Dizains ir tāds, kādi esam mēs paši
"Mūsu dizains ir tāds, kādi esam mēs paši, un šo dizainu veido ļoti daudzi komponenti," uzskata dizaina biroja H2E dizainere un arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Inguna Elere. "Tā ir vieta, kurā mēs esam auguši, vēsture, ģeogrāfija, ģeoloģija, temperatūra, saules krišanas leņķis un garās ēnas, krāsu izjūta, kas mums ir šeit veidojusies, un tas viss, ko mēs lietojam, lai veidotu dažnedažādas dizaina idejas - vai tās ir lietas, vai tie ir procesi, vai tā ir telpa vai priekšmeti, vai vīzijas. Un tas dizains, kas top, var tapt tikai tāds un tikai šeit - ar mūsu vēsturisko pieredzi, gan politisko un emocionālo pieredzi. Un tā ir tā mūsu identitāte un unikalitāte, ar ko mēs atšķiramies no citiem. Jau no pagājušā gadsimta sākuma mums ir ļoti laba izglītības skola – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola ar turpinājumu Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļā, kur savukārt top nākotnes dizaina identitāte. Tas ir tas, kas mūs arī atšķir no pārējiem."
Bet kāda ir Latvijas dizaina jomas nacionālā identitāte? "Īstā identitāte ir tā, kas veidojas no šīm iepriekš nosauktajām nacionālajām komponentēm," uzsver Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesore un dizaina vizionāre Barbara Ābele. "Dizaina identitāte saistās ar formas valodu, visiem pierasto nepieciešamo funkcionalitāti. Bet tajā pašā laikā
mēs visi atrodamies pilnīgi jaunā laikmetā – mūs šobrīd visus aizrauj digitālā revolūcija, un tā ir atšķirīga no iepriekšējās – industriālās. Digitālā situācija mums paver milzīgas iespējas, jo mēs paši kļūstam par dizaineriem, par situācijas noteicējiem."
Tomēr mēs neesam atrauti no pārējās pasaules – vai mēs tiešām arī izmantojam savus resursus kā daļu no savas nacionālās identitātes, arī dizaina identitātes, vai tomēr esam jau tik ļoti aplipuši ar visu pārējo, ka nemaz to nenoformulējam kā savu? "Manuprāt, tieši tas ir mūsu spēks," uzskata Elere. "Jo tas viss iepriekš minētais, ko nosaucu, veido mūsu vizuālo valodu – nevis stilu, bet valodu, un šī valoda veido jebkuru darbu, ko dara Latvijas dizaineri. Un ar to mēs arī izceļamies pasaulē.
Varam minēt mūsu Alūksnes bānīša staciju, kas Amerikā ieguva atzinību un profesionāļu uzslavas par to, ka esam savādāki, bet ar ļoti spēcīgu un vienotu vizuālo valodu.
Loģiski, ka mūsu vizuālā valoda atšķiras no valodas, kādu lieto Amerikā, Nīderlandē un tamlīdzīgi. Nevajag akli sekot tendencēm – gudri izmantojot to, kas mums šeit dots, arī mēs paši varam radīt un arī radām jaunās tendences. Uz mums skatās kā uz brīnumu, tikai reizēm mēs paši sevi nenovērtējam."
Kur vēl redzam dizaina risinājumus, kas raksturo mūsu dizainu, nacionālo identitāti? Arī Inguna Elere pati daudz strādājusi pie dažādiem ekspozīcijas dizaina projektiem. "Tie ir darbi, ko mēs darām kā dizaineri, un tas atspoguļojas kaut vai pilsētu zīmolos un identitātēs," atklāj Elere. "Mums ir divi piemēri – Liepāja un Alūksne. Katra ir savādāka arī pēc būtības, tāpēc arī to identitātes radījām atšķirīgas. Liepāja ir pie jūras, tajā ir nepārtraukts vējš, līdz ar to identitāte ar vēja nopūsto punktiņu ir radīta tieši šai vietai, šim stāstam – tā nevar rasties citur. Tāpat arī Alūksne, kuras jaunajā nosaukumā spoguļojas senais Alūksnes nosaukums, vārds, jo tas arī veido patieso identitāti, nevis kopijas. Nevienam nav cieņas pret kopijām, kā, piemēram, plaši izmantotais Miltona Gleizera radītais "I love New York" simbols ar sirsniņu.
