Ārpus ētera
Marta Dziļuma savā pirmajā Covid-19 dienasgrāmatā rakstīja par to, kā vīrs Gundars grasījies uzstāties kā mūziķis leģendārajā 17. oktobra koncertā Cēsīs. Viņš atbrauca mājās ar pēdējo vilcienu un abi aizgājuši gulēt. Nākamajā rītā vīram parādījās pirmie simptomi. Otrā Covid-19 dienasgrāmata.
Pandēmijai turpinoties, ziņas par Covid-19 satrauc un nomāc. Jaunumi par pandēmiju nogurdina, rada bezspēcības izjūtu, daļa no mums vēlas izvairīties no šīm ziņām. Latvijas iedzīvotāju paradums sekot ziņām ir stabils, ziņas rada drošības izjūtu, palīdz plānot dzīvi, ietekmē vēlmi ievērot noteikumus un ierobežojumus.
Latvijas sportā pārmaiņu laiks un ne tikai tādēļ, ka valstī turpinās Covid-19 pandēmija un jāpārkārto visa ikdienas nodarbību un arī sacensību sistēma. Joprojām nav atrisināts jautājums par Izglītības un zinātnes ministrijas vēlmi noteikt prioritāros sporta veidus valstī un līdz ar to definēt arī finansiālo atbalstu valsts līmenī.
Atsevišķos vecāku interneta forumos ir parādījušās ziņas, ka kāds “Aizliegtā paņēmiena” žurnālists, strādājot par pedagoga palīgu jeb auklīti, ir bijis iefiltrējies kādā no Rīgas bērnudārziem, un ilgstoši veicis slēptu bērnu un pedagogu filmēšanu. Ir izskanējuši aicinājumi panākt šī materiāla nerādīšanu Latvijas Televīzijā, kā arī vairāki šī bērnudārza bērnu vecāki pret raidījumu ir vērsušies Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā.
Inficēto ar Covid-19 skaitam statistikas grafikos tiecoties arvien augstāk un pieaugot ierobežojumu klāstam, satraukums sociālajos medijos izveidojis divas lietotāju nometnes. Vieni aicina nelikt maskas un ieturēt drošu distanci, otri ir sašutuši, ka gan īsto, gan tīmekļa draugu un paziņu lokā ir milzīgs skaits cilvēku, kuri netic vīrusa eksistencei, paši nevalkā maskas un aicina citus neievērot noteikumus. Vai varētu būt tā, ka Latvijā ir ļoti daudz šīs lipīgās un bīstamās slimības noliedzēju?
Maskas – zilas, melnas, baltas, ar rievām sānos vai priekšā, tintes zili gumijas cimdi, kas atgrūž baktērijas, vesela kaste mitro higiēnas salvešu un trīs nelielas pudeles izsmidzināmā dezinfekcijas šķidruma. Nekad dzīvē ceļojuma somu neesmu piepildījusi ar tik dīvainu saturu. Bet nav citas iespējas. Ar operatoru Ingu Graudiņu mēs braucam uz koronavīrusa pandēmijas centru – ASV. Mapēs rūpīgi sapakoti svarīgākie dokumenti – pavadvēstules no darbadevēja un īpašā atļauja no ASV vēstniecības Rīgā, ka drīkstam ceļot Covid-19 laikā. ASV ielidot no Eiropas ir liegusi, taču žurnālisti ir to dažu izņēmumu vidū, kuri drīkst.
Mana pirmā asociācija par tirgu ir bļodas turēšana, vecmammai cieši līdzās stāvot, pie upeņu krūma. Man bija jāredz un jājūt omas roku kustības, lai bļoda būtu ērti pa rokai, jo kundēm vajadzēja veselas un nesaspiestas ogas nākamās dienas tirgus reizei. Nu apnicīgs un garlaicīgs darbs, tomēr morāle, ka tirgū visam jābūt labam un vēl labākam palikusi uz visu mūžu.
“Saasinājums Kalnu Karabahā”. Cik gan reižu dzirdēti līdzīgi vārdi televīzijas un radio ziņās pēdējās gandrīz trīs desmitgadēs? Ļoti daudz. Lai gan plaša mēroga karadarbība šajā Dienvidkaukāza rajonā beidzās jau sen. Drīz pēc tam, kad 1994. gada 12. maijā stājās spēkā vienošanās par uguns pārtraukšanu, kas bija nostiprināta ar Armēnijas, Azerbaidžānas un nevienas ANO dalībvalsts neatzītās Kalnu Karabahas republikas (dēvētas arī par Arcahas republiku) pārstāvju parakstiem.
Trešdien, 9. septembrī, aprit mēnesis kopš Baltkrievijā notikušajām prezidenta vēlēšanām. Šis tiešām ir bijis neparasts mēnesis gan pašas Baltkrievijas, gan arī tās kaimiņu dzīvē. Un, domājot par to, kā pašreizējo situāciju vistrāpīgāk aprakstīt, man ienāca prātā pasaka par “karaļa jauno tērpu”. Tikai atšķirībā no pasakas, kurā tikai viens mazs puika atļaujas iedomīgajam karalim pateikt, ka viņš ir kails, pašlaik uz Aleksandru Lukašenko ar pirkstu rāda jau liela daļa baltkrievu sabiedrības.
