Darbaspēka tirgus lēnām uzkarst – vidējā alga palielinās, bezdarbs samazinās un aizvien vairāk uzņēmēju atzīst, ka Latvijā darbiniekus atrast kļūst arvien grūtāk. Jo asāk Latvijas tautsaimniecībā trūks darbaroku, jo potenciāli straujāka būs ekonomikas izaugsmes bremzēšanās. Politiķi arvien biežāk sāk minēt, ka, iespējams, būs jāieved darbaspēks no trešajām valstīm, tāpat parādās spriedumi, ka nu ir pienācis laiks aizbraukušos saukt daudz aktīvāk atpakaļ uz mājām. Kāds ir mūsu darbaspēka tirgus patlaban, un vai viegli būs dabūt aizbraukušos atpakaļ? Septembrī par to runājām ar ekonomistu, bijušo izglītības un zinātnes, kā arī ekonomikas ministru, tagad domnīcas „Certus” valdes priekšsēdētāju Vjačeslavu Dombrovski.
Visu šo nedēļu runājām par migrāciju. Cik nu patiesi varējām, neizvairoties arī no nepatīkamām lietām. Man šķiet, ka šī saruna bija ļoti būtiska tieši svētku nedēļas laikā – jo galu galā par ko gan citu runāt Latvijas dzimšanas dienas priekšvakarā, ja ne par lietām, kas ir būtiskas, kas praktiski skar mūs visus un kas svarīgas, domājot par mūsu valsts nākotni pēc desmit, divdesmit vai nākamajiem simt gadiem.
Mūsu labklājības līmenis ir vairāk nekā divas reizes sliktāks par vidējo rādītāju Eiropas Savienībā (ES), un mēs dzīvojam vidēji septiņas reizes nabadzīgāk par bagātākās ES valsts – Luksemburgas – iedzīvotājiem. Latvija joprojām ir viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā. Kā liecina Eurostat apkopotā informācija, Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju pērn bija 12,8 tūkstoši eiro, un tas ir sestais sliktākais rezultāts ES.
Iespējams, tas sanācis pavisam nejauši, bet nu tas ir kļuvis par realitāti – mēs esam sadalījušies. Tajos, kas aizbraukuši, un tajos, kas palikuši. Skaļi sabiedrībā par to neviens īpaši nerunā, jo vienkārši tā nav pieņemts. Mēs – sabiedrība, oficiāli esam gatavi runāt par tautas vērtībām, priecājamies par tautiešiem, kas latvietību vēlas saglabāt svešumā, minam tos pozitīvos piemērus, kuri apliecina, ka atgriešanās mājās ir būtiska. Taču tas neliedz ik pa laikam vienam uz otru burkšķēt – sastopoties ikdienā vai pie rakstiem par migrācijas problemātiku ierakstot kādu naidpilnu komentāru. Par to, ka vieni ir muļķi, kuri palikuši, un otri – tie, kas aizbraukuši, lai tad arī dzīvo tajās ārzemēs laimīgi, ja jau viss tur ir tik rožaini.
Vai šī situācija ir tikai pagaidu psiholoģiskā blakne, vai tomēr mums visiem ir jābūt gataviem būtiskām pārmaiņām un tam, ka iespējams, mēs tā arī nekad vairs neatradīsim kopsaucējus? Šo problēmu oktobra vidū apspriedām ar migrācijas pētnieci Aiju Lulli.
Strādājot pie Tēta projekta un diskutējot ar kolēģiem mūsu kopā sanākšanas reizēs, viendien man neviļus izrāvās frāze, ka tiem daudzajiem komentētājiem sociālajos tīklos, kas mūs, te palicējus, apsaukā par lūzeriem jeb neveiksminiekiem, zināmā mērā ir taisnība. Jā, manī pēkšņi zuda pārliecība, ka esmu darījusi pareizi, palikdama Latvijā. Turklāt, lai arī secinājums bija emocionāls, tam bija vairāki racionāli apsvērumi.
Kopš 2014.gada pakāpeniski sarūk ārzemēs strādājošo tautiešu naudas sūtījumu apmēri uz Latviju, tā liecina Latvijas Bankas (LB) aplēses. 2014.gadā, kas patlaban vērtējams kā rekordgads, uz Latviju tika atsūti vairāk nekā 700 miljoni eiro, bet pērn tie varētu būt vairs tikai ap 615 miljoniem eiro. Turklāt tendence liecina, ka šogad šī summa varētu būt vēl mazāka.
Latviju ļoti sāpīgi skāra 2008.gada pasaules ekonomiskā un finanšu krīze. Daudzi palika bez darba, samazinājās darba algas, problēmas radīja paņemto kredītu atdošana. Tolaik daudzi izvēlējās aizbraukt no Latvijas, meklēt darbu citviet. Taču, lai arī patlaban ekonomiskā situācija ir pavisam cita, no Latvijas cilvēki turpina emigrēt. Ārzemēs veidojas jauna, arvien lielāka Latvijas valsts piederīgo diaspora.
