Šobrīd Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves kustību pedagoģe un Anša Rūtentāla studente Rita Lūriņa jauno aktieru mācību procesā pielieto gan dejas, gan jogas, gan balss un skanējuma elementus. Kustību teātris, ko aizsāka pedagogs Ansis Rūtentāls, meklēja jaunus veidus, kā aktierim kustēties uz skatuves, pilnveidojot pirmskara Latvijā radušos aktiermākslas skolas aizmetņus. Monogrāfijā "Latviešu modernisma teātris un žests" Rita Lūriņa pēta pirmskara laika Latvijas teātri – kā mainījies aktieru spēles stils latviešu teātrī kopš pirmsākumiem 19. gadsimta 60. gadu beigās līdz Latvijas neatkarības zaudēšanai.
Autora ziņas
"Man šķiet, ka man patreiz ir pats mierīgākais un skaistākais dzīves posms," stāsta dzejnieks Gaiķu Māris, ap kura vārdu savijušās dažādas leģendas: viņa ceļojumi pa Balkāniem un Grieķiju vienatnē, interese par baznīcas vēsturi un ikonogrāfiju. Dzejnieka jaunākais dzejas krājums "Traka lapsa pār ceļu", kurā lielākoties apkopoti dzejoļi, kas tapuši vēl ceļotāja laikos, šogad tika nominēts Latvijas literatūras gada balvas īsajam sarakstam.
Amerikāņu režisores, rakstnieces, mākslas kritiķes Krisas Krausas 1997. gadā iznākušais romāns "Es mīlu Diku" šogad izdots Latvijas Laikmetīgās mākslas centra tulkojumu sērijā. Spēles noteikumi, kas jāsaprot: pirmkārt, ka mums ir darīšana nevis vienkārši ar romānu, kurā aprakstīts, kā pusmūža sieviete kopā ar vīru ar apsēstībai līdzīgu jaudu sāk bombardēt ar mīlestības vēstulēm sava vīra kolēģi (viņa vārds patiešām ir Diks). Grāmatā autore pārvērš savu iemīlēšanās stāstu sava veida performancē, kurā kā muzeja ekspozīcijā, uzskaitot artefaktus un restaurējot notikumu secību, apraksta un pēta savas jūtas.
Izdevējs Valters Dakša ar savu klātbūtni pamatīgi cauraudis Latvijas grāmatniecību. Kā Latvijas Radio raidījumā "Augstāk par zemi" smej pats grāmatu mīlis, "izdevniecība "Valters Dakša" ir labākā grāmatu izdevniecība Saldus pilsētā, jo Saldus pilsētā, protams, ir tikai viena grāmatu izdevniecība". Izdevniecība laiž klajā laikmetīgo literatūru, debijas grāmatas, mākslas izdevumus un Preiļu konceptuālisma pārstāvju veikumus. Ja, kārtojot grāmatplauktu, pāri palikusi kaudzīte ar grāmatām, var vērsties pie Valtera Dakšas. Viņš uzņemas "pastarās tiesas" funkcijas, šīs grāmatas izglābjot vai nododot makulatūrā. Bukinista veikaliņa peļņa tiek izmantota jaunu grāmatu izdošanai, kam šogad pievienojies arī literārs izdevums "Avīzes Nosaukums".
59. Starptautiskā Venēcijas mākslas biennāle – mākslas festivāls ar bagātīgām tradīcijām, pirmo reizi tika sarīkots 1895. gadā. Latvija Venēcijas mākslas biennālē piedalās kopš 1999. gada, šogad Latvijas paviljonā Arsenālā iekārtota mākslinieču dueta Skuja Braden porcelāna darbu izstāde. Mediji par Venēcijas mākslas biennāli parasti stāsta pavasarī, kad notiek tās atklāšana, taču izstāde vēl apskatāma līdz pat 27. novembrim. Latvijas Radio raidījumā "Augstāk par zemi" par pieredzēto šī gada Venēcijas biennālē stāsta mākslas zinātniece Māra Traumane, māksliniece un mākslas kritiķe Rasa Jansone un biennāles Latvijas paviljona asistente Mariona Baltkalne.
"Mani vada sajūta, ka kāda lieta būtu jāizgatavo, jo sabiedrībai tā ir vajadzīga, lai sabiedrībai tā varētu piederēt, lai tā būtu redzama, lai tā atklātu ko īstu," stāsta Melisa Breidena no mākslinieču dueta "Skuja Braden". Tas šogad pārstāvēs Latviju Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstādē ar ekspozīciju "Tirgot ūdeni upes malā". Venēcijas mākslas biennāles atklāšana gaidāma jau 23. aprīlī, un tā būs apskatāma līdz novembra beigām.
