Latvijas skolēnu zināšanas ir viduvējas, ja tās salīdzina ar citām attīstītajām valstīm. Cerībā uzlabot skolēnu sniegumu starptautiskos pētījumos Izglītības ministrija jau no septembra pakāpeniski mainīs mācību saturu. Bet skolotāji pauž neizpratni par kompetencēs balstītu izglītības saturu. Reforma uzņem apgriezienus, bet nav skaidrības ne par to, kā būs jāmāca, ne papildu laiks šādu stundu sagatavošanai.
- Uz reformām mudina viduvējs skolēnu sniegums
- Daži skolotāji uzskata – kompetenci iegūst darot
- Kompetenču pieeja var palīdzēt risināt skolēnu slodzes problēmas
- Pedagogi norāda uz vienotas valsts pieejas nepieciešamību
- Trūkst metodisko materiālu jaunajai pieejai
- Neziņa skolotājiem rada stresu
- Skolotāji grib ilgāku izmēģinājuma laiku
Kopumā Latvijas skolēnu sniegums viduvējs
Skolotājs pie tāfeles un skolēni savos solos. Vai tā aizvien ir realitātē vairumā Latvijas skolu, un vai tāpēc jāmaina viss mācīšanās modelis? Decembrī Latvija iepazīstināja ar skolēnu sasniegumiem starptautiskos pētījumos, kas demonstrēja – Latvijas skolēnu zināšanas dabas zinībās, matemātikā un lasīšanā ir viduvējas, ja tās salīdzina ar skolēnu kompetencēm citās attīstītajās valstīs.
Lēcienu no 37. vietas krietni augstāk valsts iecerējusi panākt, radikāli modernizējot izglītību.
"Mūsu rezultāti OECD pētījumā ir labi. Īpaši lepojamies par latviešu valodu. Mēs esam Singapūras līmenī. Tā kā ļoti labi un, protams, stipri, stipri virs vidējiem rezultātiem. Varētu teikt, ka skolā strādā bērni un skolotāji tajā kompetenču pieejā," spriež Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas direktore Ilze Vilkārse.
Šajā skolā mācās aptuveni 500 bērnu, vēl daļa gaida rindā. Nelielā skola pašā Jelgavas centrā ir starp tām Latvijas izglītības iestādēm, kas starptautiskos pētījumos PISA piedalās jau vairākus gadus. 15 gadus veco devīto klašu skolēnu sniegums, īpaši lasīšanā, šajā ģimnāzijā bijis izcils. Bērni bez grūtībām spēj tekstā atpazīt metaforas, ironiju, kā arī izlasīto saistīt ar savu pieredzi. Arī zināšanas dabas zinātnēs un matemātikā šajā skolā ir virs vidējā līmeņa Latvijā un Eiropā.
Tomēr kopumā Latvijas skolēnu sniegumi jau pieminētajās trijās kompetencēs ir krietni viduvēji.
72 attīstīto valstu konkurencē mēs ieņemam 37. vietu, tikmēr, piemēram, kaimiņi igauņi – trešo. Jau no šī gada septembra vairāk nekā 200 skolas Latvijā izmēģinās jaunu mācību modeli, balstītu uz kompetencēm. Tā izglītības politikas veidotāji iecerējuši izdarīt lēcienu starptautiskos pētījumos.
Projektam atvelētais budžets:
Saskaņā ar plānoto matemātikas, dabas zinību un tehnisko zinību kompetences būs pamatu pamats, un tām tiks pakārtotas vēl sešas kompetences, piemēram, kritiskā domāšana, problēmu risināšana un citas.
Vai kompetenci var iegūt tikai darot?
Jaunais modelis nozīmēšot atteikšanos no faktu un formulu "iekalšanas", to vietā attīstot prasmi prezentēt savas idejas, sadarboties, veicināt skolēnos izpratni par to, kas un - galu galā - kāpēc jāiemācās. Skolotāji atzīst, viņu vidū skaidrība par gaidāmo ir visai maza.
"Es personīgi domāju, ka, jā. Skaidrība ir ļoti maza. Man vēl vairāk liekas, ka arī pēc šīm reformām manā dzīvē un manā mācību darbā principā nemainīsies nekas. Ne jau es uzņēmējdarbības kompetenci attīstīšu, bērniem stāstot, cik labi ir būt par uzņēmēju, cik uzņēmēji ir bagāti, radot pilnīgi nepareizu priekšstatu. Ir daudzas lietas, tai skaitā, piemēram, šī kompetence, ko var iegūt, tikai aktīvi strādājot un darot," uzskata ekonomikas skolotāja Inta Jorniņa.
