Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš paziņojis - valstij jāvirzās uz to, lai tuvāko desmit gadu laikā Latvijā dzīves līmenis sasniegtu vismaz 90% no Eiropas Savienības (ES) vidējā. Šāds vēlējums tapis jaunajai valdībai un ir pavadīts ar vairākiem ieteikumiem, kas iekļaujami valdības deklarācijā un ļautu šo mērķi reāli piepildīt.
Beidzot nonākot līdz premjera nominācijai, jaunās valdības veidošanas process sāk kustēt nedaudz straujāk uz priekšu. Tagad sāksies reālais ministru portfeļu dalīšanas (tirdzniecības) process. Lai vai kā, bet līdzšinējā pieredze rāda, ka bieži vien valdībai kāja paslīd un nepatikšanas rodas, nevis risinot stratēģiski svarīgus jautājumus (tie bieži vien tā arī paliek ierakstīti tikai valdības deklarācijā un līdz to izpildei tā arī realitātē nenonāk), bet gan saimnieciskus, proti, tos, kas saistīti ar lieliem iepirkumiem vai investīcijām uzņēmumos, kuri pilnībā vai vismaz daļēji pieder valstij.
Arī šogad Latvijas ekonomikas izaugsme varētu būt viena no straujākajām Eiropas Savienībā (ES) un visdrīzāk pārsniegs gan vidējo ES, gan eirozonas sniegumu. No vienas puses, Latvijas šogad plānotais iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums ap vai pat virs 3% gadā daudzām lielajām ES ekonomikām būtu vērā ņemams sasniegums, un tās ar to patiesi varētu lepoties, taču diemžēl mums pašiem apmierināti smaidīt ir pāragri. Šāds ekonomikas sniegums drīzāk liecina par virkni problēmu, kas nu sakrājušās un traucē ekonomikai augt krietni straujāk un - kas vēl svarīgāk – arī kvalitatīvāk.
Tas, ka nākamā gada valsts budžetā, iespējams, 300 tūkstoši eiro tiks tērēti nodokļu sistēmas izvērtēšanai, vieš cerību, ka nu jau „kurpe” spiež tik ļoti, ka varbūt tomēr esam nonākuši arī līdz nodokļu politikas reformai. Diemžēl tas arī ir vienīgais pozitīvais secinājums, kas nāk prātā, vērtējot šo teju vienu trešdaļmiljona eiro lielā tēriņa lietderību.
"Liepājas metalurgam" (LM) bija jābankrotē jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Tad uzņēmums jau sen būtu pazudis no ziņu virsrakstiem un tiktu pieminēts tikai atsevišķu cilvēku stāstos par to, kas tik viss bijis Latvijā, kad uz pilnu klapi te vēl strādājusi komandekonomika un realizēti piecgades plāni. Tā nenotika, jo par uzņēmuma privātīpašniekiem kļuva cilvēki ar spēcīgu lobēšanas prasmi un kuri prata no politiķiem „izsist” jeb varbūt vienkārši sarunāt papildu labvēlību no valsts.
Pēdējā vētra ūdens glāzē rimusi – mikrouzņēmuma nodoklis atkal samazināts uz 9%. Visi laimīgi, lai arī daļēji, - jo taču pieļauti kompromisi –, gan politiķi, gan sabiedrība un vēl jo vairāk mazie un ņiprie uzņēmēji. Šīs kārtējās, bet ļoti asi diskutētās likumdošanas izmaiņas, visdrīzāk, nav uz mūžīgiem laikiem, jo nav atrisinājušas, bet gan tikai pārcēlušas uz vēlāku laiku tās problēmas, ko rada šis uzņēmējdarbības atbalsta veids. Turklāt, kamēr politiķi ņēmušies ap šo lietu, kas joprojām ļoti maz ietekmē Latvijas ekonomiku un valsts budžeta stāvokli, atliktas malā daudz smagākas problēmas, kam neviens īpaši nevēlas skarties klāt, jo tās nav īpaši patīkamas un risinājumi nav vienkārši rodami.