"Jūs droši vien atceraties 2014. gadu, kad Maidanā sāka nest nošautos, un visa tauta skandēja – varoņi nemirst. Literatūra ir veids, kā varoņi nemirst, kā nemirst varonība. Serhija Žadana romānā "Mezopotāmija" ir viens dzejolis, kur viņš ir pateicis to, ko, man liekas, neviens pasaules dzejnieks nekad nav uzdrošinājies pateikt: "Dzejniekam ir jāspēj ar saviem vārdiem apturēt asiņošanu"," teic ukraiņu literatūras tulkotāja Māra Poļakova, norādot, cik būtiski ir iepazīt ukraiņu tautu caur tās literatūru.
"Mums nekad nav bijusi tāda apziņas sajūta par mūsu lielo ietekmi. Mēs ar sajūsmu gribējām aicināt un vēlējāmies sajust jēgu tai mūzikai, ko nu kurš savā sirdī nesa," par grupas "Pērkons" leģendāro koncertu Ogres estrādē 1985. gadā stāsta dziedātāja Ieva Akurātere. Šis notikums un Jura Podnieka filma "Vai viegli būt jaunam?" ir iedvesmojis režisoru Jāni Znotiņu veidot izrādi "Mēs, roks, sekss un PSRS", kas pirmizrādi piedzīvos 15. martā.
Latviski iztulkoti un grāmatā iznākuši "Mahājānas budistu teksti. Sirds sūtra. Dimanta sūtra. Altāra sūtra". Lasītāji grāmatā var iepazīt trīs svarīgus budisma pamattekstus, sauktus par sūtrām. Tulkojuma radīšanā iesaistījās filozofs Ansis Zunde, sinoloģe Agita Baltgalve un Evita Veinberga.
Šis gads man šeit, “Augstāk par zemi” pusstundā Latvijas Radio, bijis īpašs ar pandēmijas baiļu izprovocētajām “Mājās sēdētāja dienasgrāmatām”. Pavasarī ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē izsludinātais ārkārtas stāvoklis apvērsa otrādi žurnālista darba būtību – rosīties, vākt informāciju, sarunāties, provocēt domu apmaiņu. Tas vairs nebija iespējams, un alternatīva izrādījās tieši tik vienkārša: cilvēks – balss – mikrofons. Izrādās, ar to pietiek! Šķiet, šo sajūtu varu attiecināt uz gadu kopumā: katram no mums nācās pārliecināties, cik daudz ir iekšā. Vai pietiek ar mājas dzīvi? Kādas attiecības ir ar tuviniekiem? Kas ir tavā grāmatplauktā, atmiņās, emocionālajā pieredzē?
Esiet sveicināti! Mans vārds ir Anda Buševica, un tagad man jāatzīstas, ka pirmās divas nedēļas savu “mājās sēdētāja dienasgrāmatu” rakstīju ar lielu baudu, laikam bija sakrājusies kāda vajadzība pēc nesteidzīga monologa, ko pandēmijas laiks neviļus bija padarījis īstenojamu. Taču pagājušajā nedēļā pamanīju, ka vārdu straumes, kas caur mani traucās, izsīkušas, un nevaru vairs atrast sevī pareizo sajūtu, ko es vēlos uzrakstīt.
Mans vārds ir Anda Buševica, un, izrādās, es neesmu viena savā nodomā pierakstīt pandēmijas laiku. Marta vidū Igaunijas Nacionālais muzejs publicēja uzsaukumu iesūtīt stāstus un fotoliecības, kā koronavīrusa krīze ietekmējusi cilvēku ikdienas dzīvi un kā viņi pielāgojušies jaunajai situācijai.
„ … varbūt arī man kaut kas jāsaka. Vispirms - pateicība Dievam, ka viņš šeit mani sūtīja. Un tagad mans ceļš ved tālāk. Es esmu saņēmusi no LELBāL arhibīskapes Laumas Zuševicas aicinājumu ordinēties mācītājas amatā. Jau pirms gada es ilgi par to domāju, vai atsaukties vai ne, jo sapratu, kādas tam visam būs konsekvences. Protams, tā ir mana izvēle – atsaukties. Vispirms sirdī - Dieva aicinājumam, pēc tam arī šim ārējam. Bet tas, ka es nekalpošu pie jums, tā, mīļā draudze, nav mana izvēle,” tā sacīja Rudīte Losāne atvadu runā Vangažu evaņģēliski luteriskajā baznīcā.
