Visu šo nedēļu runājām par migrāciju. Cik nu patiesi varējām, neizvairoties arī no nepatīkamām lietām. Man šķiet, ka šī saruna bija ļoti būtiska tieši svētku nedēļas laikā – jo galu galā par ko gan citu runāt Latvijas dzimšanas dienas priekšvakarā, ja ne par lietām, kas ir būtiskas, kas praktiski skar mūs visus un kas svarīgas, domājot par mūsu valsts nākotni pēc desmit, divdesmit vai nākamajiem simt gadiem.
Strādājot pie Tēta projekta un diskutējot ar kolēģiem mūsu kopā sanākšanas reizēs, viendien man neviļus izrāvās frāze, ka tiem daudzajiem komentētājiem sociālajos tīklos, kas mūs, te palicējus, apsaukā par lūzeriem jeb neveiksminiekiem, zināmā mērā ir taisnība. Jā, manī pēkšņi zuda pārliecība, ka esmu darījusi pareizi, palikdama Latvijā. Turklāt, lai arī secinājums bija emocionāls, tam bija vairāki racionāli apsvērumi.
Laiki, kad daudzi brauca uz ārzemēm lasīt sēnes, ir garām. Tāpat kā pagātnē ir krīzes laika galvenais aizbraukšanas iemesls – augstais bezdarbs Latvijā, palikšana bez iztikas līdzekļiem un lielie parādi bankai. Kas tad īsti tagad brauc prom no Latvijas, un vai mums par to būtu jāsatraucas?
Jau kādu laiku ir politiski pareizi runāt par to, ka jāsauc aizbraukušie tautieši atpakaļ. Te vienlaicīgi ieskanas arī kāda sentimentāla nots – mēs gaidām jūs atpakaļ, brauciet mājās, Latvija taču ir tik skaista. Nu, vismaz publiski tā nereti mēdzam par šīm lietām runāt. Taču, ja atliek malā sentimentu, paliek pāri racionāls apsvērums – Latvijā sāk trūkt darbaspēka, darbaspēks mums ir aizbraucis, un tagad saucam to darbaspēku atpakaļ. Vai viss ir tik vienkārši, un vai patiešām te kāds kādu gaida?
Latvijas Radio un Lsm.lv "Tēta projektā" pievēršas migrācijas tēmai – aizbraukšanai no Latvijas, mūsu atvērtībai citu valstu pilsoņiem, kā arī dokumentāliem stāstiem par atgriešanos. Ko latvietis saprot ar vārdu migrācija un kad tas ir labi, bet kad – ne īpaši?
Šī nebūt nav pirmā reize, kad Latvijā tiek apspriesta iespēja samazināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) pārtikas produktiem. Taču šī varētu būt pirmā reize, kad tas reāli arī varētu notikt. Nāk vēlēšanas, un tautai vajag iepriecinājumu. Kāpēc lai tas nebūtu lētāku kartupeļu un kāpostu veidā? Tiesa, šādi politiski lēmumi ne vienmēr ilgtermiņā izrādās ekonomiski pozitīvi noturīgi, jo tā vien gribas atgādināt – mīļie cilvēki, Latvijā cenas nenosaka valsts, bet gan tirgus! Turklāt ne tikai iekšējais, bet arī ārpus Latvijas robežām.
Pensiju sistēma vienmēr raisa kaislīgas diskusijas. Un ir jau arī par ko. Lai arī sistēma tiek atzīta par stabilu, jāprecizē - tā diemžēl stabili joprojām rada galvenokārt nabadzīgu veco ļaužu slāni. Turklāt situācija nākotnē visdrīzāk pasliktināsies un nevis uzlabosies, ņemot vērā to, ka šobrīd teju 300 000 strādājošo vispār neveic vai arī veic niecīgas sociālās iemaksas. Taču šoreiz ne par šo, bet gan citiem, ne tik seniem ar pensiju sistēmu saistītajiem notikumiem no otras - biznesa puses. Proti, kā pārdalīt pensiju 2.līmenī jau uzkrātos trīs miljardus eiro, kas nebūt nav maza summa. Kāpēc visiem citiem šī nauda ir tik iekārojama, bet paši īpašnieki par to interesējas maz vai pat, precīzāk sakot, praktiski nemaz?