Lai izkļūtu no krīzes un "sasildītu" ekonomiku, vajag naudu – tas ir likums, kas vienmēr darbojas. Taču kā iekustināt ekonomiku, ja nauda ir, bet tā netiek laista apgrozībā, proti, netiek investēta un netiek tērēta? Eiropas Centrālās banka (ECB) piedāvājums ir – iedot vēl vairāk naudas. Latvijā naudas ir gana, un kur likt to, kas jau nāk un nāks vēl klāt no dažādiem viseiropas stimulēšanas pasākumiem, īsti nav skaidrs. Turklāt jāatzīst, ka ar Latvijas ekonomiku viss nebūt nav kārtībā, tā bremzējas un to patiešām vajadzētu pasildīt. Tiesa, galvenais ir arī nepārsildīt un nepieļaut jaunus treknos gadus.
Visdrīzāk, Latvijā tā arī nestāsies spēkā vēl tikai pirms pusgada pieņemtais tā saucamais „nolikto atslēgu" princips. Banku paspaidīti un pabaidīti, politiķi, piesedzoties ar nepieciešamību atbalstīt jaunās ģimenes, labos likumdošanas brāķi. Taču vai pērn septembra beigās pieņemtās izmaiņas Maksātnespējas likumā ir bijis tikai brāķis vien? Vai drīzāk tā nebija ciniska un apzināta Latvijas sabiedrības maldināšana ar vēlmi tikai un vienīgi nopelnīt sev papildu atbalstu Saeimas vēlēšanās, kuras notika tikai desmit dienas pēc likuma izmaiņām, pērnā gada 4.oktobrī?
Politisko partiju piedāvājumi vēlētājiem ekonomikā pirms sestdien paredzētajām Saeimas vēlēšanām ir ļoti līdzīgi – kā Lieldienu olas - un tajās trūkst gan ambīciju, gan dzirkstelītes, Latvijas Radio programmā “Labrīt” pirmdienas rītā atzina Latvijas Radio žurnāliste Aiga Pelane.
Kā augs mūsu dzīves līmenis, kur radīsies jaunas darba vietas, kā tiks atrisinātas bezdarba un sociālās nevienlīdzības problēmas, kad kļūsim energoneatkarīgi, jeb, vienkāršiem vārdiem sakot - kā pēc vēlēšanām Latvija ekonomiski uzplauks un laimē dies – lai to noskaidrotu, tikos ar katras partijas deleģēto, viņuprāt, visgudrāko un zinošāko biedru ekonomikas lietās. (Šos cilvēkus un intervijas meklēt raksta beigās.)
Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības zināt, kā Rietumvalstu un Krievijas savstarpējās sankcijas ietekmēs viņu rocību, komentārā Latvijas Radio programmā „Labrīt” piektdienas rītā sacīja Latvijas Radio žurnāliste Aiga Pelane.
Ko īsti sabiedrībai vēlējās pateikt finanšu ministrs Andris Vilks, publicējot savu viedokli „Latvijas Avīzē” ar nosaukumu „Nodokļu slogs – kādus soļus spersim šīs jomas pilnveidei?”, vairs nav skaidrs. Brīdī, kad jau nopriecājos par valstsvīra cienīgu stāju, kurš spēj arī šajā pirmsvēlēšanu laikā diskutēt par svarīgiem, bet nepopulāriem jautājumiem, ieraudzīju, ka jau sekojusi jauna ministra parakstīta preses relīze, kurā teikts, ka viņš ir pārprasts un nav mudinājuma celt nodokļus.
Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, atkal var dzirdēt solījumus mazināt nodokļus. Nereti tieši šo procesu uzskata par vienīgo labklājības un uzņēmējdarbības vides attīstības veicinātāju. Tiesa, izsakot šo piedāvājumu, tiek aizmirst fakts, ka Latvijā kopumā jau ir zemi nodokļi, bet tas diemžēl nav mūs padarījis ne stāvus bagātus, ne arī licis šeit uzplaukt uzņēmējdarbībai. Tieši pretēji - esam Eiropas Savienības (ES) nabadzīgāko valstu vidū.
Latvijā zemnieks vienmēr ir bijis tā kā nedaudz aizvainots, ja sāk iebilst pret viņa prasībām, tā kā nedaudz nabags, jo vienmēr jau bijis par maz, nedaudz tā kā latvietis un līdz ar to arī nacionālo vērtību glabātājs, ja vien tas ir izdevīgi. Un vienmēr jau viņam ir dots, jo taču vajag - gan tad, kad vasara par sausu, gan rudens par slapju. Lauksaimniekiem gadiem ir bijušas dažādas atbalsta programmas un subsīdijas, un atbalsts tiek arī tagad. Taču lauki mainās un starp Latvijas turīgākajiem cilvēkiem minams arī ne viens vien lauksaimnieks.
Pagājušais gads ir pavadīts praktiski bez inflācijas jeb cenu pieauguma. Pirmajā brīdī šķiet, ka „vienkāršam” cilvēkam tā ir pozitīva ziņa un arī politiķiem prieks, ka nav piepildījušās skeptiķu prognozes par galvu reibinošu cenu kāpumu līdz ar pāreju uz eiro. Diemžēl situācija nav nemaz tik optimistiska, jo tas, ka cenas nepieaug, ir viens no nepatīkamiem simptomiem, kurš liecina, ka ekonomikā varētu būt problēmas. Proti, ja cenas (mēreni!) nepieaug, ekonomika sāk stagnēt un kā nākamais solis ir bezdarba pieaugums, kas rada atkal jaunas problēmas. Vismaz līdzšinējā pasaules pieredze rāda, ka sasildīt deflācijā nonākušu ekonomiku ir daudz grūtāk, nekā atdzesēt to, kur cenas kāpj pārāk strauji.
Kā jau ierasts, arī šī gada budžeta veidošanas procesu ir pavadījušas lielas kaislības – vieni piecirtuši kāju un skandējuši ultimātus, otri baidījušies par stabilitāti, trešie smīkņājuši, ceturtie aicinājuši uz kompromisiem, piektie – kā vienmēr palikuši neapmierināti ar visu un visiem. Nenoliedzami, pēc tik saspringti ciešām un kaislību pilnām attiecībām, kur tikuši veidoti ne tikai „mīlas" trijstūri, bet daudz sarežģītākas ģeometriskas figūras, uz kādu brīdi visdrīzāk iestāsies atslābums. Un varbūt tas nemaz nav tik slikti, jo galu galā tuvojas Ziemassvētki.
Ja vēl pirms gada šķita, ka, iespējams, eiro ieviešanas laiks atkal būs jāpārceļ, jo Latvija vienkārši nespēs izpildīt Māstrihtas kritērijus, tad tagad situācija jau pavisam cita un Latvija ļoti strauji tuvojas eiro zonai. Šķiet, lielākās bažas jau aiz muguras un visai droši var teikt, ka pēc pusgada katra makā ieripos gan eiro centi, gan vieta atradīsies arī eiro banknotēm.
„Liepājas metalurga” lielākie kreditori gatavi „atlaist” teju pusi no pašreizējiem uzņēmuma parādiem, atlikušo daļu pārstrukturizēt, mainīt vadību, samazināt strādnieku skaitu, optimizēt izmaksas. Turklāt kreditori gatavi ieguldīt arī papildu līdzekļus, lai atjaunotu pilnvērtīgu uzņēmuma darbību, jo tur taču strādā 2300 strādnieku un tas ir būtisks uzņēmums Latvijas tautsaimniecībai. Tiesa, šāds piedāvājums ir spēkā tikai līdz 31.maijam.
