SPKC piektdien saņēma no Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "Bior" informāciju, kas apliecina, ka Daugavpilī mirušajai pacientei konstatētais trakumsērgas vīruss ģenētiski pieder vīrusiem, kas cirkulē Āzijā. Paciente tur bija viesojusies un tikusi sakosta pagājušajā gadā.
"Neapšaubāmi, šis gadījums ir saistīts ar inficēšanos ar trakumsērgu. Sievietei bija trakumsērga. Vīrusa speciālā ģenētiskā analīze, kura bija veikta pietiekami operatīvi, apstiprināja, ka šis vīruss nav saistīts radnieciski ar tiem vīrusiem, kuri cirkulē Eiropā. Šis vīruss ģenētiski ir saistīts ar vīrusiem, kuri cirkulē Āzijā. Tas nozīmē - versija, ka sieviete inficējusies Latvijā, nav apstiprinājusies. Mēs varam pateikt, ka šis vīruss necirkulē Latvijā," stāstīja SPKC Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors Jurijs Perevoščikovs.
Pēc viņa teiktā, visi šie fakti norāda uz to, ka Latvijā nepastāv bīstamība šai slimībai izplatīties, jo cilvēks dzīvniekus un citus cilvēkus neinficē. Un šis cilvēks bija inficējies nevis pie mums, bet ārpus Latvijas.
SPKC epidemiologi turpina apzināt personas, kurām bija inficēšanās ziņā nozīmīgs kontakts ar pacienti. "Kaut cilvēka inficēšanās no cilvēka ir drīzāk "teorētiska", tomēr, ņemot vērā iespējamos riskus, ārstu uzmanība tiek pievērsta katram gadījumam, kad nevar izslēgt inficēšanās iespējamību, slimnieka siekalām nokļūstot uz cita cilvēka gļotādas, bojātās ādas vai brūces (piemēram, veicot slimnieka aprūpi vai kopšanu). Sadarbībā ar ārstiem katrā konkrētajā gadījumā tiek veikta inficēšanās riska izvērtēšana un nepieciešamības gadījumā (pastāvot hipotētiskajam inficēšanās riskam) tiek nozīmēta vakcinācija pret trakumsērgu," vēstīts SPKC paziņojumā medijiem.
Slimību profilakses un kontroles centrā cer, ka šis gadījums kalpos kā mācība citiem ceļotājiem, un pirms došanās uz eksotiskākām valstīm, cilvēki izvēlēsies vakcinēties pret nāvējošo vīrusu. Vakcinēties iespējams arī pēc koduma vai skrāpējuma, un jāatceras, ka inficēties iespējams arī no slimā dzīvnieka siekalām, ja tās nokļūst uz nobrāztas ādas.
"Jo ātrāk ir uzsākta vakcinācija pēc bīstamā kontakta ar dzīvnieku, jo lielāka iespējamība, gandrīz 100%, ka cilvēks nesaslimst. Ja nebūs sniegta palīdzība, tas nozīmē, ka ar laiku var attīstīties slimība," norādīja Perevoščikovs.
Parasti inkubācijas periods šai slimībai ir no viena līdz trim mēnešiem, taču, kā rāda šis gadījums, tas mēdz būt arī garāks. Izvairoties no infekcijas ievazāšanas, Pārtikas un veterinārais dienests divas reizes gadā veic meža dzīvnieku vakcināciju aptuveni 50 kilometru platā buferzonā gar Latvijas robežu ar Krieviju un Baltkrieviju, kur, atšķirībā no Eiropas Savienības, trakumsērgas izplatība ir augsta.
Pēdējie cilvēka trakumsērgas gadījumi Latvijā reģistrēti (pa vienam gadījumam gadā) 1993., 1996. un 2003. gadā. Pēdējo reizi trakumsērga dzīvniekiem Latvijā konstatēta 2012. gadā, no trakumsērgas brīvas valsts statuss Latvijai piešķirts 2015. gadā.
Saistībā ar šo gadījumu pārbaudi sākusi Veselības inspekcija. Tā skaidros, vai Daugavpils reģionālās slimnīcas ārsti nav rīkojušies bezatbildīgi, sievietei sākotnēji nāvējošo slimību neatklājot un nosūtot viņu ārstēties uz psihoneiroloģisko slimnīcu, kur viņa nomira.