Nometnei jau esot pusē, tā ļauj sajust zināmu nogurumu, bet reizē turpina pārsteigt ar notikumiem un cilvēkiem. Jaunieši drošāk apguvuši savus priekšnesumus un pārliecinošāk dzied mēģinājumos. Koris turpina intensīvu darbu ar dziesmām un vokālajiem paņēmieniem, lai nevainojami iznestu Raimonda Tigula dziesmu dziļdomīgos vēstījumus.
Otrā "Nāc līdzās!" nometnes diena iesākās ar kopīgo rītarosmi, kuru kā ik gadu vada dalībnieka Roberta tētis Uldis, piedāvājot rīta vingrojumus dažādām muskuļu grupām neatkarīgi no katra dalībnieka spējām. Rītarosmi nomaina iedziedāšanās kopā ar diriģenti Gintu Rūsi, kas intensīvi vairāku stundu garumā turpina darbu, kopā ar koristiem apgūstot Ziemassvētku koncerta dziesmas.
Mani sauc Aleksejs Muraško, un es nodarbojos ar grāmatu dizainu. Dzīvoju Rīgā jau daudzus gadus, bet esmu dzimis un izaudzis Baltkrievijā. Nekad neesmu bijis politiskais aktīvists, drīzāk amatnieks, kurš vienkārši dara savu darbu. Tomēr ir pienācis laiks izteikties publiski. Tādi laiki, tādi apstākļi.
Lai arī ''Covid-19'' uzlicis dažādus ierobežojumus, "Nāc līdzās!" radošā komanda ne brīdi nezaudēja ticību, ka nometne būs. Kaut arī šoreiz neesam mūsu iemīļotajā vietā Ķesterciema ''Albatrosā'', cenšamies piemēroties jaunajiem apstākļiem, jo galvenais, ka esam kopā un varam sākt gatavot šīgada labdarības koncerta "Nāc līdzās Ziemassvētkos!" programmu. Un atkal Ziemassvētku dziesmas skan augustā.
Kad kāda valsts atrodas vēlēšanu vai daudz lielāku pārmaiņu priekšā, gan akadēmiķi, gan žurnālisti dažreiz uz brīdi mēdz zaudēt savu izdomu, uzdodot vienu visai retorisku jautājumu – "Quo vadis" jeb kurp dodies, klāt piekabinot arī konkrētās valsts vārdu. Kaut ko līdzīgu varēja vērot Arābu pavasara laikā, to pašu pirms gadiem sešiem varēja vērot Ukrainā, un nu ir pienācis laiks Baltkrievijai.
Latvija pasaules mērogā ir maza gan iedzīvotāju, gan teritorijas ziņā, taču sports ir viena no jomām, kur mūsu valsts tēls pasaulē tiek nests ļoti sekmīgi. Sportā ir iespējams kļūt slavenam un atpazīstamam arī no mazas valsts, mūsējie to sekmīgi pierādījuši. Ja skatās pēc popularitātes un atpazīstamības, tad, protams, vislabāk zināmie ir profesionālo top veidu sportisti, no mūsējiem tas attiecas uz NBA basketbolistiem, tenisistiem, NHL hokejistiem, bokseri Mairi Briedi.
Šim ierakstam vajadzēja tapt pirms aptuveni 10 gadiem. 2010. gada 19. decembra naktī. Toreiz es atrados Minskā, lai atspoguļotu prezidenta vēlēšanas. Tā bija mana pirmā viesošanās Baltkrievijā, un par gatavošanos izšķirošajai dienai un piedzīvojumiem Minskā tolaik centīgi rakstīju blogā, kas vēl pat joprojām eksistē. Bet pati vēlēšanu diena un tai sekojošie notikumi, kas kopš tā laika tiek atpazīta kā “Plošča” jeb Laukums, tā arī palika neaprakstīti.
Mūs var apskaust par daudzām lietām - baudām četrus gadalaikus, ēdam veselīgus un gardus pašmāju produktus, mums ir bagāta vēsture, tradīcijas, un mums ir vārda dienas. Nereti gan daudzu Eiropas, gan tālāku zemju tūristi un draugi, uzzinājuši par vārda dienām, meklē savus vārdus mūsu kalendārā vai vismaz līdzību ar tiem, lai arī varētu iekļauties vārda dienu svinētāju godā. Savukārt daži vārdi pie mums iemantojuši krietni plašāku svinēšanu, piemēram, Latgalē tos var attiecināt uz novada godiem, un vienīgais sieviešu vārds, kura svinības Latgalē mēdz notikt pat divu un trīs dienu garumā, ir Annas vārds.