Zema izglītība sievietēm - daudz lielāks nabadzības risks nekā vīriešiem

Lai gan varam runāt par Latvijas un Eiropas Savienības atgūšanos ekonomiskās krīzes un nodarbināto skaita pieaugumu, darba apstākļi tam nav tikuši līdzi. Pat otrādi – nestabilu, maz aizsargātu darbavietu skaits kopš 2008.gada ir tikai pieaudzis. Turklāt sievietes šādos darbos strādā daudz biežāk nekā vīrieši un līdz ar to ir daudz vairāk pakļautas nabadzībai. To pierāda pētījums, ko pēc Maltas kā Eiropas Savienības šā brīža prezidējošās valsts pasūtījuma veicis Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts.

Miranda ar dēlu uz iztikšanas robežas

„Man ir deviņu klašu izglītība. Centos mācīties un strādāt, visu savienot, bet nesanāca. Mazo arī nav kam pieskatīt. Viņam ir gads un deviņi mēneši, bet bērnudārza rinda vēl nav atnākusi. Nez, kad arī atnāks. Tāpēc vienmēr jāmeklē, kas pieskata, jo bērnu audzinu viena.”

Mirandai Šnepstei ir 19 gadu, viņas dēliņam Ramuelam drīz būs divi. Kustīgs kā ūdenszāle, viņš sarunas laikā ne mirkli neapstājas skriet un kāpt visur, kur iespējams. Ar Mirandu Latvijas Radio tikās arī vienā no „Sistēmas bērnu” sērijas raidījumiem.

Viņa stāsta, ka pēc iziešanas no bērnunama jau otro gadu gaida rindā uz pašvaldības dzīvokli un tikmēr pati īrē mitekli Rīgas mikrorajonā: „Mums pat dzīvoklim nepietiek. Sanāk 300 – 340 eiro mēnesī par īri un komunālajiem, un man uz mēnesi paliek plus mīnus 50 eiro pārtikšanai – pabarot bērnu, sevi, nopirkt pamperus…”

Apkopējas darbā algu maksājot neregulāri, pa daļām un ar kavēšanos.

Nedrošs darbs

Mirandas stāsts spilgti ilustrē problēmas, ko savā jaunākajā pētījumā apskata Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts jeb EIGE. Tas ir nedrošs darbs, ko raksturo ļoti zema alga, maz darba stundu vai nestabils līgums.

Skaidro institūta pētniece Jolanta Reingarde: „Eiropā vidēji 27% sieviešu strādā šādos nedrošos darbos, salīdzinot ar 15% vīriešu. Tā ir gandrīz trešā daļa, un tas ir ļoti daudz! Ja skatāmies tikai uz mazkvalificētām sievietēm, kurām nav vidējās izglītības, tad tāds darbs ir katrai otrajai. Kāpēc mēs par to runājam un kāpēc tas ir tik svarīgi? Tāpēc, ka

tas noved taisnā ceļā pie ekonomiskās atkarības ar visām no tā izrietošajām sekām, tostarp vardarbību pret sievieti un nespēju no tās izrauties.”

 

EIGEs aplēses liecina, ka vairāk nekā 80% nedrošo darbu ir tieši profesijās, kur tradicionāli lielākoties strādā sievietes – tā ir aprūpe, tirdzniecība, apkalpojošais sektors. „Problēma nav sievietēs, bet gan tajā, ka profesijas ir noslāņojušās pa dzimumiem. Ir profesijas ar stipri nelabvēlīgiem darba apstākļiem, un šajos darbos lielākoties nonāk sievietes. No mazkvalificētajiem vīriešiem nedrošos darbos strādā vien trešā daļa, kas liecina, ka tā sauktās vīriešu dominētās profesijas ir mazāk pakļautas sociālajai nedrošībai. Bet ar to, ka panāksim dzimumu līdzsvaru konkrētās profesijās, nebūs līdzēts. Ir vajadzīgas strukturālas pārmaiņas – ir jāmainās darba apstākļiem un šo profesiju vērtības izpratnei,” norāda Reingarde.