Kad mēs redzam to kopētu, nevienam nav cieņas, jo šis sirds simbols radīts tieši Ņujorkai konkrētā ekonomiskā situācijā, kur Gleizeram tika lūgts radīt un izstrādāt šo simbolu."
Dizains ir saziņa
"Es savukārt labprāt izmantotu iespēju, lai runātu par pavisam jaunām izpausmēm, kas pārsvarā neasociējas ar dizainu – tie ir dažādi sociāli risinājumi vai sociālu saziņas veidu dizainēšana," pauž Barbara Ābele. "Mēs, kas esam skaitliski maza tauta, varētu dizainēt labākas sociālās formulas, lai dažādas sociālās grupas viena otrai vairāk palīdzētu. Tehnoloģiju attīstība ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē savā veidā ir izstūmusi no saziņas lielu skaitu cilvēku, kuri nav tehnoloģiju lietotāji.
Digitālā televīzija ir ienākusi latviešu mājā – cik daudz mēs zinām par senioriem un tiem pārbaudījumiem un sarežģījumiem, kam viņi izgāja cauri, sākot lietot pultis, dekoderus un visu pārējo? Palīdzība būtu tajā, ka vispirms būtu jādizainē situācija šim lietotājam, jo dizaina gadījumā pirmkārt būtu jādomā par lietotāju, nevis par sev gūstamo momentāno peļņu."
Tas nozīmē, ka jaunā pieredze lietotājam būtu bijusi pilnīgi citādāka, ja tā būtu apzināti veidota, izpētīta un piemērota? "Tieši tā, cilvēki iepriekš būtu sagatavoti tam! Tāpat mēs esam diezgan lieli šmuļi, jo neesam iemācījušies tikt galā ar saviem atkritumiem. Un tā arī ir viena no globālajām tēmām – dizainēt šo procesu, izglītot cilvēkus, padarīt viņus līdzdalīgus, izglītot viņus informācijā par to, kādu pēdu viņi atstāj uz zemeslodes, un arī par to, ko viņi varētu līdzdarbojoties izdarīt labāk. Tas ir informācijas dizaina aspekts.
Dizains ir saziņa. Kaut gan komunikācija ar milzīgiem burtiem notiek gandrīz visos medijos, sazināties mēs nemākam, mums nepietiek prasmes, kā to izdarīt. Un dizains nāk palīgā.
Mēs to šobrīd arī darām, dizaina kvalitātes un dizaina domāšanas procesu mēģinot izmantot jebkurā jomā. Ne vienmēr tas ir materiāls dizains – tie ir jauni procesi, jauni scenāriji. Man pašai personīgi neredzamais, nemanāmais, gudrais dizains šobrīd šķiet daudz aktuālāks nekā tas, kas stereotipiski tiek uztverts par dizainu."
Parasti kaut kas pelēks
Kādas ir pirmās asociācijas, dzirdot vārdu salikumu "Latvijas dizains"? To jautājam arī diviem dizaineriem: Jānim Godiņam, Latvijā radīta starptautiska uzņēmuma "Infogram" vadošajam produktu dizaineram – "Infogram" saņēma arī pirmo dizaina gada balvu par radīto vizualizācijas rīku, kuru izmanto vairāk nekā pieci miljoni lietotāju visā pasaulē, un arī Artūram Analtam, kurš savukārt Londonas dizaina biennālē saņēma galveno balvu par savu instalāciju "Matter to Matter".
"Dzirdot vārdu salikumu "Latvijas dizains", man droši vien nāk prātā tas, kas daudziem, – tie ir nelieli, ikdienišķi priekšmeti, parasti kaut kas pelēks, tradicionālā amatniecība, grafiskais dizains, parasti roku darbs, kaut kas ļoti personisks. Pieļauju, tas arī ir rezultāts tam, ko mēs redzam suvenīru veikalos vai arī dāvājam saviem ārzemju draugiem, un jāatzīst – es kā dizainers neesmu pārāk priecīgs, ka tā joprojām ir Latvijas dizaina seja 21. gadsimtā, labi zinot, ka tas nav ne tuvu tam, kāda ietekme un atbildība dizaina nozarei pieder mūsdienās un ko mēs spētu darīt, izmantojot to."
