Ārpus ētera
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā Andris Auziņš sarunājas ar nu jau bijušo basketbolistu Kasparu Vecvagaru. Šajā gadā Vecvagars sezonu sāks jaunā ampluā kā "Valmiera Glass/ViA" treneris.
Postoši mežu ugunsgrēki, sirdi stindzinošas viesuļvētras un iznīcinoši karstuma viļņi… Ekstrēmi laika apstākļi un informācija par netipiskām gaisa temperatūras izmaiņām ienākusi pamata ziņu lentēs. Tās vairs nav laika vai dabas katastrofu ziņas. Tās ir klimata pārmaiņu, zinātnes, sabiedrības veselības, sociālo problēmu, ekonomisko krīžu un politiskā procesa ziņas. Tās pamana un nicīgi, pārmetot žurnālistiem angažētību, uzdevumu pakļaut sabiedrību, "tāpat kā ar "izdomātu pandēmiju", dusmīgi komentē klimata pārmaiņu skeptiķi. Arī Latvijā. Arī dienās, kad ziņas par laika apstākļiem mūsu valstī sākas ar vārdiem "pārsniedz novērojumu vēsturē fiksēto…" Diskusijas par to, kā profesionāli atspoguļot klimata pārmaiņas, ir ļoti aktīvas. Par ko tajās runā žurnālisti un pētnieki?
Šodien, klausoties, ko stāsta mani tautieši – baltkrievu bēgļi, kuriem Latvija kļuvusi par otrajām mājām, es sapratu, ka lepojos ar to, ka viņus pazīstu. Viņi visi ir neticami stipri, drosmīgi un gudri cilvēki. Manas nācijas zieds. Baltkrievi stāsta par to, kā viņi nonākuši šeit, par savu dzīves pieredzi jaunā valstī. Kā arī par sabiedrisko organizāciju "Supolka" ("Суполка"), kuru viņi izveidojuši Latvijā, lai atbalstītu cits citu un dzimto Baltkrieviju, saglabātu savu nacionālo kultūru. Jā, visu sarunbiedru vārdi ir mainīti, un nē, fotogrāfiju nebūs: visiem Baltkrievijā ir radinieki.
Ziņu bota veidots saturs mūsu jaunumu lentēs ir ikdiena, jo mākslīgā intelekta (MI) rīki un profesionāli žurnālisti vai redaktori strādā līdzās gandrīz kā parasti kolēģi. Daudzi mediji veido un testē jaunas MI izmantošanas iespējas, uzdodot jautājumus ne vien par programmētāju, bet arī par žurnālistikas ētiku. Kas par to jāzina auditorijai?
Skumja ziņa pienākusi no Ņujorkas – nenodzīvojusi līdz savai 95. jubilejai sešas dienas, viņsaulē aizgājusi Latvijas žurnāliste Emma Bramņika-Vulfsone. Par to pavēstīja Natella Grigorjana, Gaļina Prosvirova, Renē Armanda, Vladimirs Haneliss – bijušie laikraksta "Vefietis" līdzstrādnieki. Droši vien šis būs mans neparastākais… ne gluži nekrologs (Emma droši vien šim vārdam veltītu ironisku "hm"). Un arī ne "atvadu vārdi" ("šķiršanās – tā nav mums", kā dzied dziesmiņā no filmas "Salmu cepurīte").
Trešdien, 2. augustā, speciāli veidota darba grupa spriedīs jau par konkrētiem scenārijiem tālāko gadu nodokļu politikai. Līdz šim visi darba grupā skatītie priekšlikumi no plašākām diskusijām sabiedrībā tika slēpti, un to uzskatīt par normālu praksi diez vai vajadzētu. Laika līdz gada beigām, kad teorētiski nodokļu izmaiņām vajadzētu stāties spēkā, nav daudz. Vai būs iespējamas kvalitatīvas diskusijas un piedāvājuma korekcijas – atliek tikai cerēt.
"Cīņa pret cenzūru ir atklāta un bīstama, tāpēc varonīga, savukārt cīņa pret pašcenzūru ir anonīma, vientuļa un neredzama, un tā liek tās subjektam justies pazemotam," 1986. gadā esejā "Cenzūra/pašcenzūra" rakstīja rakstnieks un tulkotājs Danilo Kiss.
"Tā ir zeme, kas applūdusi ar asinīm", parasti tik daudz poļi zina par Volīniju, aizmirstot par simtgadīgo poļu, ebreju un ukraiņu līdzāspastāvēšanu šajās zemēs, par slaveno Kremenecas liceju un Juliuša Slovacka (Juliusz Słowacki), Džozefa Konrada (Joseph Conrad) un Jaroslava Dombrovska (Jarosław Dąbrowski) dzimteni. Latviešiem Volīnija ir vēl lielāks noslēpums.
Tūristi no Lietuvas skaita ziņā ar lielu atrāvienu vienmēr ir līderi starp visiem Liepājas ārvalstu viesiem. Šī vasara nav izņēmums. Nepārsteidz, ka avārija attīrīšanas iekārtās satrauca mūsu "braļukas". Šķiet, ka daudz vairāk nekā mūs, vietējos. Situācija nepārprotami prasa paskaidrojumus. Galvenais, ko gribu pateikt, – vēsais un lietainais laiks bojā atpūtu daudz vairāk nekā jau likvidētā noplūde!
