Kristaps Porziņģis, Elīna Garanča un Andris Nelsons. Šie ir vārdi, ar kuriem šodien pasaulē izskan Latvijas vārds, un katrs viņu panākums ļauj latviešiem būt lepniem par savu zemi. Taču bija laiks, kad Latvijas vārda nesēja pasaulē numur viens bija politiķe – Vaira Vīķe-Freiberga.
Iemesli, kāpēc viņa kļuva par sava laika redzamāko Austrumeiropas un arī visas Eiropas līderi ir vairāki. Tas bija saistīts gan ar Vairas Vīķes-Freibergas personīgajām īpašībām, gan tā brīža ārpolitikas prioritātēm un situāciju citās Eiropas valstīs. Jau Kanādā izkoptās oratores un pārliecināšanas spējas bija tikai viens no prezidentes ieročiem, ar kuru palīdzību viņa iepatikās citu valstu līderiem.
Talkā nāca piecu valodu zināšanas, spēja riskēt un metālisks spīts panākt savu.
Viņa apzinājās, ka jābūt aktīvai — smalko sanāksmju aizkulisēs pašai jāiet klāt citu valstu vadītājiem un jāuzsāk sarunas. Viņa katram atrada savu pieeju.
“Nu, ziniet draudzību jau nevar tā ar varu kā puķīti noplūkt, ja? Es vienmēr centos būt labi informēta par to cilvēku, ar ko es runāju, par viņa valsti un viņa valsts interesēm un rūpēm (..). Un centos tad precizēt savējās valsts intereses un rūpes pēc iespējas pārliecinoši. (..) Es domāju, tad palīdzēja mana vispārīgā izglītība. Jo man vienkārši tā iznāca, ka ar vienu prezidentu mums bija kopēja interese par kaut ko vienu un par citu ar kaut ko citu,” stāsta Vīķe-Freiberga.
Viņai piemita intuitīvā spēja atrast katram līderim savu pieeju. Ar vieniem viņa runāja par konkrētām, dažbrīd pavisam vienkāršām lietām, bet ar citiem — par smalkiem vērtību jautājumiem.
Par labu prezidentes popularitātei nāca arī tas, ka viņas prezidentūras sākumposmā Rietumos pastiprināti pievērsa uzmanību tobrīd uz dalību Eiropas Savienībā (ES) un NATO cerošajām bijušajām padomju bloka valstīm. Tolaik no aktīvās politikas skatuves palēnām nogāja divi Austrumeiropas smagsvari — Čehijas prezidents Vāclavs Havels un Polijas līderis Lehs Valensa. Prezidentūras termiņa beigas pavisam tuvu bija arī igauņu ikonai Lennartam Meri. Tāpat šajā laikā uz Eiropas politiskās skatuves nebija citu tikpat spilgtu sieviešu.
Ne vien stingrais raksturs, apņēmība un pārliecināšanas spējas, bet arī spēja vizuāli izcelties uz pārsvarā uzvalkoto politiķu fona mudināja meklēt Vīķes-Freibergas līdzību ar britu dzelzs lēdiju bijušo premjeri Mārgaretu Tečeri un ASV valsts sekretāri Madelēnu Olbraitu.
Bija tikai dabiski, ka kārtējo košo kostīmu uzšuvusī Latvijas prezidente tā dēvētajos ģimenes foto, kas tika uzņemti pēc dažādu valstu vadītāju sanāksmēm, Vīķe-Freiberga kā vienīgā sieviete tika nostādīta pirmajās rindās, līdzās ietekmīgākajiem valstu līderiem.
Atrada ceļu uz Širaka un Buša sirdi
Par leģendu ir kļuvis NATO samits Prāgā 2002.gadā, kura laikā Latvija tika uzaicināta sākt sarunas par iestāšanos Ziemeļatlantijas aliansē. Pēc šī vēsturiskā brīža visiem uzaicināto valstu vadītājiem tika dotas pāris minūtes klātesošo uzrunāšanai. Milzīgajā zālē visu laiku kaut kas murdēja un čaukstēja. Pienāca Vīķes-Freibergas kārta. Smalkā, ugunssarkanajā kostīmā tērptā sieviete, pārliekot rokas vienu pāri otrai uz prāvā sanāksmes galda, sāka runāt.
Prezidentes improvizētās runas laikā murdoņa zālē pamazām noklusa. Latvijai uzaicināšana NATO ir starptautiskā taisnīguma apliecinājums, viņa uzsvēra un pateicās alianses dalībvalstu līderiem par „drosmi” pieņemt šo lēmumu. Prezidente runāja ļoti emocionāli, un no viņas teiktā dvesa pārliecība par saviem vārdiem. Sekoja grandiozi aplausi, pēc tam vairs nevienam runātājam neizdevās panākt tik rūpīgu ieklausīšanos. Ja līdz šim vēl kāds Eiropas politiskās skatuves vērotājs šo kundzi nebija pamanījis, tad pēc uzstāšanās Prāgā par viņas spējām un panākumiem vairs nebija šaubu.
