Pieminot mūžībā aizgājušo režisoru, filma "Sieviete paliek sieviete" līdz 24. septembrim bez maksas skatāma vietnē Replay.lv.
Godārs ir viens no savdabīgākajiem franču kino režisoriem, kura daiļradi raksturo nepārtraukti jaunu vizuālu, tematisku un formālu risinājumu meklējumi. Viņa filmās kino teorija un estētika, kā arī kino valodas nianses rod interesantu un neparastu saskaņu ar sižetu. Darbs ar skaņu, krāsas sublimācija, dokumentālā materiāla iekļaušana spēlfilmās, oriģināli montāžas un apgaismojuma risinājumi, tipogrāfisku elementu iekļaušana uz ekrāna ir dažas no autora rokraksta sastāvdaļām. Filma "Sieviete paliek sieviete" tiek uzskatīta par vienu no Godāra vieglākajām, izklaidējošākajām filmām. Tās centrā – jaunā viļņa sejas – aktieri Anna Karina (Anna Karina), Žans-Klods Brialī (Jean-Claude Brialy) un Žans Pols Belmondo (Jean-Paul Belmondo). Veidojot savu trešo pilnmetrāžas filmu, Godārs strādā arī ar trīs jauninājumiem vienlaicīgi – krāsu, platekrāna formātu (CinemaScope) un sinhronu skaņas ierakstu.
Režisors un kino kritiķis vienā personā
Godārs pēc etnogrāfijas studijām uzsāka savu karjeru kā viens no kino kritiķiem slavenajā izdevumā "Kino burtnīcas" ("Cahiers du cinema"), līdzās saviem jaunā viļņa laika biedriem – kino kritiķiem un režisoriem – Fransuā Trifo (François Trufaut), Ērikam Romēram (Eric Rohmer), Žakam Rivetam (Jacques Rivette), Andrē Bazēnam (André Bazin) un citiem. Pēc vairāku gadu strādāšanas kino kritikā Godārs uzsāk darbību kino, iesākumā veidojot īsfilmas, bet 1960. gadā top viņa pirmā pilnmetrāžas filma "Līdz pēdējam elpas vilcienam" ("A bout de souffle", 1960).
Kādā intervijā Godārs teicis: "Es esmu nepārtrauktā kritiķa pozīcijā, tā ir kā automātiska funkcija. Bet arī kino kamera vai mikroskops ir kritisks instruments, kas strādā ar realitāti." Kino kritiķa un režisora dualitāti var manīt arī režisora pirmajās filmās. Šī dualitāte līdzās montāžai, skaņas apstrādei un tekstam kļūs par neatņemamu Godāra filmu sastāvdaļu.
No Godāra – kino teorētiķa – filmā "Sieviete paliek sieviete" atrodamas vairākas mazai revolūcijai līdzīgas detaļas. Tajā redzam dokumentālā kino klātbūtni, kas šajā laikā starp jaunā viļņa režisoriem ir lielā cieņā, pateicoties Žana Ruša (Jean Rouch) darbiem. Pilnekrāna (CinemaScope) tehnikā filmēti dokumentāli ielu attēli, kuros redzami cilvēki gados un kas tiek pretnostatīti galvenās varones jaunībai un skaistumam, veido dialogu ar dokumentālo kino. Arī mūzikla vai muzikālas filmas filmēšana nevis ar skaņu ierakstiem pēcapstrādes procesā, bet ar sinhronu skaņas ierakstu uz vietas ir neierasta prakse tā laika kino pasaulē.
Kino filmu dekonstruēšana un kinematogrāfiskās "dunkas"
Godāra filmām, līdzīgi kā Bertolda Brehta (Bertolt Brecht) teātrim ir raksturīgs atsvešinājuma efekts. Franču kinozinātnieks Alēns Bergala (Alain Begala), stāstot par režisora 1960. gadu darbiem, min, ka filma "Nicinājums" ("Le mépris", 1963) ir vienīgais tā laika pilnīgais, "nesalauztais" režisora kino darbs. Pēc Bergala domām, citas 1960. gadu filmas, to skaitā "Sieviete paliek sieviete", tiek dekonstruētas – gan ar montāžas, gan ar skaņas, gan arī ar aktierspēles palīdzību. Tas arī ir iemesls, kāpēc lielu daļu šo filmu ir tik interesanti skatīties – tā ir dzīva un līksma skatīšanās pieredze kinomīļiem.
