Karš Ukrainas austrumos un Krimas aneksija, Krievijas rīcība un saspīlējuma pieaugums Baltijas jūras reģionā licis arī Ziemeļvalstīm pastiprināt sadarbību drošībā un aizsardzībā. Pēdējos gados Somijas, Zviedrijas, Dānijas, Norvēģijas un Islandes attieksme šajā jomā ir mainījusies.
- Somija - piesardzīgi tuvojas NATO, bet vēro Krievijas reakciju
- Zviedrija - aizvien vairāk runā par kolektīvu aizsardzību
- Dānija - gatava stiprināt savu klātbūtni Polijā un Baltijā
- Norvēģija - ielaiž ASV karavīrus un diskutē, vai tas ir izaicinājums Krievijai
- Islande - par drošību maz diskusiju, taču var atgriezties ASV karavīri
- Eksperts: Ziemeļvalstu drošība ir saistīta, taču aizsardzību tās izprot atšķirīgi
Somija - smaga vēsturiska pieredze un viena no lielākajām armijām Eiropā
Somija un Zviedrija ir vienīgās no piecām Ziemeļvalstīm, kas nav NATO locekles. Pēdējos pāris gados sabiedrības atbalsts iestājai ir pieaudzis, taču joprojām nepārsniedz 50%. Izskatās, ka Helsinki un Stokholma turpinās līdzšinējo politiku.
Tomēr sadarbība ar citām valstīm padziļinās. Novembrī piecu Ziemeļvalstu aizsardzības ministri parakstīja saprašanās memorandu, kas paredz paplašinātu un vieglāku pieeju viena otras teritorijai. Vienošanās paredz uzlabot gaisa, sauszemes un jūras operāciju kvalitāti.
Šovasar Somijas un Zviedrijas līderi arī pirmo reizi pievienojās 28 NATO valstu līderiem pie sarunu galda alianses samitā Varšavā, tā dēvētajā 28+2 formātā.
To novembrī Ziemeļvalstu padomes sanāksmē Kopenhāgenā (attēlā pa kreisi) atzinīgi novērtēja Somijas ārlietu ministrs Timo Soini, kurš norādīja, ka Krievijas rīcības, Ukrainas notikumu un Krimas aneksijas dēļ drošības situācija ir pasliktinājusies:
"Šī situācija pastiprina nepieciešamību mūsu valstīm sadarboties," Dānijā sacīja Soini. "Esam ļoti vienoti savā pieejā sadarboties. Somijas vārdā it īpaši vēlos pateikties mūsu Ziemeļvalstu kaimiņiem par atbalstu formātam 28+2, kas ļauj Zviedrijai un Somijai iesaistīties NATO ietvarā. Protams, arī kopumā Ziemeļvalstu sadarbība drošības politikā ir ļoti svarīga," pauda Somijas ārlietu ministrs.
Valdības Zviedrijā un it īpaši Somijā, kurai ar Krieviju ir 1300 kilometru sauszemes robeža, zina, ka jebkādi soļi virzienā uz iestāšanos NATO izraisīs asu Maskavas reakciju.
Tādēļ abas vairāk uzmanības pievērš sadarbībai ar citām Ziemeļvalstīm, kas ir NATO, un it īpaši vienai ar otru. Somijas ārpolitikas institūta pētnieks, drošības eksperts Mika Āltola norāda, ka pēdējos pāris gados reģionā bijis daudz aktivitāšu aizsardzības stiprināšanā:
"Vajadzība sadarboties ir kļuvusi daudz neatliekamāka nekā iepriekš. Lietas notiek lēni, kad pēc tām nav tik lielas vajadzības. Tagad ir skaidrs virziens, ka kaut kas ir jādara, kad runājam par, piemēram, Somijas un Zviedrijas sadarbību, un Ziemeļvalstīm kopumā," atzīmēja Āltola. "Ir parakstītas divpusējas vienošanās starp Ziemeļvalstīm un ASV. Starp Somiju un ASV, starp Zviedriju un ASV. Arī starp Lielbritāniju un Somiju, un ar Zviedriju. Zviedrija šajā ziņā bijusi ļoti aktīva. Viņiem ir divpusējas vienošanās arī ar Dāniju, Poliju," pauda ārlietu eksperts.
Āltola uzsver šo līgumu nozīmi agresijas atturēšanas aspektā, kad runa ir par iespējamiem ienaidniekiem.
Ņemot vērā vēsturisko pieredzi, tas arī ir iemesls, kādēļ Somijā joprojām ir obligātais militārais dienests, norāda Āltola.
