Šā gada otrajā ceturksnī darbaspēka vidējā izmaksu likme stundā Eiropas Savienībā (ES) ir palielinājusies par 2,2%, salīdzinot ar to pašu laiku pērn. Jāatgādina, ka pirmajā ceturksnī kāpums bija pieticīgāks – 1,6%. Darbaspēka izmaksas veido divas daļas – atalgojums un citas izmaksas, piemēram, darba devēju veiktie sociālie maksājumi. Tieši atalgojuma daļa otrajā ceturksnī ir pieaugusi visstraujāk – par 2,4%, bet citas izmaksas – par 1,6%.
Atalgojuma kāpuma temps gan būtiski atšķiras dažādās ES dalībvalstīs. Pamatīgs lēciens par 18,6% gada otrajā ceturksnī ir reģistrēts Rumānijā. Ar 13% pieaugumu, seko Ungārija. Par 11,1% lielākas darbaspēka stundas izmaksas ir fiksētas Čehijā, par 11% - Bulgārijā.
Šajā kontekstā Baltijas valstis ar 10,4% vidējās stundas darbaspēka izmaksu pieaugumu Lietuvā un 8,1% kāpumu Latvijā un Igaunijā nemaz vairs neizskatās tik satraucoši.
Somija ir vienīgā valsts ES, kur šā gada otrajā ceturksnī darbaspēka stundas vidējās izmaksas ir samazinājušās. Taču kritums ir niecīgs – par 0,3%.
Būtu arī naivi sagaidīt, ka brīvās darbaspēka kustības apstākļos, ekonomikām atkopjoties pēc krīzes, nesāksies daudz straujāka atalgojuma līmeņa izlīdzināšanās ES ietvaros. Proti, ja pašlaik ir redzams ļoti straujš darbaspēka izmaksu kāpums Centrālajā un Austrumeiropā, tad jāatceras, ka joprojām ir vērojamas arī milzīgas atalgojuma atšķirības starp šo reģionu un Rietumu un Ziemeļeiropu.
„Eurostat” dati liecina, ka darbaspēka izmaksu vidējām stundas likmēm 2016.gadā bija milzīga amplitūda – no 4,4 eiro Bulgārijā līdz 42 eiro Dānijā. Visās ES jaunajās dalībvalstīs, kā arī Spānijā, Grieķijā un Portugālē vidējā darbaspēka izmaksu stundas likme ir zem vidējā ES rādītāja, kurš pērn bija 25,4 eiro.
Tostarp Lietuvā tas bija vien 7,3 eiro, Latvijā – 7,5 eiro, bet Igaunijā – 10,9 eiro.
Savukārt visaugstākās darbaspēka stundas vidējās izmaksas ir jau minētajā Dānijā – 42 eiro, Beļģijā – 39,2 eiro, Zviedrijā – 38 eiro, Luksemburgā – 36,6 eiro un Francijā – 35,6 eiro. Vienlaikus te tiešām ir jāatceras, ka darbaspēka izmaksas veido divas komponentes un daudzās no minētajām valstīm ir arī ļoti augsti sociālie maksājumi. Piemēram, Francijā 33,2% no darbaspēka stundas izmaksām veido nevis atalgojums, bet tieši citas izmaksas. Savukārt Bulgārijā tās ir tikai 15,8%. Visās Baltijas valstīs gan šie citi maksājumi pārsniedz 20% no darbaspēka izmaksām.
Lai gan neviens īpaši nešaubās, ka darba samaksai ES ietvaros būtu jābūt līdzvērtīgākai, pašlaik lielākais jautājums ir par to, vai jaunajās ES dalībvalstīs darbaspēka izmaksu kāpumam līdzi tiek uzņēmumu produktivitāte.
„Algu līmenim ir jāaug strauji, ja vien vēlamies panākt pozitīvu ārējās migrācijas bilanci. Ražotājiem ir jādod skaidrs signāls par to, ar kādu algu līmeni jārēķinās nākotnē. Ja kāds plāno būvēt ražotnes, paļaujoties uz to, ka kaut kur Latvijā nākotnē varēs piesaistīt lielu skaitu kvalificētu darbinieku par algām, kas rakstāmas ar trīsciparu skaitli, rezultāts var būt liela vilšanās,” brīdina „Luminor Bank” ekonomists Pēteris Strautiņš.
Vienlaikus viņš norāda – algu pieaugums būs nopietns grūdiens arī ražīguma kāpumam. Līdz ar to atalgojuma kāpums var kļūt par galveno sietu, kurš ES jaunajās dalībvalstīs atsijās efektīvos un inovatīvos uzņēmumus no tiem, kuru līdzšinējās darbības stūrakmens bija lēts darbaspēks.