam par ideju, pieredzes un sasniegumu apmaiņu pagātnē, tām saiknēm, kas vienojušas vienu reģionu ar citu. Kopš 19.gadsimta 60. gadiem, kad Latvijas teritoriju aizvien blīvāk šķērsoja dzelzceļš, šīs saites arvien vairāk fiziski redzamas. Šīs sliežu līnijas 20.gadsimta 20.-30. gados zīmēja arī Latvijas piederību Eiropai.
Tāpat kā šodien ar cerībām raugāmies uz Latvijas inovācijām, tās gaidīja arī Latvija 1920.-30. gados. Lai gan 1920.-30. gados Latvija bija agrāra valsts un mūsu eksporta lielāko daļu veidoja lauksaimniecības produkcija un kokmateriāli, Latvijas lepnums bijuši arī tehnoloģiju ģēniji. Viena no visu laiku izcilākajām Latvijas tehnoloģiju kalvēm bijusi Valsts elektrotehniskā fabrika – “VEF”. 1930. gados tā izauga par pasaules līmeņa inovatīvu un daudzpusīgu uzņēmumu.
Dziesmu svētku stāsts ir izturības un drosmes stāsts. Tradīcija 19. gadsimtā ir pārņemta no šeit dzīvojošajiem vācbaltiešiem, turklāt lai tieši viņiem apliecinātu, ka arī latvieši spēj sarīkot šādu pasākumu un dziedāt savas dziesmas.
Latvijas lats kā 20.gadsimta 20. gados, tā arī 90. gados bija ne tikai jaunieviests maksāšanas līdzeklis. Lats simbolizē arī spēju veidot savu saimniecību, savas valsts ekonomiku.
Latvijai ir viens no senākajiem karoga stāstiem visā Eiropā. Līdzīgi kā, piemēram, Dānijai, Latvijas karoga stāsts nāk no viduslaiku hronikām.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
Interesanti