"Somijai ir spēcīga armija, tā ir viena no lielākajām Eiropā. Zviedrijai joprojām ir ļoti spēcīgi gaisa spēki, zemūdenes, kas ir ļoti svarīgi Baltijas jūras reģionā. Līdz ar to šīs valstis, kas Aukstā kara laikā bija neitrālas, paradoksāli, bet militāri ir diezgan spēcīgas," pauž Somijas eksperts.
Zviedrija - noslēpumainā zemūdene un kaujas vienība Gotlandē
Kā minēts, centienos stiprināt sadarbību ar kaimiņiem aktīva bijusi arī Zviedrija.
Ziemeļvalstu padomes sanāksmē Kopenhāgenā Zviedrijas ārlietu ministre Margota Valstrēma norādīja, ka ar kolēģiem apspriedusi, ka "varbūt Ziemeļvalstīm vajadzētu izstrādāt kopīgu stratēģiju attiecībā uz Krieviju."
Līdzīgi izteicās Zviedrijas premjers Stefans Levēns (attēlā pa labi; foto: Gints Amoliņš).
"Šobrīd Krievija met izaicinājumu Eiropas drošības kārtībai, un mums iepretim tam ir jāsaglabā vienota nostāja ES," norāda Levēns. "Esmu pārliecināts, ka ilgtermiņā labākais, ko varam darīt, ir mūsu reģionā attīstīt kopīgu drošības politiku. Tas ir uzdevums visiem mūsu līderiem," sacīja Zviedrijas premjers.
Zviedrijas bijusī aizsardzības ministre laikā no 2012.-2014. gadam Karina Enstrēma no centriski labējās Moderātu partijas uzskata, ka viņas valstij būtu jāiestājas NATO un tas palielinātu Zviedrijas drošību, tomēr šis jautājums jāskata ciešā sadarbībā ar Somiju.
Oktobrī, tiekoties Rīgas konferences laikā Rīgā un runājot par kopējo Ziemeļvalstu sadarbību, Enstrēma Latvijas Radio norādīja uz pirms septiņiem gadiem dibināto Ziemeļvalstu aizsardzības sadarbības programmu.
"Mums ir ietvars šādai sadarbībai – to sauc NORDEFCO – Ziemeļvalstu aizsardzības sadarbība. Tas ir ļoti elastīgs formāts. Un diezgan veiksmīgs," pauda Enstrēma. "Šajā formātā mēs varam izvēlēties, vai sadarbosimies visas piecas valstis, vai tikai divas valstis – divpusēji. Manuprāt, tas ir gudrs formāts un dod labumu visām valstīm. Bet, lai tas sasniegtu pilnu potenciālu - sadarbība būtu vieglāka un veiksmīgāka, ja visas piecas valstis būtu piederīgas vienādām organizācijām. Zviedrijas gadījumā – tā būtu dalība NATO," stāsta eksministre.
.jpg)
Viņas partijas biedrs, eksperts drošības jautājumos Hanss Valmarks (attēlā pa kreisi, foto: Gints Amoliņš) Ziemeļvalstu padomes sesijas laikā Kopenhāgenā par NORDEFCO formātu izsakās kritiskāk, norādot – kaut tam ir plusi, tas "ne vienmēr ir funkcionāls." Viņš uzskata, ka Ziemeļvalstīm varbūt vajadzētu mainīt savus stratēģiskos uzskatus, varbūt vairāk dalīties ar slepeno dienestu informāciju. Un dažkārt efektīvāka ir divpusēja sadarbība, norāda Valmarks, piebilstot, ka Zviedrijas gadījumā tā "pilnīgi noteikti ir Somija". Viņš stāsta, ka Zviedrijai ir pārrobežu mācības ar Somiju un Norvēģiju ziemeļu daļā, ar Dāniju – dienvidos.
Par drošības situāciju satraukta ir arī Zviedrija. Pērn starptautisku uzmanību izpelnījās pie Stokholmas fiksētā noslēpumaina zemūdene, kuras meklējumi beidzās bez rezultātiem. Pēc vairāku gadu pārtraukuma šoruden stratēģiski nozīmīgajā Gotlandes salā izvietota pastāvīga kaujas vienība.
Arī Valmarks ir par valsts iestāšanos NATO. Viņš norāda – pat, ja Zviedrija ir ārpus alianses, "ja kaut kas notiks ar Baltijas valstīm," Zviedrijai tik un tā "droši vien ļoti ātri" nāksies iesaistīties.