Viņa ir vairāku ekonomikas un biznesa pamatu mācību grāmatu un darba burtnīcu autore, un šos metodiskos materiālus aizvien izmanto vairumā Latvijas skolu. Pirms nepilniem desmit gadiem viņa ieguvusi arī gada labākā skolotāja godalgu. Mācību klasēs viņas skolēni ik gadu veido paši savus uzņēmumus, un šajā mācību gadā viens no skolotājas Jorniņas audzēkņiem vinnējis piecus tūkstošus eiro konkursā "Biznesa ekspresis" savas uzņēmējdarbības idejas attīstīšanai.
Rezultāti ir ļoti labi, bet vai tie kļūs labāki, pateicoties tieši kompetenču pieejai, skolotāja šaubās.
Papildus savu uzņēmumu veidošanai bērni katru gadu rakstot arī zinātniski pētnieciskos darbus, mācās strādāt ar informāciju, analizēt un izdarīt secinājumus. Slodze esot tik liela, ka jāstrādā pat naktīs un brīvdienās.
Uzrunātās sociālo zinību 8. klases meitenes, tāpat kā vēl citi skolēni, norāda, mācīties šajā skolā neesot viegli, bet tas palīdzot saprast, ko nākotnē vēlies darīt. Pirmkārt, izvēloties dabas zinību, sociālo zinību vai komerczinību klasi.
"Tagad, tieši šogad, man šķiet, skolotāji vairāk sāka strādāt tā, lai mēs vairāk domājam paši un vairāk strādājam radoši, jo pagājušajā gadā vairāk skolotāji stāstīja un mēs klausījāmies, bet šogad uzsver to, ka mēs paši kārtīgi, radoši domājam un strādājam. Man liekas, tas ir ļoti labi," Latvijas Radio atzīst kāda skolniece.
Meitenes atzīst, ka strādāt pāros un grupās vēlētos vairāk. Divas galvas esot gudrākas par vienu, un varbūt tieši šādi darbi iemācītu veiksmīgāk sadarboties komandā un arī atslogotu.
Lielā satura apjoma dēļ, izvēloties prioritātes, daļa apgūstot visu proporcionāli. Vēl daļa cer, ka nākotnē nebūs jāmācās tādi mācību priekšmeti kā, piemēram, psiholoģija vai kultūras vēsture.
Kompetenču pieeja varētu risināt skolēnu slodzes jautājumu
Kompetenču pieeja varētu risināt skolēnu slodzes jautājumu. To kā zināmu priekšrocību min skolas direktore Ilze Vilkārse.
.
"Es domāju, ka, ja tā kompetenču izglītība balstītos uz to, ka nevis ļoti lielu saturu sagrūstu iekšā, bet būvētu uz līdzībām, piemēriem, tad tam jaunietim vai mazam bērnam tā izpratne veidotos. Pašlaik, ar 7.klases bērniem runājot, viņi saka, ka, piemēram, matemātikā, nākamā ieskaite nāk, viņi saka, "mēs vēl neesam sapratuši šo, kas ir, bet nākošajā reizē mēs jau šķiram lapu un ejam grāmatā uz nākošo tēmu"," atzīst direktore.
Jaunajā modelī paredzēts, ka mācību metodes būs arvien vairāk pielīdzināmas studijām augstskolās. Būšot ne tikai vairāk radošā un patstāvīgā, kā arī grupu darba, bet būšot arī iespējas izvēlēties, ko konkrēti bērns attiecīgajā mācību priekšmetā vēlas uzzināt.
Tas daļēji lauzīšot pašlaik uzliktos rāmjus, piekrīt konkrētā projekta ieviešanas vadītāja Zane Oliņa no Valsts izglītības satura centra.
"Mainot mācīšanās procesu, kur pamata forma nav frontāls skolotāja darbs, kurā visiem ir jāiet vienādā tempā cauri un vienā brīdī jābūt vienā lappusē mācību grāmatā. Tas lielā daļā atrisinās jautājumu par šo individualizēto atbalstu. Ja, teiksim, tā ir uzdevumu sērija, pie kā bērni strādā mazās grupās, savā tempā, tad skolotājam ir daudz lielāka iespēja jau pašā šajā procesā, esot klasē, iedot šo dažādo atbalstu," skaidro Oliņa.
"Ir ļoti daudz skolotāju, kas ir gatavi, ir ļoti daudz skolotāju, kas līdzīgi jau strādā. Tas izaicinājums šoreiz ir panākt to vilkmi, lai mēs tiekam tālāk šo pārmaiņu reizē," norāda Oliņa.
