2027. gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukums tiks piešķirts vienai Latvijas un vienai Portugāles pilsētai. Kandidātiem līdz 2021. gada 4. jūnijam jāiesniedz 1. kārtas pieteikums. Kuras pilsētas tiks izvirzītas 2. kārtai, uzzināsim vasarā, bet EKG titula ieguvēju paredzēts apstiprināt 2022. gadā.
Par savu kandidatūru paziņojušas 9 pilsētas – Cēsis, Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Kuldīga, Liepāja, Ogre, Valmiera.
Apspriežot vitālo nepieciešamību, varam runāt par daudzviet raksturīgo identitātes krīzi, varam izcelt vajadzību veicināt reģionālo attīstību un integrāciju, bet varam skatīties arī no valsts mēroga stratēģijas, lai risinātu politisko un sociālo “šķielēšanu” – ar vienu aci brīvās un liberālās Eiropas, ar otru piesardzīgajā mentālajā postpadomju un ticīgajā kultūrtelpā.
Esot šajās krustcelēs, Daugavpils (kopā ar vadošo partneri Rēzekni un teju visu Latgali) vislabāk atbilst arī EKG mērķiem – “aizsargāt un veicināt kultūru daudzveidību Eiropā un uzsvērt to kopīgās iezīmes, vairot iedzīvotāju piederības apziņu kopējai kultūras telpai, kā arī veicināt kultūras ieguldījumu pilsētu ilgtermiņa attīstībā saskaņā ar to attiecīgajām stratēģijām un prioritātēm”. Medijos minēts, ka Daugavpilij ir nodibināts kontakts ar Narvu, kas Igaunijā kandidēja 2024. gadā, bet kura arī atrodas līdzīgās krustcelēs.
Bet ir viens “bet”. Mani nepamet sajūta, ka
pilsētā un apkārtnē joprojām valda diezgan sevī norobežojusies konservatīva, pat vecmodīga atmosfēra.
To pamato pavasarī pilsētas pasūtītais Latvijas Kultūras akadēmijas pētījums. Vispirms, tajā secināts, ka skeptiskāki pret EKG titulu ir cilvēki virs 63 gadiem (21% respondentu, gandrīz 3 reizes vairāk nekā vecumā no 15 līdz 30 gadiem – 8%). Turpretī “datos novērojams, ka kritiskāki savos vērtējumos par pilsētu ir jaunieši līdz 24 gadu vecumam”, kas līdzdalības ziņā esot arī neaktīvākie. Pētījumā tiek secināts, ka pilsētā trūkst piedāvājuma, kas adresēts viņiem vai atbilst mūsu laikam. Tāpat tikai 47% kultūras jomas pārstāvju atzīst, ka piedāvājums Daugavpilī esot inovatīvs un mūsdienīgs, kamēr 40 % atzina, ka nepieciešama mūsdienīga pieeja kultūrai. Tīri hipotētiski – mēs runājam par pusi Daugavpils radošā un iedzīvotāju kapitāla, kas ir skeptiski par laicīgo pilsētā.
Patīkamā ziņa – kopā ar domnīcu "Culture Lab" pilsēta pirmo reizi vēsturē sagatavojusi vērienīgu Daugavpils kultūras attīstības programmu 2021. – 2027. gadam. Tajā pie rīcībām tiek minētas gan “pašorganizētas un iekļaujošas kultūras aktivitātes”, gan kultūras infrastruktūras un radošo industriju uzņēmējdarbības atbalsts un sadarbības platformu nodrošināšana.
Tātad virzība beidzot mainās politiskā līmenī, un cerams, ka skrupuloza, stūrgalvīga turēšanās pie “klasiskā”, “tradicionālā” vai “drošā” vairs nebūs pat sekundāra.
Daugavpilī EKG titulu vajadzētu uztvert kā spēles laukumu. Tomēr, kā zināms, lai spēlētu, vajag būt elastīgam domās un darbos, vēlmei eksperimentēt, izmēģināt, kļūdīties un mācīties, lai nezaudētu ne asumu, ne pašu spēli. Pirmais, kas nāk prātā Daugavpils kontekstā, ir lieliskā “Izlādes - uzlādes siena” trauku plēšanai Marka Rotko mākslas centra pagalmā, lai tiktu vaļā no Covid laikā sakrātā negatīvā lādiņa. Nekā daudz cita no spēles elementa pilsētā gan neesmu redzējis, kamēr pats notikums īsti nav saistīts ar EKG programmu.
Labs izņēmums gatavošanās kontekstā varētu būt rotaļāšanās ar multimedijiem un tīkla pasākumiem, kas šogad Daugavpilī sanāk pat itin labi un kas strauji ienāk sociālajos medijos. Piemēram, pēdējā pusgada laikā pilsēta sagatavojusi veselu metienu ar video, kur iedzīvotāju un iesaistīto balsī tiek runāts par EKG titula nozīmību. Priecē, ka rullīšos parādās gan izglītības, gan vēstures un mākslas, gan sporta nozīme kultūras dzīvē, kas ir arī pašsaprotami (P.S. Man kā vienmēr patika arī viņu 8. marta video :) ).
Tāpat Daugavpils pēdējā laikā komunikācijas stratēģiju spēcīgi pozicionē personīgos cilvēku stāstos, kas kampaņai noteikti piešķir siltumu, tuvumu.
Jauno mediju nozīmi nu jau Latgales reģiona ietvaros līdz pavasara beigām papildināja diezgan daudz digitālo pasākumu – semināri un vebināri novadiem, jauniešiem, kultūras darbiniekiem, darbnīca ar Daugavpils EKG koncepcijas autori Kristu Burāni, darbnīca Daugavpils centra un Cietokšņa radošo kvartālu attīstībai utml. Pēdējā, piedaloties vairāk nekā 60 dalībniekiem, radītas 8 idejas. Ļoti labi! Būs tituls vai nebūs, taču rezultātā – vairāki reāli risinājumi! Diemžēl lielākā daļa aktivitāšu izskan pilsētas portālā, pie manis tās neatnāk, bet es, piemēram, ļoti gribētu piedalīties Kristas Burānes darbnīcā!
Kultūra taču nepieder tikai Daugavpilij!
Labi, ka martā dibināta "Facebook" grupa “iedvesmas un ideju koprades vietai” un nesen atvērta lapa “Daugavpils2027”, kur sekot līdzi aktualitātēm.
Jau kādu laiku izstrādāta pieteikuma koncepcija ar aptuvenu vizuālo identitāti, kas slēpjas zem saukļa “Lingua Franca: meklēt, radīt, runāt”. Man ļoti patīk “vienas valodas” premisa par spīti dažādām mēlēm, ticībām un uzskatiem (prieks, ka Krista Burāne koncepcijā pamato arī pretējo - izaicinājumu atrast “kopīgu valodu” starp dažādo, jauno, neierasto). Man vienīgais kritiskais komentārs šeit – kurš "iedzīvotājs parastais" uz sitienu pateiks, ko nozīmē Lingua Franca? "Kopīga valoda", “viena valoda”, "frank(č)u valoda" vai vēl kas cits? Manuprāt, svarīga doma, bet neizdevīgs termins, jo vēl ilgi varētu būt jāskaidro tā nozīme.
