Kad Rīga iemirdzas tūkstoš lampiņu gaismās, lidostā Rīga no Dublinas piezemējās lidmašīna un pasažieru vidū ir kāda jauna sieviete ar diviem bērniem. Iespējams, ka atšķirībā no pārējiem pasažieriem viņa ir vislaimīgākā, jo zina, ka Latvijā atgriežas uz palikšanu. Dagnija Kalpiņa pēc desmit gadu dzīves Īrijā nolēmusi pārcelties atpakaļ uz Latviju, un drīzumā viņai ar bērniem pievienosies arī vīrs, kuram vēl jāpabeidz darbs Dublinā.
Ar Dagniju Kalpiņu tiekamies vēlreiz, piecas dienas pēc ierašanās Latvijā. Viņa sākusi strādāt brāļa kafejnīcā. Bērni ciemojas pie omītes, bet pati Rīgā pagaidām paliek pie radiniekiem, līdz ģimenei izdosies atrast dzīvokli. Pirms desmit gadiem, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā viņa izlēma iegūt jaunu pieredzi un doties pasaulē.
„Atvērās robežas un mēs izlēmām braukt un strādāt, iegūt pieredzi,” saka Dagnija Kalpiņa. „Man likās, ka tas būs uz gadu.”
Pēc pāris gadiem Īrijā, Dagnija Kalpiņa izlēma atgriezties mājās, taču drīz vien jau bija spiesta doties atpakaļ.
„Pēc diviem gadiem es atbraucu atpakaļ, iestājos augstskolā, sagaidīju meitu, bet materiālu apstākļu dēļ devāmies atkal prom,” stāsta Dagnija.
Kalpiņa Dublina strādājusi dažādus darbus, gan rūpnīcā, gan viesnīcā, gan arī kafejnīcā. Apguvusi valodu.
„Man ir ļoti liela pieredze, esmu ieguvusi jaunu dvesmu, ko varu izlietot tagad Latvijā,” uzskata Dagnija. „Es nevienu brīdi nejutos kā iebraucēja, neviens mani nediskriminēja tāpēc, ka esmu latviete.”
Dagnija Īrijā sagaidījusi dēlu Olafu, kuram ir arī Īrijas pilsonība, šis gan neesot bijis iemesls, kādēļ dēls nācis pasaulē zaļajā salā. Ģimene Īrijā bija labi iedzīvojusies, taču dzimtene saukusi atpakaļ. Pietrūcis nacionālo svētku un kultūras.
Dagnija atzīst, ka dzīve Īrijā mainījusi viņas raksturu. Viņa kļuvusi laipnāka.
Iespējams, Dagnijas un viņas ģimenes, piemēram, varētu sekot arī citi Īrijā iepazītie latvieši. Pagaidām lielākās bažas esot atrast šeit darbu un nopelnīt nevis tikai izdzīvošanai, bet arī dzīvošanai. Tikmēr Dagnija savu atgriešanos mājās un izkāpšanu no lidmašīnas atceras kā sloga noņemšanu no sirds.