"Nav tās padziļinātās saprašanas, kas tas dizains vispār ir, un, pat ja ir, tad man liekas, ka tā domāšana ir tāda īstermiņa," uzskata Analts. "Varbūt ne simtprocentīgi, bet Latvijas dizains nedomā ilgtermiņā."
Bet vai vispār Latvijai ir nacionālā dizaina identitāte? Jānis Godiņš uzskata, ka identitāte tomēr ir vairāk kā blakus lieta, un tas nevar būt vairs mūsdienu vai nākotnes dizaina pašmērķis. "Identitātē ir arī negatīvās puses, jo identificēties nozīmē ar kaut ko būt arī atšķirīgam no citiem, kas ne vienmēr nozīmē labāku dizainu kā tādu. Jo mēs kā dizaina galvenās vērtības parasti uztveram cilvēciskumu un empātiju, kas pamatā ir iekļaujošas un vienojošas, nevis atšķirošas. Ja mēs domāsim tikai par to, kādu identitāti dizains var veidot, varam attapties, ka nodarbojamies tikai ar simulakriem. Šobrīd daudz nozīmīgāka par dizaina identitāti cilvēkiem ir patiesā pieredze un vērtība, ko rada dizains. Respektīvi, mainot un uzlabojot tikai izkārtnes, nevis saturu, ne sevi, ne citus mēs nevaram vairs pārsteigt, īpaši jauno paaudzi."
Artūrs Analts savukārt domā, ka mūsdienās liela nozīme ir globalizācijai, un jaunie dizaineri iespaidojas no ārzemēm. "Vai mums var būt nacionālā dizaina identitāte? Domāju, ka jā. Bet – vai tas būtu iesaiņojums kaut kam ar domu pārdot? Ar domu, ka mēs pārdodam Latviju. Varam jau uztaisīt tur to identitāti, un tā būs konkurētspējīga, bet tas būs tikai iesaiņojums. Bet ko pārdot? Koncepta, produkta mums nav. Man jau šķiet, ka jāsāk ar to, ka tiešā nozīmē vajag sakārtot valsti – lai mēs varētu kaut ko ražot, kaut ko pārdot, un tad tikai domāt par identitāti. Latvieši skatās uz ārzemēm – kas tur ir aktuāls. Bet problēma ir tāda – tikko mēs saprotam, kas tur ir aktuāls, tas vairs nav aktuāls, un tad Latvija liek soli atpakaļ.
Ne tikai dizaineri, arī ražotāji – latvieši baidās no inovācijām, baidās piedāvāt kaut ko jaunu, jo varbūt viņus nesapratīs. Mēs esam bailīgi.
Tas, kā domāšana attīstās Dānijā, Nīderlandē, kādi tur ir ir ceļi un veloceļi, infrastruktūra, ēdienu kultūra. Tagad Dānija ir viena no vadošajām valstīm, kur var aizbraukt labi paēst, tur ir vairāk "Michelin" restorānu. Visa kultūra balso par savējo, vietējo, un cilvēki to saprot. Viņi parāda, ka no meža veltēm var uztaisīt kaut ko, kas varbūt pasaulē iepriekš nav salikts kopā. Tagad mēs skatāmies uz Dāniju, mēģinām taisīt līdzīgi, bet man liekas, ka mēs paši varam būt soli priekšā. Kaimiņi igauņi aizgāja informācijas tehnoloģiju virzienā, jo saprata, ka tām ir nākotne. Viņi investē un attīsta to – arī mēs tagad saprotam, mēģinām, bet jau atpaliekam, jo nedomājam, kas varētu būt nākamais, ko neviens vēl nav aizsācis."
Virsuzdevums – darīt dzīvi vieglāku
To, pie kādiem jautājumiem strādā un ko rada Latvijas dizaineri, plaši parādīja Dizaina gada balvai triju gadu laikā pieteiktie darbi – tie parādīja ne tikai, cik dažādos jautājumos dizains ir klātesošs, bet arī, cik dažādas ir dizaineru idejas to risināšanai.
Triju gadu laikā Dizaina gada balvai tika iesniegti 396 darbi 16 dažādās disciplīnās.
Dažādas dizaina jomas apgūst arī studenti Dizaina nodaļā. Kā vērtē Barbara Ābele un Inguna Elere – kā šīs dizaina izglītības programmas Latvijā atšķir mūsu studentus no citiem studentiem?