Atlicis tieši gads līdz Parīzes vasaras olimpisko spēļu sākumam 2024. gada 26. jūlijā. Bažu par spēļu sarīkošanu nav, viss jau praktiski gatavs, un kopējās izmaksas ap astoņiem miljardiem eiro pat nešķiet vairs astronomiskas, jo bijušas jau vairākas daudz dārgākas spēles. Ir gan kāds jautājums, kas uztrauc ne tikai sportā, bet visu sabiedrību kopumā – vai Parīzē atļaus dalību arī Krievijas un Baltkrievijas sportistiem, kaut neitrālā statusā. Skaidras atbildes uz to pagaidām nav, un Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) arvien vairāk slīgst diplomātijas reveransos.
Ak, tāda tā jūsu "redakcionālā neatkarība un mediju brīvība"! Kāpēc par šo teikumu, viedokli vai vārdu nav konstatēts pārkāpums? Kāpēc Jūs to neaizliedzat? Sāciet diskusiju par žurnālistu kriminālu sodīšanu!
Reiz, kad es, baltkrievu bēgle, braucu elektrovilcienā no Rīgas uz Tukumu, kas divos gados, ko esmu nodzīvojusi Latvijā, kļuvis par savējo, vagonā pie manis pienāca vecāka gadagājuma sieviete. Viņa, vienkārši ģērbusies, ar puķainu lakatu galvā, man atgādināja manu vecmāmiņu no tēva puses, kas dzimusi Voroņežas apgabalā. Viens pret vienu. Viņa pienāca un mēģināja man kaut ko pajautāt… angliski!
Vasaru ir vērtīgi baudīt tepat Latvijā – apceļot novadus, iebrist ezeros, iepazīt upju straumes. Latvijas Televīzijas erudīcijas projekta "Veiksme. Intuīcija. Prāts" veidotāji piedāvā saviem skatītājiem testu, kurā, rodot atbildes, iespējams, tiks gūta ierosme kādam vasarīgam galamērķim.
Pirms dažām dienām Valsts prezidenta amatā tika ievēlēts Edgars Rinkēvičs. Paredzams, ka viena no viņa pirmajām oficiālajām vizītēm būs Varšavā. Starpkaru periodā Latvijas prezidenti Poliju apmeklēja reti. Jānis Čakste, Gustavs Zemgals un Kārlis Ulmanis nekad nav bijuši neatkarīgajā Polijā. Tikai Alberts Kviesis, kurš amatā bijis no 1930.–1936. gadam, pa ceļam uz Šveici apmeklēja Lielpoliju.
Mana dzīve sākās no baltas lapas pirms apmēram diviem gadiem Tukumā, kas kļuvis tik mīļš manai sirdij, ka es tagad citādi kā par "savu pilsētiņu" to nesaucu. Mani kā savējo pieņēma brīnišķīga, liela, draudzīga latviešu ģimene.
Saskaņā ar statistikas datiem no Varšavas tuvumā esošās Modlinas lidostas Rīga šobrīd ir populārākais kompānijas "Ryanair" piedāvātais tūrisma galamērķis, uzreiz pēc "emigrācijas" vai "darba" maršrutiem uz Lielbritāniju.
Vasaras pilnbriedā Vimbldonas tenisa čempionāts ir kas īpašs pat četru "Grand Slam" turnīru hierarhijā. Vissenākajā turnīrā spēles notiek zāles laukumos un uzvara ir ļoti prestiža, allaž arī ļoti liela publikas interese, un daļu biļešu joprojām tirgo kasēs pie tenisa kompleksa dzīvajā rindā, kur tīkotāji stāv rindā visu iepriekšējo nakti. Slavenības laukumā un tribīnēs, senās tradīcijas, spēles baltā apģērbā un neiztrūkstošās zemenes ar putukrējumu.
Viena no pirmajām dārzu pilsētām Eiropā – Mežaparks – 20 gados uzfilmēta gandrīz visu ielu garumā, bet ik pa laikam esmu tur atgriezusies arī "privāti", dodoties garās pastaigās, lai baudītu dažādu gadalaiku noskaņas. Atgriešanās vietā, kuru uztver kā savējo, jo pazīsti mājas un cilvēkus, zini likteņus un notikumus, vienmēr ir gan aizraujoša, gan smeldzīga. Tā nu reiz dzīvē iekārtots, ka pārsteidzoši jaunatklājumi neglābjami mijas ar sāpīgiem zaudējumiem, it īpaši, ja pagājis krietns laika sprīdis – turpat 20 gadi.
Nogalināts mana pagājušajā gadā publicētā raksta varonis. Reizēm ar publikācijas varoni izveidojas cieša draudzība. Bet šoreiz viss ir daudz smagāk. Viss notika otrādi – manai draudzībai ar Oleksiju ir jau vairāk nekā desmit gadu… Ļoša krita karā. Viņa sieva – mana draudzene Nastja – un divi viņu mazie bērni uz visiem laikiem palikuši bez viņa. Un neko nav iespējams labot. Neko.
Šis gads ir pirmais, kurā skolēniem un studentiem ir brīvi pieejami tā dēvētā mākslīgā intelekta rīki, no kuriem populārākais ir "ChatGPT". Šiem rīkiem ir daudzveidīgi potenciālie lietojumi, bet viens no tiem ir datorģenerētu darbu uzdošana par saviem. Ja uzdevumos, kuru mērķis ir attīstīt domāšanu, krāpšanās skolēnu un studentu vidū kļūst masveidīga, tā vairs nav tikai izglītības iestāžu problēma. Ko darīt?
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
Interesanti