No Eiropas politikas smagsvariem ārēji ciešākās draudzības saites prezidentei izveidojās ar Francijas prezidentu Žaku Širaku. Bieži medijos bija redzami attēli, kuros citkārt augstprātīgais Francijas līderis sirsnīgi sagaida baltiešu lēdiju un skūpsta viņai roku.
Latvijā tas tika tulkots kā īpašs draudzības apliecinājums prezidentei. Taču tikpat sirsnīgi Francijas prezidents mēdza uzņemt arī citus viesus.
Pēc loģikas likumiem Vīķes-Freibergas un Širaka attiecības nemaz nevarēja būt ļoti ciešas. Baltijas valstis nebija Francijas ārpolitikas prioritāšu galvgalī. Širaks bija viens no tiem, kas mēdza mācīt, kā Latvijai rīkoties attiecībās ar Krieviju. Kad, gatavojot karu Irākā, ASV ieslīga diplomātiskā konfrontācijā ar Franciju un Vāciju un desmit Austrumeiropas valstis, tai skaitā Latvija, izplatīja ASV politiku atbalstošu vēstuli, Širaks mudināja topošās ES dalībvalstis paklusēt.
Abas valstis jau gandrīz desmit gadus nevarēja atrisināt kādu strīdu. Latvija pēc neatkarības atjaunošanas bija atguvusi virkni tai pirms kara piederējušo vēstniecību ēku vai arī saņēmusi kompensāciju par tām. Taču bijušās Latvijas vēstniecības Parīzē jautājums joprojām nebija atrisināts.
Vīķe-Freiberga šim jautājumam pievērsās tikšanās laikā Elizejas pilī. Abiem ar Širaku sēžot uz kāda no pils dīvāniņiem, prezidente atgādināja par neatrisināto vēstniecības ēkas lietu. Francijas prezidents atbildēja to, ko viņam iepriekš bija ieteikuši ārlietu padomnieki. Tā ir sarežģīta lieta, tā īstenībā ir Krievijas atbildība un tāpēc jāsāk trīspusējas sarunas, apgalvoja Širaks.
Tad sāka runāt Latvijas prezidente: “Mums ir jārunā ar jums. Latvijas pēdējais diplomāts ēkas atslēgas nodeva Parīzes mēram, un Parīzes mērs tās atdeva krieviem.”
Viņas runa bija tik pārliecinoša, ka Francijas prezidents vērsās pie saviem palīgiem ar lūgumu šo jautājumu atrisināt, un pēcāk Parīze izmaksāja kompensāciju par zaudēto vēstniecības ēku.
Ciešu attiecību veidošana ar ASV jau no paša sākuma kļuva par vienu no prezidentes prioritātēm, viņa arī bija ātri atminējusi, kas ir ceļš uz ASV prezidenta sirdi.
„Tas bija personiskais stāsts, tava personīgā drosme, tavs leadership (līdera spējas – angļu val.)” intervijā grāmatā “VVF. Politiskā biogrāfija”, stāsta bijušais Latvijas vēstnieks ASV Aivis Ronis. Viņai izdevās atstāt iespaidu uz Bušu ar savu tiešumu, ko ASV līderis augstu vērtē.
Vizīšu rekordiste
Latvijas diplomātiem viņas prezidentūras laikā nācās krietni pasvīst – Vīķe-Freiberga prasīja darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu viņai augsta līmeņa ārvalstu vizītes un citu valstu vadītāju ierašanos Latvijā.
Daudzskaitlīgās premjeru, prezidentu, karaļu un imperatoru vizītes Latvijā varēja vienkārši skaidrot ar Latvijas kļūšanu par “normālu” Eiropas valsti. Taču vienlaikus bija skaidrs, ka daudzi no viņiem Latvijā neierastos, ja nebūtu ieguldīts liels darbs.
Ja nebūtu Vīķes-Freibergas uzņēmības un pūliņu, 2006. gada novembra NATO valstu vadītāju samits būtu noticis Lisabonā vai Briselē, nevis Rīgā. Tieši Vīķe-Freiberga, ne ģeogrāfija un Rīgas amatpersonu spēja pārliecināt, ka var noorganizēt samitu, bija izšķirošais.
Sanāksme, kas pirmo reizi alianses vēsturē NATO līderus pulcēja bijušās PSRS teritorijā, nozīmēja ne vien agrākās “sarkanās līnijas” pārkāpšanu. Tas vienlaikus bija apliecinājums prezidentes varēšanai kā mājasmātei uzņemt Rīgā visus Rietumu puslodes varenos un sarīkot sev piemērota līmeņa atvadu balli.
Tieši milzīgā pašapziņa, ambīcijas un māka riskēt prezidentūras beigu posmā pamudināja viņu kandidēt uz ANO ģenerālsekretāra amatu. Jau no paša sākuma tas bija bezcerīgi, jo Āzijas valstu nostāja, ka ir to kārta izvēlēties ANO vadītāju, bija lielāks šķērslis nekā Krievijas pretestība Vīķes-Freibergas ievēlēšanai ģenerālsekretāra amatā. Tāpat nelīdzēja arguments, ka viņa būtu pirmā sieviete šajā amatā, turklāt vēl no Austrumeiropas.