"Nav iespējams iedomāties konfliktu Baltijas jūras reģionā, kas neierautu lielāko daļu valstu ap Baltijas jūru. Ir naivi domāt, ka valsts, kurai ir lielākā teritorija ap Baltijas jūru – Zviedrija – nebūs daļa no šāda konflikta," atzīst Valmarks. "Mēs droši vien nebūtu mērķis, bet varam ļoti ātri varam kļūt par daļu no konflikta. Galvenokārt loģistisku militāru iemeslu dēļ. Tādēļ mēs pievēršam uzmanību Gotlandes salai. Bet svarīgi ir runāt par visu Baltijas jūru – sākot no Ālandu salām pie Somijas līdz Bornholmas salai pie Dānijas. Tas ir jautājums par Baltijas jūras kontroli," norāda Zviedrijas eksperts.
Dānija - NATO dalībvalsts, kas ar 200 karavīriem būs pārstāvēta Igaunijā
Dānija ir NATO dalībvalsts un, kā minēts, arī iesaistās ciešākā sadarbībā ar citām Ziemeļvalstīm un pievērš lielāku uzmanību Baltijas jūrai. Tostarp Dānija ar aptuveni 200 karavīriem būs daļa no Lielbritānijas vadītā NATO valstu bataljona Igaunijā.
"Mūsu reģionā šobrīd saskaramies ar drošības situāciju, kas pasliktinās. Krievija ir ieņēmusi agresīvāku nostāju," secina Dānijas premjers Larss Leke Rasmusens. "Mēs esam vienisprātis, ka NATO samits Varšavā jūlijā nosūtīja spēcīgu signālu par alianses solidaritāti.
Vienlaikus NATO ir atvērta konstruktīvam un jēgpilnam dialogam ar Krieviju par risku samazināšanu un militāro caurskatāmību.
Galvenais NATO samita rezultāts bija dalībvalstu gatavība, tostarp Dānijas, pastiprināt savu klātbūtni [Baltijas valstīs un Polijā], lai risinātu šo situāciju," pauda Rasmusens.
Norvēģija - lielāks aizsardzības budžets un jaunas militārās lidmašīnas
Norvēģija ir pašreizējā NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga dzimtene, un tā ar Krieviju dala aptuveni 200 km garu robežu pašos ziemeļos Arktikā. Kaut Norvēģija atrodas otrpus Skandināvijas pussalai un tās krastus neapskalo Baltijas jūra, valsts premjerministre Erna Solberga norādījusi, ka Baltijas un Ziemeļvalstis ir "cieši integrētas un saskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem."
Tostarp Oslo satraukumu arī izraisījusi paaugstinātā Krievijas kara lidmašīnu aktivitāte pie tās gaisa telpas.
"Ir atšķirība starp saspīlējumu, kas jūtams Baltijas jūrā, un saspīlējumu, ko mēs izjūtam ziemeļos. Ziemeļos saspīlējums nav tik liels. Mums ir laba sadarbība ar Krieviju daudzos kopīgos jautājumos. Bet mēs esam pateikuši – mēs stiprināsim savus militāros spēkus, mēs nodrošināsim, ka caur mūsu NATO aliansi mēs spējam sevi aizsargāt," uzsver Solberga. "Mēs gribētu, lai pamats dialogam un diskusijām turpina pastāvēt, un mēģināt saglabāt ziemeļus tik normālus, cik iespējams. Bet mēs nevaram nereaģēt. Mēs nevaram dzīvot pasaulē, kur lielās valstis vienkārši izlemj, ko darīt ar saviem kaimiņiem," norāda Norvēģijas bijusī premjere.
Līdzīgos toņos situācija komentē premjeres vadītās Konservatīvo partijas biedre, parlamenta Ārlietu un aizsardzības komitejas locekle Silvija Grahama. Viņa izceļ Norvēģijas un Zviedrijas kopīgās militārās mācības, un norāda, ka Oslo pievērš uzmanību arī plašākam reģionam, tostarp piedaloties NATO patruļās Baltijas valstu gaisa telpā.
.jpg)
"Mēs šobrīd skatām priekšlikumus par Norvēģijas aizsardzības ilgtermiņa perspektīvām. Nākamajos gados mēs palielināsim aizsardzības budžetu. Mēs investējam jaunā gaisa spēku flotē, drīz saņemsim pirmās lidmašīnas," pauž Grahama (attēlā pa kreisi; foto: Gints Amoliņš).
Turklāt Norvēģijas valdība nolēmusi atļaut savā teritorijā no nākamā gada izvietot aptuveni 330 ASV jūras kājniekus militārajā bāzē valsts vidienē. Šī būs pirmā reize, kad ārvalstu karavīri tiks izvietoti Norvēģijas teritorijā kopš 2. pasaules kara beigām.
Valdība uzsver ciešās saites ar ASV, bet šis solis uzjundījis kritiku parlamenta opozīcijā.