Inguna Elere domā, ka mūsu dizaina izglītība iet roku rokā ar pasaules dizaina izglītības tendencēm: "To redzam arī studentu darbos, un tas pierāda to, ka jebkuras jaunas, inovatīvas idejas bieži vien rodas tieši studiju procesā, virzot mācībspēkiem šo domu gaitu. To pierādīja arī Dizaina balva, kurā parādījās sociālās jomas darbu iezīmes. bet tās nāca no studentu darbu risinājumiem, kuri izstrādāti kopā ar pasniedzējiem."
Barbara Ābele uzsver: "Mums ir izveidojusies identitāte. Tiešā veidā šobrīd neesam saistīti ar industriju, jo industrija pati ir pašpietiekama. Bet bakalaura programmā esam sākuši programmu, kas vērsta uz produktu dizainu, uz materiālo dizainu. Bet arī šīs programmas ietvaros
visu laiku virsuzdevums ir risināt lietotāju vajadzības, un jebkurš uzdevums izriet tieši no šī nosacījuma – kā darīt dzīvi ērtāku, vieglāku, atbalstošāku lietotājam neatkarīgi no tā, kāds produkts kādā industrijā tiek projektēts.
Dizainējot sociālus risinājums, ļoti jārespektē arī lietotāja klātbūtne. Savā veidā tā ir sastrādāšanās. Dizainera vadībā esam strādājuši ar vājredzīgo un neredzīgo cilvēku kopienu visā Latvijā, cilvēkiem ar garīgajiem un funkcionālajiem traucējumiem. Esam veidojuši arī scenārijus sociālajiem pakalpojumiem un sastrādājušies ar veselības aprūpes iestādēm. Tas tikai ies plašumā, jo, ņemot vērā sabiedrības novecošanās faktu, sociālā sfēra, sociālie pakalpojumi, sociālā aprūpe, arī ilglaicīga un pilnvērtīga dzīve radīs jaunas izmaiņas un jaunas vajadzības."
Iemesls lepoties ar ierēdņiem
"Pirms trim gadiem Barbarai bija diplomdarbs, kas risina demences problēmas, mēs aizbraucam uz Ameriku un redzam, ka arī Ņujorkā studenti strādā pie šī jautājuma," stāsta Inguna Elere.
"Tātad, ko mēs varam secināt – dizaina izglītība ir tā, kas reizēm virza sociāli aktuālus jautājumus un piedāvā risināt tos. Kā pēc tam valsts tos izmanto, tas ir nākamais jautājums."
Vai šobrīd ir jūtams, ka, mainoties sabiedrības informācijas lietošanas paradumiem, gan vispār dzīvesveidam, arī kāda no dizaina nozarēm izraujas pārējām priekšā?
"Mums ir iemesls lepoties ar valsts ierēdņiem, jo ļoti daudzās jomās viņi kļūst zinošāki, viņi aicina un izmanto dizaina sadaļu savos darbos," uzsver Ābele. "Domāju, tas veicinās valsts un sabiedrības sarunāšanos un izpratni.
Daudzi no mums ir daudzu valsts pakalpojumu lietotāji, un, ja šie pakalpojumi mums būs saprotamāki, ko mēs varam palīdzēt valstij izdarīt, dizainēt šos pakalpojumus, dizainēt informāciju, kas saistīta ar šiem pakalpojumiem, sarunāties vienkāršākā valodā ar iedzīvotājiem.
Kad man jautā, kas ir dizaina domāšana, esmu izdomājusi pašradītu atbildi, ka dizaina domāšana ir ļoti daudzu domāšanas formu sintēze, tā ir kontekstuālā domāšana, cēloņu un seku domāšana, tā ir loģiska un tā ir empātiska. Un, ja šīs lietas savieno kopā, tiek darīts tā, lai iznāk labi."
Bet vai šobrīd Latvijai kā valstij tā ir mūsu identitātes pazīme? "Mēs esam ceļā uz lietošanu, jo visas komponentes mums jau ir. Zeme, klimats, ūdens, cilvēki, mums ir valsts pārvalde, mums ir tehnoloģijas, industrija, mēs dzīvojam pilsētās, un mūsu dzīves līmenis ir visnotaļ salīdzināms vai konvertējams starptautiski. Un, ja visas šīs komponentes mēs prasmīgāk saliktu kopā ar sintezēto domāšanu – tas ļautu no tā, kas mums ir, radīt to, kas varētu būt vēl labāks," atzīmē Barbara Ābele.