"Sieviete paliek sieviete" līdzīgi kā citu Godāra filmu interesantākā sastāvdaļa ir tas, ka tās vedina pārdomāt tos filmu veidošanas aspektus, par kuriem skatītājs ikdienā nemaz neaizdomājas. Tas notiek ar kinematogrāfisku "dunku" palīdzību. Arī filmā "Sieviete paliek sieviete" redzam vairākus šādus mirkļus. Filmas sākumā skaņu celiņš pēkšņi tiek pārrauts un iestājas klusums. Arī galvenās varones Andželas priekšnesums kabarē ir neparasts, tajā Annas Karinas balss tiek pretnostatīta skaļam, intensīvam klavieru pavadījumam. Trešais piemērs ir režisora iecienītās un rotaļīgās aktieru sarunas ar skatītāju, acu piemiegšana, paklanīšanās, kas izrauj publiku no tēlu radītās patiesīguma ilūzijas. Arī rakstīta teksta iekļaušana, ne tikai filmas sākuma un beigu titros, bet arī tās vidū, komentējot tēlu sajūtas vai sižeta līniju, ir vēl viena neierasta vizuāla dunka, kas rada distancēšanos no kino skatīšanās pieredzes.
Skatītājs nedrīkst ļauties kino iluzorajam spēkam: režisors ar dažādiem paņēmieniem neļauj pasīvi piedzīvot filmu, bet drīzāk veicina analīzes un pārdomu procesu par kino un tā daudzajām iespējām.
Akadēmiskajā vidē Godāra filmu analīze ir īpaši iecienīta, galvenokārt tāpēc, ka režisors ne tikai veido stāstu, bet arī – ar savu filmu palīdzību – nostiprina un parāda savus priekšstatus par kino vēsturi un teoriju. Tajās arī atrodams plašs atsauču lauks – gan veidojot dialogu ne tikai ar iepriekš minētajām jomām, bet arī ar politiku, mākslas vēsturi, filozofiju, literatūru.
Filmā esošo atsauču sarakstam pievienojams fakts, ka Žana-Pola Belmondo atveidoto tēlu sauc Alfrēds Lubičs, gluži kā vācu izcelsmes amerikāņu kino režisoru (Alfred Lubitsch). Kādā kafejnīcā Alfrēds satiek aktrisi Žannu Moro (Jeanne Moreau), kura ir citas jaunā viļņa filmas, Fransuā Trifo "Žils un Džims" ("Jules et Jim") galvenās varones atveidotāja, un viņai jautā, kā sokas Žilam un Džimam. Viena no kabarē dejotājām lasa un citē Hēgeļa "Estētiku". Kad pēc strīda filmas galvenie varoņi Andžela un Emīls nesarunājas, viņi turpina strīdu klusējot, meklēdami grāmatas savā bibliotēkā un rādot viens otram to virsrakstus.
Godārs un muzikāla komēdija?
Filmas sākuma titros redzam, ka autors tai devis nosaukumu "Muzikāla komēdija". Tas, protams, ir maldinošs nosaukums, jo ar Godāru bieži vien viss nav tik vienkārši, kā izskatās. Filmas nosaukumā ierakstītais žanriskais apzīmējums veido ironisku atsauci uz tik populārajiem amerikāņu mūzikliem, kuri 1950.–1960. gados iekaro lielas publikas simpātijas visā pasaulē. Vienlaikus daudzi kritiķi šo mūziklu uzvaras gājienu saista ar amerikanizāciju – lokālo kultūras tradīciju nomākšanu ar vienveidīgiem, ASV ražotiem izklaides industrijas produktiem.
Godārs un viņa "Cahiers du cinema" kolēģi šajā laikā aktīvi seko līdzi Holivudas mūziklu attīstībai, rakstot filmu kritikas un tās analizējot.
Žanrs skatītājam ir tuvu pazīstams, tā pieminēšana izraisa konkrētas gaidas, kuras "Sieviete paliek sieviete" gadījumā tiek pieviltas.
Sižets un dialogi netiek risināti ar dziesmām, aktrise filmā dejo un dzied divas reizes un tās pašas – tumšā, noskrandušā kabarē, kamēr izģērbjas, un kādā necilā iekšpagalmā.
Fransuā Trifo pēc filmas iznākšanas kādā kritikā norāda uz interesantiem notikumiem: "Ja ar skaņu un attēlu spēlējas pārāk neierastā veidā, cilvēki kliedz, tā ir automātiska reakcija. Nicā skatītāji pārgrieza kinozāļu sēdekļus, jo domāja, ka kinozāle nav atbilstoši aprīkota, lai klausītos mūziklus. Protams, mēs varētu izglītot cilvēkus, stāstot, par ko ir runa, bet [..] Godārs ir pārāk attālinājies no skatītāja savā skaņu montāžas procesā. Kad meitene iziet no kafejnīcas, pēkšņi nav skaņas – klusums. Nekādu problēmu, cilvēkiem šķiet, ka projektors ir sabojāts."