17 gadus pēc dzejnieka aiziešanas mūžībā Aivara Neibarta dzeja uzmirdzēja Jaunā Rīgas teātra iestudējumā “Dieviņš pillā” aktrises Gunas Zariņas interpretācijā. Arī nesen izdotais atmiņu krājums “Zum, zum dzejniek!” liecina par Neibarta un viņa dzejas vietu lasītāju un līdzcilvēku dzīvēs. Tomēr ideja Sarkandaugavā dibināt Aivara Neibarta muzeju pēc vairāku gadu darba iestrēgusi institūciju gaiteņos. Aivara Neibarta atraitne Sarmīte Neibarte zaudējusi ticību muzejam un namu novēlējusi mazmeitai.
Decembra pirmajās dienās atklās veselas divas tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes izstādes: galerijā "Apsīda” un VEF Kultūras pilī. Mākslinieces īpašais iedvesmas laiks bija 2014. gads, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Toreiz māksliniece saņēma pasūtījumu darināt tekstilmākslas darbus, izmantojot zinātnieku radīto dzintara diegu. Šo piecu gadu laikā māksliniece Iveta Vecenāne nogājusi garu ceļu no pirmajiem eksperimentiem līdz monumentālākiem darbiem.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas jubilejas izstāde “Neredzamā bibliotēka” tiks atklāta šī gada augusta pēdējā dienā, Nacionālās bibliotēkas visiem publiski pieejamajā pamatstāvā, un tajā redzamas kļūs tās muižu, biedrību, mācību iestāžu reiz mērķtiecīgi veidotās bibliotēkas, kuru kolekcijas pēc Pirmā pasaules kara, agrārreformas vai kādos citos vēstures griežos kļuva par bezsaimnieka mantu un izveidoja tieši pirms simts gadiem nodibinātās Latvijas Valsts bibliotēkas sākotnējo krājumu.
Latvijas valsts simtgades svinības turpinās, un šī gada 29. augustā savas nodibināšanas simtgadi svinēs vairākas Latvijai svarīgas izglītības un kultūras institūcijas – Latvijas Universitāte, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija un Latvijas Mākslas akadēmija, Latvijas Nacionālais arhīvs, kā arī Latvijas Nacionālā bibliotēka.
Latvijas Bībeles biedrība turpina latviskot un izdot Bībeles kanonā neiekļuvušos pirmo kristiešu sarakstītos tekstus. Nesen iznākuši "Pāvila darbi”. Sērijā iznākuši jau vairāki teksti: Toma evaņģēlijs, Pētera evaņģēlijs un Pētera apokalipse, Barnabas vēstule, Filipa evaņģēlijs. Latvijas Bībeles biedrība kopš trešā, jaunākā Bībeles tulkojuma iznākšanas – tulkojums ilga 17 gadus un tas iznāca 2012. gadā – uzreiz ķērās pie Bībeles kanonā neiekļuvušo tekstu latviskošanas.
Liepājnieces Sandras Vensko jaunākais romāns “Adele” atvēršanas svētkus piedzīvoja Ķīpsalā, Latvijas grāmatu izstādē. Jauna sieviete – Adele – sēžas psihoterapeita krēslā un ļaujas haotiskam ceļojumam pa atmiņu drumslām, sāpīgiem emocionāliem impulsiem. Viņa pie ārsta ir atnākusi, lai pateiktu, ka nevēlas vairs nākt uz seansiem. Viņa vēlas tikt no pašas piedzīvotā vaļā, dzīvot te un tagad. Bet atcerēšanās, stāstīšana ir vienīgais ceļš uz skaidrību, jaunu attiecību ar vīrieti iespēja – neskaitāmie impulsi, kuros sajaucas bērnības atmiņas, ar vēl senākiem stāstiem – vecāku un vecvecāku piedzīvoto – neizdzīvoti un nesakārtoti, tie traucē.
Izdevniecība “Neputns” iedibinājusi vairākas grāmatu sērijas – mākslas detektīvi bērniem, sērija par 20. gadsimta Latvijas mākslinieku personībām, laikmetīgajai mākslai veltīta sērija, un tās visas apvieno vēlme uzrakstīt vai nu mākslas vēstures mācību grāmatas, vai, kā laikmetīgās mākslas gadījumā, pirmo reizi dokumentēt kādu mākslas parādību. Un tā nu 2008. gadā iedibinātajā sērijā “Studijas bibliotēka”, kas pievēršas tieši 20.–21. gadsimta mijas mākslai, iznācis jauns izdevums – Aigas Dzalbes un Ilvas Skultes kopīgi sarakstītā grāmata “Orbīta”.
Par Dobeles luterāņu mācītāja, valodnieka, latviešu etnogrāfijas, folkloras pētniecības un arheoloģijas aizsācēja Augusta Bīlenšteina zinātnieka ieguldījumu Latvijas kultūrvēstures izpētē mūsdienās nevienam šaubu vairs nav. Taču dažbrīd pārsteigums ir, ka ne mazāk talantīgi un viņa pētījumos iesaistīti bijuši arī viņa bērni.