Bažas par to pauž arī Sociālistu kreisās partijas deputāts Torgeirs Knags Filkesness (attēlā pa labi; foto: Gints Amoliņš), kurš pats ir no Norvēģijas ziemeļiem.
.jpg)
"Mēs redzam daudz lielāku Krievijas aktivitāti ziemeļos nekā iepriekš. Norvēģijas politika vienmēr ir bijusi mazināt saspīlējumu darot divas lietas," norāda Filkesness. "Pirmkārt, ka Norvēģijas ziemeļu reģionā ir spēcīga mūsu militārā klātbūtne. Otrkārt, ka mūsu teritorijā nav NATO bāzes miera laikos. No manas partijas perspektīvas Norvēģijas drošības politikā nozīmīga izmaiņa ir, ka valdība ļaus bāzē Norvēģijā izvietot ASV jūras kājniekus. Manas partijas ieskatā, tas apdraudēs mūsu gadiem ilgušo drošības un aizsardzības politiku. Tas ir izprovocējis Maskavu, un domāju, ka tas ir slikts Norvēģijas valdības lēmums," atzīmē Norvēģijas parlamenta deputāts.
Islande - dzīve ASV paspārnē
Starp Ziemeļvalstīm nelielās 300 000 iedzīvotāju Islandes aizsardzības politika ir īpaša. Tai nav savas armijas. Drošības un aizsardzības politika pamatā ir dalība NATO, kur Islande ir starp dibinātājvalstīm, kā arī divpusējās aizsardzības vienošanās ar ASV.
Arī Islandi ietekmē pasaules notikumi – pēdējos pāris gados audzis NATO mācību skaits Islandē, pirmo reizi tajās piedalījusies arī Somija un Zviedrija. Par to stāsta Islandes Universitātes Ārpolitikas institūta un Mazu valstu pētniecības centra direktore Pia Hansone. Islande bija stratēģiski īpaši nozīmīga Aukstā kara gados, kad tur Keflavikas militārā bāze bija nozīmīgs ASV armijas objekts. Tomēr tad bāzes nozīme samazinājās, un 2006.gadā Vašingtona izveda savus spēkus. Tad Islande panāca vienošanos, ka NATO valstis patrulē Islandes gaisa telpā, līdzīgi kā Baltijas valstīs.
Šogad Vašingtona un Reikjavīka noslēdz vienošanos par ASV spēku atgriešanos Islandes bāzē, bet tikai vajadzības gadījumā, ne pastāvīgi.
"Runājot par drošību un aizsardzību, jāsaka, ka Islandē par to nav daudz diskusiju. Varbūt tāpēc, ka mums vienmēr bijusi greznība būt atkarīgiem no citiem. Var teikt, ka līdz 2006. gadam mums par to daudz nebija jādomā. Mums bija ciešas attiecības ar Savienotajām Valstīm, mēs bijām to paspārnē, turklāt ir mūsu dalība NATO. Pēdējie desmit gadi mums ir jauna realitāte, kad aizsardzība jāvērtē citādā gaismā," pauž Hansone.
Eksperts: Pat Baltijas valstu armijas ir atšķirīgas
Runājot par Baltijas un Ziemeļvalstīm – sadarbībā drošības jomā ir neizmantots potenciāls. Tā intervijā Latvijas Radio norādīja Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns.
Viņš uzsvēra, ka visu valstu, kas atrodas pie Baltijas jūras krastiem, drošība ir cieši saistīta.
"Protams, vērojama Baltijas valstu ciešāka sadarbība un Ziemeļvalstu sadarbība, tāpat arī sadarbība starp šiem blokiem. Ir bijušas dažādas idejas, ir bijis Baltijas bataljons iepriekš," atzīmē Andžāns. "Bet valstis ir pietiekami dažādas, arī Baltijas valstis. Ir pilnīgi dažādi bruņoto spēku uzbūves modeļi, nav izdevies panākt vienošanos par vienotiem iepirkumiem. Arī par bruņutehniku ir pilnīgi dažādas pieejas. Katra valsts uzsver, ka tieši šī tehnika ir labākā," norāda eksperts.
Par ciešāku sadarbību runā arī Eiropas Savienības līmenī – Brisele vēl pagājušajā nedēļā ierosināja dalībvalstīm veidot kopīgu aizsardzības fondu investīcijām militāros projektos, pētniecībā vai varbūt, lai kopīgi iegādātos bruņojumu. Arī Ziemeļvalstīs palielina aizsardzības budžetus, stiprina bruņotos spēkus un sadarbību. Tomēr drošības un aizsardzības joma ir jūtīgi temati, tādēļ process notiek maziem soļiem.