Iespējams, tieši šī novatorisma un maldinošās pieejas dēļ filma publikas vidū neguva lielus panākumus. Taču Berlīnes kinofestivālā tā iegūst žūrijas galveno balvu un tās galvenās varones atveidotāja Anna Karina – labākās aktrises titulu.
Sieviete paliek sieviete, un vīrietis paliek vīrietis
Ir skaidrs, ka filmā "Sieviete paliek sieviete" kino valodas risinājumos atrodami daudzi novatoriski elementi. Tomēr filmas tēma, lai arī ar daudziem tobrīd 1960. gadu Francijai moderniem aspektiem, šodienas acīm šķiet pārāk viengabalaina.
Filmā redzams spilgts sieviešu stereotipu atveids. Sieviete šajā filmā izģērbjas par naudu, un viņas dzīvesbiedrs Emīls viņai pārmet strādāšanu kabarē. Priekšnesumā, ko Andžela sniedz savai publikai – skumīgiem vīriešiem –, viņa ir tērpusies mazas meitenes drēbēs. (Jāpiezīmē, ka sievietes – mazas meitenes tēls un izturēšanās ir bieži sastopama Godāra filmās.) Andžela arī vēlas bērnu, un viņa to vēlas nākamajās 24 stundās, Emīls uz ielas sastaptiem vīriešiem piedāvā viņai to "uztaisīt". Sievietes vārds šajā filmā ir eņģelis (Angela – ange). Taču filma noslēdzas ar vārdu spēli: "Tu esi pretīga. Nē, es esmu sieviete." ("Tu es infame. Non je suis une femme.") Protams, sievietei arī ir emocijas, bet viņa nezina, kāpēc. Protams, ka viņa arī ir mīlas objekts, jo pēc viņas tiecas divi vīrieši, bet nav saprotams, kurš no vīriešiem viņai pašai tomēr patīk labāk.
Feministiskā kino teorētiķe Laura Mulveja (Laura Mulvey), kurai pateicamies par vīrieša skatiena vai male gaze koncepta ieviešanu kino teorijā, kādā intervijā stāstīja, ka
Godāra filmas ir zelta raktuves feministu teorijām.
Pēc Mulvejas novērojumiem sieviete Godāra filmās tiek atveidota kā mīkla vai mistērija. Viņa arī atzīmē, ka sievietes ķermenis tajās ir bieži pielīdzināts patēriņa precei, režisoram kritizējot patērētāju sabiedrību. To risina kabarē un vēlākās filmās risinās arī prostitūcijas tēma. Vienlaikus sieviete arī ir potenciālā māte, jo vienīgais, ko viņa vēlas, ir bērns. Tas tiek formulēts pašā sižeta sākumā un ir par pamatu nesaskaņām ar Andželas dzīves biedru Emīlu.
Lai arī filmā ir jūtama stereotipu klātbūtne, tajā tomēr brīžiem tiek arī apgrieztas dzimumu lomas. Andžela ir tā, kas pelna vairāk, palīdzot pāra uzturēšanai. Tāpat viņa nepilda mātišķas aizbildnes lomu – Emīlam rokās tiek iedota slota istabas tīrīšanai un pašam jāgādā vakariņas. Jāņem vērā, ka 1961. gadā Francijā sievietēm tikai septiņpadsmit gadus ir balsstiesības, viņas nevar strādāt vai atvērt bankas kontu bez vīra vai tēva rakstiskas atļaujas, abu dzimumu bērni neiet vienā pamatskolā un nav atļauta ne kontracepcija, ne arī grūtniecības pārtraukšana.
Tomēr, ņemot vērā faktu, ka Godāra kino vienmēr ir izcēlies ar neērtu tēmu aktualizēšanu, kā arī ar studijās veidoto populāro lielbudžeta filmu vai mūziklu dekonstrukciju, gribētos, lai arī sievietes tēls viņa filmās ir tikpat bagāts un daudzveidīgs, cik viņa attīstītie kino valodas risinājumi. Noskatoties šo filmu, es neviļus aizdomājos, kā varētu tikt risināta muzikāla komēdija "Vīrietis paliek vīrietis"?
Raksts pirmo reizi LSM.lv publicēts 2021. gada 22. jūlijā.