Līdzīgi kā universitātēs arī skolās pedagogi gatavos mācību priekšmetu aprakstus, norādot, kādas zināšanas bērns iegūs semestra vai mācību gada laikā, un bērnam būs iespēja līdzdarboties mācību satura izveidē. Tas veicināšot motivāciju, kas daļai skolēnu diemžēl trūkstot.
"Lielākais ieguvums būs viņu spēja domāt un darīt, jo tas uzsvars un mērķis ir domājošs darītājs. Cilvēks, kurš patstāvīgi domā un arī spēj izdarīt. Mūsdienās vērtība nav tajā, ko tu zini, bet tajā, ko tu spēj paveikt. Skolēna lielākais ieguvums ir varēšana," uzsver Oliņa.
"Es teiktu, ka sākam ar to, ka nodefinējam, kāpēc mums vajag šīs izmaiņas, un ejam uz to, bet šobrīd, jau tagad ir skolas, kas strādā šī ietvara robežās un ļoti sekmīgi strādā," atzīst Izglītības satura centra pārstāve.
Nepieciešama vienota pieeja valsts līmenī
Skaidrs, ka pārmaiņas vajag, taču, kā mācīt, lai ieinteresētu ikvienu, par to katra skola domāšot individuāli. Un tieši šeit pedagogi saredz lielākos riskus gaidāmajai reformai.
Ekonomikas skolotāja un metodisko materiālu autore Inta Jorniņa uzskata, ka pareizi būtu veidot vienotu programmu valstiskā līmenī, tā, lai iegūtā izglītība būtiski neatšķirtos viena reģiona vai pat vienas pilsētas teritorijā. Tādu sarunu neesot bijis, un pedagogu apspriedēs izskan, ka veids, kā mācīt, būs jāmeklē pašiem skolotājiem.
"Vajadzētu jau, bet kā? Ja es mācu, piemēram, 7.komercklasē, tad mēs reizi nedēļā visi 7.komercklases skolotāji satiekamies. Bet, tā kā mēs katrs skolotājs mācām ļoti daudzās klasēs, tad es domāju, ka es vispār neredzu to veidu, kā mēs regulāri visi skolotāji varētu tikties, jo pat, ja ir trīs paralēlas klases, tad arī katra paralēlā klase ir pilnīgi citādāka. Ar citādākām problēmām, ar citādāku veidu, kā vajadzētu mācīt," norāda Jorniņa.
Zane Oliņa piebilst, ka jaunais modelis nebūšot revolūcija, tomēr tajā skolotāji mācību vielu vairs nebarošot kā ar karotīti un nelasīšot arī lekcijas. Bērni strādās patstāvīgi.
Strādāt ar metodēm , kas balstās kompetencēs, skolotājiem nav liegts jau tagad. Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā, kur viesojās Latvijas Radio, vēstures un filozofijas, kā arī citās sociālo zinību stundās skolēniem ir semināri, ir jāanalizē arī mediju saturs un jādarbojas grupās, tomēr - vai tā ir kompetencēs balstīta izglītība, grūti spriest.
Vai skolotājam pašam būtu jābūt Pitagoram?
Skolotāji kā vēl vienu būtisku klupšanas akmeni min metodisko materiālu neesamību. Neesot grāmatu un piemēru, kā tad būs jāmāca jaunajā modelī.
Skolas direktore atsaucas uz Pitagora teorēmu matemātikā. Tagad skolēni apgūst, ka Pitagora teorēma ir sakarība taisnleņķa trijstūrī, un bērni mācās šo formulu pielietot, aprēķinot trijstūra malu garumu, risinot ģeometrijas uzdevumus.
Lai zinātu, kāpēc šāda formula un kā to ļaut bērnam atklāt dabā, skolotājam pašam būtu jābūt Pitagoram.
"Ļoti viegli no augšas ir pateikt, ka būs kaut kādas pārmaiņas un ka mēs jau tagad varam to darīt, bet realitātē skolotājam ir jāizņem tā programma, kas tur ir, tik stundas, cik viņiem ir; lai sagatavotos stundai, arī tai ierastajai stundai, izlabotu pārbaudes darbus tai stundai, vadītu zinātnisko darbu kādu tajā tēmā... Stundu izteiksmē pārvēršot laiku, ko skolotājs patērē, viņam nevar samaksāt…" norāda Vilkārse.
Jaunajā pedagogu atalgojuma modelī paredzēts, ka skolotājs pilnā slodzē vada 21 mācību stundu un deviņas stundas gatavojas nākamo tematu mācīšanai, kā arī labo pārbaudes darbus un konsultē. Jau tagad, esošajā modelī, nevienam skolotājam nepietiekot ar deviņām stundām, lai sagatavotos un novadītu 21 mācību stundu.
