Elektriskos skrejriteņus iedala divās grupās:
- ar jaudu, kas ļauj braukt ne ātrāk par 25 kilometriem stundā,
- ar jaunu, kas ļauj sasniegt ātrumu 45 kilometru stundā.
Noteikumi
Tiem ir arī atšķirīgi noteikumi. Jaudīgākam skrejritenim jābūt reģistrētam Ceļu satiksmes drošības direlcijā (CSDD), tam jābūt ar numuru, vadītājam vismaz 14 gadus vecam, obligāti vajadzīga ķivere, vajag arī vismaz mopēda tiesības un pa ietvēm braukt nedrīkst.
Bet pilsētas ielās pamatā redzamā skrejriteņu grupa tomēr ir cita. To statuss ir “sporta inventārs”, tātad tie ir vienā kategorijā ar slēpēm un skrituļslidām. To sasniedzamais ātrums nedrīkst pārsniegt 25 kilometrus stundā.
Taču tieši ar mazāk jaudīgajiem skrejriteņiem no likuma viedokļa sākas problēmas. Pirmkārt, nav skaidrs, kurš drīkst un kurš nedrīkst braukt.
Piemēram, pilsētas ielās plašā klāstā pieejamo nomas skrejriteņu lietošanas noteikumi nosaka, ka tos drīkst lietot personas vecumā no 18 gadiem. To gan neviens īsti nepārbauda.
Nomas firmas “Fiqsy” atbalsta centrā skaidro: “Mūsu iespējas ir tiktāl, ka mēs tiešām lūdzam, lai cilvēki izlasa lietošanas noteikumus un piekrīt. Mēs atrunājam, ka viņiem jābūt atbildīgiem. Maziem bērniem pārsvarā nebūs vai nu viedtālruņa, vai arī bankas kartiņas.”
Tiesa, pat ja skrejriteni noīrēs 12 gadus vecs bērns, likums pārkāpts nebūs, jo likums vecuma cenzu patlaban neparedz. Braukt ar šādu skrejriteni pa pilsētu var ikviens bez satiksmes zināšanām un tiesībām. Satiksmes ministrijai gan ir ieteikums un plāns vecuma cenzu ieviest. Tie būtu 14 gadi.
Otrkārt, neskaidrība par skrejriteņa aprīkojumu no drošības viedokļa. Nomās piedāvātajiem skrejriteņiem ir bremzes, zvaniņš, nelielas gaismiņas, kas dara braucamo redzamu arī tumsā. Par ķiverēm teikts – vēlams tās lietot. Bet no likuma viedokļa – atkal nekā.
Braukšana
Ar elektrisko skrejriteni it kā drīkst braukt gan pa ietvi, gan pa veloceliņu. “Tie pēc būtības ir (..) pielīdzināmi velosipēdiem. Viņiem jābrauc pa velosipēdiem paredzēto infrastruktūru. Ja tādas nav, tad, cienot gājējus, pa ietvēm,” stāsta Satiksmes ministrijas Autotransporta nodaļas vecākais referents Jānis Kalniņš.
Bet vai drīkst braukt pa braucamo daļu vai šoseju? “Es domāju, vai paši šie elektroskrejriteņu vadītāji pa brauktuvi brauktu? Jo katra mazākā bedre, nelīdzenums, praktiski var būt kritiens,” norāda Kalniņš. Tātad aizliegts nav, bet Satiksmes ministrijā iesaka:
“Vajadzētu lietot vietās, kur braukšanas ātrums nepārsniedz 50 km/h.”
Arī nomas noteikumi par to, kur braukt un kur ne, šoreiz klusē. Par braukšanu tajos vienīgi norādīts, ka nedrīkst uz viena skrejriteņa braukt divatā un nedrīkst būt alkohola reibumā. Arī Satiksmes ministrija saka, ka, esot uz skrejriteņa, nedrīkst pārsniegt 0,5 promiles. Tiesa, saskaņā ar likumu tas tomēr attiecas uz braukšanu ar velosipēdiem un mopēdiem.
Skaidru atbildi nespēj sniegt arī Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD), jo attiecīgi grozījumi Ceļu satiksmes likumā pašlaik ir saskaņošanā un gaida virzību uz Saeimu. Noteikumi gan top lēni, jo diskusijas par tiem sākās jau pagājušā gada pavasarī.
Pieredze
Elektrisko skrejriteni ikdienā regulāri lieto uzņēmēja Jeļena Tonova un LTV žurnālists Ēvalds Dukuls. “Ja ir daudz kur braukt, ja ir daudzas tikšanās, tad tas ir tas, kas ir vajadzīgs. Un visur tu vari “pieparkot” vai arī kafejnīcā ienest. Ļoti reti ir kaut kādas problēmas, ka tu nevari tikt iekšā,” stāsta Tonova.
Tātad tas ir vieglāks par velosipēdu. Un vajadzības gadījumā var iestūķēt taksometrā.
Kādi ir padomi tiem, kas grib, bet vēl nav braukuši? “Pirmkārt, nelietot austiņas, neklausīties mūziku, jo ir jākoncentrējas uz apkārtējo vidi. Jāskatās, jādzird, ka no malas, no stūra var parādīties kāds cilvēks vai riteņbraucējs,” brīdina Dukuls.
Otrkārt, to nav vēlams lietot lietū, jo grūti bremzēt, riepas slīd. “Vari vienā momentā nenobremzēt, kur tev vajag, un tu vari ietriekties tajā pašā sienā. Kas man tā arī vienreiz gandrīz bija,” stāsta Dukuls.
Treškārt, rūpīgi sekot līdz ceļam. Ceturtkārt, neizturēties kā vienīgajam uz ceļa. “Tā kā vasaras sezonā ir gan daudz riteņbraucēju, gājēju, cilvēki vairāk iziet no mājām, tad arī jārespektē visi - gan gājēji, gan velobraucēji un pārējie satiksmes dalībnieki,” saka Dukuls.
“Protams, vajag uzmanīgi skatīties, piemēram, ja nāk bērni, (..) ja ir suņi, jo viņi dažreiz var nepareizi saprast šo transportu. Mašīnas neskatās, negrib laist, divriteņi neskatās, negrib laist, cilvēki neskatās, negrib laist. Mēs esam vidū, mēs neesam nekas pagaidām,” zina stāstīt Tonova.
Būtiska nianse, kas nav aktuāla, piemēram, velosipēdiem. Proti,
elektriskie skrejriteņi gluži kā mobilie telefoni ir regulāri jālādē. Dārgi gan tas neesot.
“Mēs saskaitījām, kā vispār tas maksā, lai ielādētu pilnīgi, - tas maksā aptuveni 20 centus. Tas ir ļoti lēti. Piemēram, visu dienu es braucu un pēc tam uz nakti jau ielieku lādētājā, un no rīta es arī varu braukt. Lai pilnīgi ielādētu, vajag kādas sešas, septiņas stundas. Uzrakstīts, ka mazāk, bet tas nav taisnība, nav mazāk,” stāsta Tonova.
Ja dienā sanāk daudz braukt, tad jāseko līdzi tam, lai līdz nolūkotajam galamērķim pietiktu baterijas. Vieglākiem cilvēkiem te ir priekšrocība. “Ja tu sver 50 kilogramus, tad varēs nobraukt kādus 23 kilometrus. Ja tu sver 100 kilogramus, varbūt ne uz pusi, bet tuvu tam varēsi nobraukt tos kilometrus - 16 km,” atklāj Dukuls.