Pirms gada, rakstīdama savas prognozes par 2016.gadu, minēju, ka ekonomikas izaugsmi veicinās Eiropas Savienības (ES) fondu nauda un, lai arī mūsmājas tautsaimniecībā viss nav rožaini, izaugsme būs gana strauja un dzīvosim labāk. Jāatzīst, ka savas prognozes toreiz balstīju uz racionāliem apsvērumiem un… kļūdījos. Pērnā gada sākumā apstiprinātajai premjera Māra Kučinska valdībai tā arī neizdevās nodrošināt, lai ES naudas upes uz Latviju sāktu plūst lielā straumē un galvenais - bez aizķeršanās. Tagad prāts atkal saka, ka šogad nu gan ekonomikas izaugsmes dzinējspēks būs Eiropas nauda, taču pieredze čukst: „Vai tiešām?”.
Varbūt Valsts prezidents Raimonds Vējonis, sēdēdams Latvijas Televīzijas studijā raidījumā “Viens pret viens” un braši teikdams, ka „atmetīs atpakaļ parlamentam” izmainīto mikrouzņēmuma nodokļa regulējumu, nemaz lāgā nezināja, ka mazo uzņēmēju sāpe nav tikai tas, ka valdība pēc pāris gadiem šo režīmu nolēmusi aizstāt ar kādu citu atbalsta mehānismu, bet gan arī (un pat daudz lielāka) - nepieciešamība no nākamā gada maksāt minimālās sociālās iemaksas. Pieļauju, ka piektdienas vakarā, kad prezidents to likumu arī „atmeta” atpakaļ, ne viens vien mazais uzņēmējs atviegloti uzelpoja un, iespējams, pat nodomāja – nu ir taču mums tas prezidents viens foršs vecis. Diemžēl – pilnīgi lieki, jo sociālo iemaksu „lieta” tā arī netiek mainīta. Vismaz pagaidām.
Pēc tam, kad statistikas apkopotāji paziņoja, ka šī gada trešajā ceturksnī ekonomikas izaugsme bijusi vien 0,8%, ne viens vien eksperts un ministrs paziņoja, ka tas nu gan bijis negaidīts pārsteigums. Skaitlis tiešām ir nepatīkams, bet vai tiešām tas bijis tik pārsteidzoši negaidīts un neprognozējams? Drīzāk jāsaka - diemžēl nē un, ieplest acis to ieraugot, nav nekādas teatrālas nepieciešamības. Labi vēl, ka tā!
Visam bija jābeidzas jau piektdien – parakstīts vēsturisks līgums starp deviņām triju Baltijas valstu institūcijām un sperts vēl viens plats solis ceļā uz jaunu sliežu ceļu būvi, kas ies no ziemeļiem uz dienvidiem, cauri trim valstīm un saucas „Rail Baltica”.
Jau pēc mēneša, septembra sākumā, notiks „Latvijas gāzes” (LG) ārkārtas akcionāru pilnsapulce, kurā, visticamāk, tiks pieņemts lēmums no LG nodalīt gāzes infrastruktūru, proti, vadus un Inčukalna gāzes krātuvi, un izveidot jaunu uzņēmumu – a/s "Conexus Baltic Grid". LG pilda politiķu likto, un tas ir būtisks solis liberāla gāzes tirgus virzienā. Tiktāl viss jauki. Bet te parādās kāds „nieks” – lai arī LG ir biržas uzņēmums, jaunā uzņēmuma "Conexus Baltic Grid" akcijas tur visdrīzāk tā arī netiks tirgotas.
Brīdī, kad Ināra Pētersone iesniedza atlūgumu un tomēr nolēma pamest Valsts ieņēmuma dienesta (VID) ģenerāldirektores neērto krēslu, šķita, ka jauna vadītāja atrašana būs ātra. Galu galā kādu laiku vēl pirms šī VID vadītājas lēmuma klīda runas, ka iestādei jau tiek meklēts jauns vadonis, kuluāros skanēja pat konkrēti uzvārdi. Lai arī, šķiet, viss nenotiek pēc sākotnējā plāna, bet par ātrumu un kombinācijām, kas izspēlētas pēdējo nedēļu laikā, politiķiem kaunēties nevajadzētu. Iespējams, jau nākamnedēļ būs skaidrs, kas vadīs VID. Un, iespējams, tā būs Valsts vides dienesta pašreizējā vadītāja Inga Koļegova.
Lai gan jaunā valdība starp piecām galvenajām darbības prioritātēm savā deklarācijā ierakstījusi arī tautsaimniecības stiprināšanu, sagaidīt, ka tas tiks darīts ar kādām straujām un pārsteidzoši negaidītām pārmaiņām, lieki – neviens, noskaitot burvju vārdus, trusi no cepures vilkt ārā negatavojas.