Kas liek iedzīvotājiem joprojām pamest valsti, un kas tomēr atgriežas? Par to oktobra beigās runājām ar Latvijas Universitātes profesoru, migrācijas pētnieku Mihailu Hazanu.
Laiki, kad daudzi brauca uz ārzemēm lasīt sēnes, ir garām. Tāpat kā pagātnē ir krīzes laika galvenais aizbraukšanas iemesls – augstais bezdarbs Latvijā, palikšana bez iztikas līdzekļiem un lielie parādi bankai. Kas tad īsti tagad brauc prom no Latvijas, un vai mums par to būtu jāsatraucas?
Teju četras reizes pēdējo sešpadsmit gadu laikā ir audzis vidējais atalgojums valstī. No vienas puses, tas šķiet vērā ņemams sasniegums, taču, ieraugot reālos algas apmērus, priekam īsti nav pamata. 2001.gadā vidējais neto atalgojums (alga, ko saņem pēc nodokļu nomaksas) bija 164 eiro mēnesī, bet 2016.gadā tas ir sasniedzis 631 eiro. Šī naudas summa tālu atpaliek no tā atalgojuma, ko reāli mūsu tautieši var saņemt, strādājot ārvalstīs.
Jau kādu laiku ir politiski pareizi runāt par to, ka jāsauc aizbraukušie tautieši atpakaļ. Te vienlaicīgi ieskanas arī kāda sentimentāla nots – mēs gaidām jūs atpakaļ, brauciet mājās, Latvija taču ir tik skaista. Nu, vismaz publiski tā nereti mēdzam par šīm lietām runāt. Taču, ja atliek malā sentimentu, paliek pāri racionāls apsvērums – Latvijā sāk trūkt darbaspēka, darbaspēks mums ir aizbraucis, un tagad saucam to darbaspēku atpakaļ. Vai viss ir tik vienkārši, un vai patiešām te kāds kādu gaida?
Ir pagājis vairāk nekā gads, kopš Latvijas Institūts (LI) sāka jaunu kustību – „Gribu Tevi atpakaļ”. Šis sauklis vieniem radīja smieklus, citiem – ironiju, bet citiem tas bija labs iemesls atkal runāt par migrācijas problemātiku. Līdz šim bijām gan tikai piedzīvojuši, ka ir eksperti, kuri ceļ trauksmi, un ir politiķi, kas izliekas šo problēmu risinām. Tagad kāds mēģināja iekustināt pašu sabiedrību. Pirms gada šis sauklis, tautas valodā runājot, - „aizgāja rūkdams”. Šodien to vairs tikpat kā nedzird. Kāpēc un kas notiek ar tautas kustību patlaban? Septembrī par to runājam ar Latvijas Institūta direktori, kustības „Gribu Tevi atpakaļ” radītāju Aivu Rozenbergu.
Liela mēroga emigrācija, ko Latvija ir pārdzīvojusi pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā, ir galvenais iemesls, kas arvien pasliktina demogrāfiskos rādītājus un nu jau rada problēmas pašmāju ekonomikas tālākai attīstībai. Kopš 1991.gada no Latvijas ir aizbraukuši 600 tūkstoši iedzīvotāju, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. 1991.gadā Latvijā bija reģistrēti vairāk nekā 2,65 miljoni iedzīvotāju, savukārt pēc 26 gadiem – 2017.gadā – to bija vairs tikai 1,95 miljoni.
Latvijas Radio un Lsm.lv "Tēta projektā" pievēršas migrācijas tēmai – aizbraukšanai no Latvijas, mūsu atvērtībai citu valstu pilsoņiem, kā arī dokumentāliem stāstiem par atgriešanos. Ko latvietis saprot ar vārdu migrācija un kad tas ir labi, bet kad – ne īpaši?
Sandras Kalnietes jaunāka grāmata "Cinītis" ir spilgts atmiņu krājums par Latvijas diplomātiskā dienesta izaugsmi kopš 1990.gada un politiķes personīgo pieredzi piedaloties tā attīstībā.
Šī nebūt nav pirmā reize, kad Latvijā tiek apspriesta iespēja samazināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) pārtikas produktiem. Taču šī varētu būt pirmā reize, kad tas reāli arī varētu notikt. Nāk vēlēšanas, un tautai vajag iepriecinājumu. Kāpēc lai tas nebūtu lētāku kartupeļu un kāpostu veidā? Tiesa, šādi politiski lēmumi ne vienmēr ilgtermiņā izrādās ekonomiski pozitīvi noturīgi, jo tā vien gribas atgādināt – mīļie cilvēki, Latvijā cenas nenosaka valsts, bet gan tirgus! Turklāt ne tikai iekšējais, bet arī ārpus Latvijas robežām.