Pedagogiem neziņa rada stresu
No 2018.gada rudens pa jaunam mācīs visas pirmās un ceturtās klases, katru gadu pievienosies vēl divu klašu grupas, līdz 2023.gadā mācību saturs būs citādāks visām vecuma grupām. Līdz tam laikam būšot izstrādāti arī jauni mācību līdzekļi un mainīsies eksāmenu darbi.
Taču jau septembrī pirmie, ar kuriem eksperimentēs, būs sākumskolas skolēni. Un, lai izglītotu moderni, jau līdz nākamam gadam apmācīs 6000 pedagogu, bet ar to nepietiek, saka pedagogu arodbiedrībā.
Skolotāju sagatavošanos šādām mācību stundām vēl grūtāku padarīšot bērniem dotā iespēja pašiem izvēlēties, ko viņi vēlas apgūt un ko – nē. Tas esot pretrunā vispārpieņemtajam mācību standartam un programmai.
Ja bērni kādu tēmu apgūt padziļināti nevēlēsies, bet tā būs iekļauta eksāmenā, - ko tad? - vaicā Spīdolas direktore, atkārtoti norādot, ka politikas veidotāji nav domājuši par plānošanai nepieciešamo laiku.
Pedagogu arodbiedrībā veiktā aptauja rāda, ka vairums skolotāju piekrīt, ka pārmaiņas nepieciešamas, un vairums tāpat norāda - neziņa sagādājot stresu. Šeit ir arī jautājums par katra skolotāja individuālu motivāciju mainīt savu darba stilu, saka arodbiedrības izglītības eksperte Irina Avdejeva.
"Viņiem ir ļoti nepieciešams atbalsts, un pedagogi paši uzsver, ka viņiem ir nepieciešams metodiskais atbalsts turpat, skolā uz vietas. Risks ir arī pedagogu motivācija. Mūsu pētījumi apliecina, ka 83% pedagogu izjūt stresu un profesionālo izdegšanu," atzīst Avdejeva.
"Kāda motivācija būs pedagogam, kuram ir palikuši pieci līdz desmit gadi, pieņemsim, līdz pensijai? Viņam nav īsti izpratnes vai pārliecības par šo jauno metodiku un, pieņemsim, ka pēc algu reformas viņam vēl par 100 vai 150 eiro samazinājās atalgojums?" jautā Avdejeva.
Projekta ieviešanai grib ilgāku izmēģinājuma laiku
Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis pagājušajā mēnesī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas jeb OECD rezultātiem veltītajā preses konferencē sacīja, ka runāt par visām lietām mēs protam pareizi. Taču, cik tad mums ir bijis to būtisko izmaiņu, kas varētu pēc gadiem dot atspoguļojumu šajos pētījumos?
Arī ministrs izteica šaubas par gados vecāko skolotāju vēlmi un prasmi būt elastīgiem un mainīt priekšstatu par to, kas notiek mācību klasē.
Spīdolas ģimnāzijas direktore turpretī vecumu neuzskata par šķērsli, bet pedagoga amata apraksta būtību, proti, iemācīt to, kas paredzēts valsts standartā.
"Nevar gaidīt, kad skolotājs izdomās, jo viņi nav ne Pitagori, ne Maslovi, kuri piramīdas izdomā. To kāds ārkārtīgi īpašos gadījumos [varēja], zvaigznes stāvēja un izgudroja tās teorēmas, to visu gudro un arī pedagoģijā," saka Vilkārse.
"Skolotāji tomēr ir izpildītāji. Izpilda pasūtījumu no valsts. Cik valsts slikti pasūta, tik slikti skolotāji izpilda," norāda direktore.
Visbiežākais vārds, ko dzird no skolotājiem, ir "neziņa". Neziņa par to, kā mācīs un cik ilgs laiks būs nepieciešams stundu sagatavošanas darbam, neziņa par motivāciju, atalgojumu un vai tā galu galā nebūs bēdu ieleja.
Ieceres ir vērienīgas, un ar tikpat lielu vērienu tās tiek virzītas tālāk. Pedagogu arodbiedrībā secina, ka projekta izmēģināšanai ar vienu gadu būšot stipri par maz, nepieciešams vismaz divu gadu pārejas periods, lai pēc pirmā gada apzinātu veiksmes un neveiksmes, riskus pagūstot novērst.
Vēl jāpiebilst, ka kompetenču pieeja aizvien ies roku rokā ar skolu tīkla sakārtošanu. Skolēnu zināšanās starp lielajām skolām pilsētās un mazajām skolām laukos vērojamas arvien lielākas atšķirības, bet tas jau ir cits stāsts.