Pagājuši teju trīs mēneši, kopš par pensiju 2.līmeņa jeb valsts fondēto pensiju pārvaldītājiem pietekušies divi jauni dalībnieki – „Indexo” un „ABLV Asset Management”, tādējādi palielinot šī līmeņa pensiju plānu pārvaldītāju skaitu līdz deviņiem. Tiesa, viens no tiem – „ABLV Asset Management” – šajā laikā vēl nevienu 2.līmeņa plānu Latvijas iedzīvotājiem nav piedāvājis, savukārt „Indexo” 21.jūnijā, kad reāli sāka darboties tā aktīvais plāns, piesaistījis vien nepilnus divus tūkstošus dalībnieku.
Pagājušās nedēļas reformas kontekstā jāmin divas būtiskas lietas saistībā ar izmaiņām iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) likumdošanā. Pirmā – nākamgad lielākai daļai IIN nodokļu likme samazināsies par trim procentpunktiem un tikai aptuveni katram desmitajam strādājošajam IIN paliks tāda kā līdz šim – 23% apmērā, bet lielāks IIN būs jāmaksā tikai aptuveni vienam procentam lielo algu saņēmējiem. Otrā – minimālās algas pieaugums līdz 430 eiro mēnesī masveidā bezdarbniekus, ar ko baida atsevišķu pašvaldību vadītāji, neradīs. Turklāt nākamgad pašvaldību ienākumi, salīdzinot ar šo gadu, varētu pieaugt pat par 90 miljoniem eiro. Līdz ar to pašvaldību situācija nu nekādi nepasliktināsies.
Iespējams, jau ar nākamo gadu daļai Latvijas iedzīvotāju iemaksas pensiju 3.līmenī kļūs obligātas. Tā paredz viens no priekšlikumiem tā saucamā nodokļu reformas likumu projektu paketē, kas nu nonācis uz galda arī Saeimas deputātiem. Patlaban brīvprātīgi pensiju 3.līmenim pievienojušies nedaudz vairāk nekā 275 tūkstoši iedzīvotāju un kopējais šī līmeņa pensiju plāna neto aktīvu apjoms ir sasniedzis 391,5 miljonus eiro, liecina Finanšu un kapitāla tirgus komisijas apkopotie dati.
Laikā, kad starp ārstiem un Veselības ministriju attiecības arvien vairāk saasinās, kur ārsti norāda, ka atalgojums pārāk mazs, bet ministrija aicina domāt arī par pakalpojuma kvalitāti, Latvijas iedzīvotāji savu veselību arvien biežāk novērtē kā labu vai ļoti labu, liecina Centrālās statistiskas pārvaldes apkopotie dati. Turklāt Latvijā ik gadu palielinās arī jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums. Ja 2006.gadā dzimušie vidēji varētu nodzīvot 70,6 gadi, tad 2015.gadā piedzimušie jau par vairāk nekā četriem gadiem ilgāk – 74,7 gadus. Šie dati liek secināt, ka nemaz tik slikti ar mūsu medicīnu nav.
Gada laikā neto alga jeb tie ienākumi, ko strādājošais saņem „uz rokas”, auguši teju par 7%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Tiesa, vidējās algas apmērs valstī reālos skaitļos joprojām nav nekāds lielais – tikai 675 eiro mēnesī. Turklāt vidējo algas līmeni uz augšu ceļ Rīgas rādītāji – tur vidēji samaksa par darbu 2017.gada martā sasniedza 761 eiro mēnesī „uz rokas”, kamēr Latgalē oficiālā vidējā alga knapi aizvelk līdz 461 eiro. Latgalē vidējās algas lielums ir zemākais valstī un tas sasniedz tikai 60% no galvaspilsētā strādājošā vidējā atalgojuma.
Neskatoties uz to, ka Eiropas Komisija (EK) ir paudusi bažas par iecerēto Latvijas nodokļu sistēmas reformu, kuras rezultātā varētu pieaugt budžeta deficīts un valstij tā segšanai visdrīzāk būtu arī jāaizņemas nauda, oficiāli dati rāda, ka Latvija nemaz tik slikti uz pārējo Eiropas Savienības (ES) valstu fona neizskatās, proti, parāds ir salīdzinoši neliels, un akūtas nepieciešamības gadījumā varētu izmantot arī šādu iespēju.
Redzēt, ko kāds meklē "Google" interneta meklētājā – tas ir kā lasīt domas. Turklāt "Google" meklētājs atceras biežāk lietotos cilvēku meklējumus un piedāvā tos arī citiem.