Pētniece uzskata, ka būtu ļoti svarīgi paplašināt mācību iespējas maz kvalificētām strādājošām sievietēm un darba meklētājām, iedrošinot viņas apgūt ne tikai friziera, šuvēja vai pavāra arodu, bet arī, piemēram, metinātāja vai galdnieka iemaņas. To bieži vien kavē gan pašu mācāmo, gan mācītāju stereotipi.

Latvijā mazizglītotām sievietēm mazāk darba iespēju

Latvijā mazizglītoto iedzīvotāju nodarbinātības rādītāji ir tuvu Eiropas Savienības vidējam līmenim. Bet to īpatsvars, kuri strādā nedrošos darbos, ir augstāks. Īpaši sieviešu vidū.

„Latvijas gadījumā mēs ļoti skaidri redzam –

pat ja mazizglītotu sieviešu un vīriešu skaits ir ļoti līdzīgs, iespējas darba tirgū sievietēm bez vidusskolas izglītības ir daudz mazākas nekā vīriešiem,” norāda Reingarde.

Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) dati gan rāda, ka Latvijā šā gada pavasarī mazkvalificēto bezdarbnieku vidū vīriešu bija vairāk nekā sieviešu. Bet tiem, kas iekārtojušies darbā, sadalījums ir ļoti tipisks. „Protams, sievietes vairāk ir veikalu pārdevējas, apkopējas, aprūpētājas, arī zivju apstrādātājas un pavāres. Vīriešiem atkal vairāk ir smagie darbi – būvstrādnieki, automobiļu vadītāji, kokapstrādes iekārtu operatori,” stāsta NVA Attīstības nodaļas vecākais eksperts Andris Maskaļovs.

Bezdarbniekiem bez profesijas palīdz karjeras konsultants, tiek piedāvātas profesionālās un neformālās mācības. Oficiāli tās, protams, dzimumos neiedala, bet noprotams, ka gadījumi, kad sievietes izvēlas mācīties tā sauktos tipiskos vīriešu arodus, ir reti.

Problēma - mācību neelastība

„Ir jābūt pieprasītai profesijai. Nevar mācīties kaut ko tādu, kas netiks pieprasīts darba tirgū. Tāpēc katru gadu arī šīs profesijas tiek aktualizētas, ko apstiprina speciāla ekspertu komisija. Bet mums bija tāds gadījums, kad meitene Jauniešu garantijas programmā gribēja kļūt par viesmīli, aizgāja uz pasākumu, kur jauniešiem ļauj iepazīties ar trim profesiju jomām, un pēkšņi izvēlējās mācīties par metinātāju. Aizgāja strādāt šajā jomā un vismaz sākumā bija ļoti apmierināta ar savu izvēli,” stāsta NVA pārstāvis Dainis Jukonis.

Mācību elastība maz kvalificētiem darbiniekiem ir viens no problēmjautājumiem, ko savā pētījumā izceļ EIGE. Dati liecina, ka 2015.gadā vidēji Eiropas Savienībā vismaz vienas apmācības apmeklēja tikai trešā daļa no tiem, kuri strādā nedrošos darbos un kuriem ir tikai pamatizglītība.

„Pat, ja jums pietiek prasmju, lai uzzinātu par mācību iespējām, šīs mācības pārsvarā notiek ārpus darba laika, un daudziem tas rada problēmas. Ja mājās ir mazi bērni, pēc darba nevar atļauties vēl vairākas stundas pavadīt mācībās. Ja netiek nodrošināta bezmaksas bērnu aprūpe, mācības kļūst par luksusu,” saka pētniece Jolanta Reingarde.

Tieši bērnu un citu ģimenes locekļu aprūpe ir viens no iemesliem, kādēļ sievietes biežāk izvēlas vai ir spiestas pieņemt maz apmaksātus nepilna laika darbus.

Arī Miranda Šnepste ar dēlu Ramuelu joprojām gaida rindā uz bērnudārzu un pašlaik neredz iespēju pabeigt iesākto varkarskolu. Jautāta, vai ir apsvērusi tālmācības iespēju, ko kā alternatīvu šādā situācijā iesaka Izglītības ministrija: „Caur internetu, jā… Bet man nav ne datora, ne televizora. (..) Un arī grūti ir tajā tālmācībā mācīties, jo tev nepaskaidro. Man arī klasē daudzi gāja uz to tālmācību, bet beigās aizgāja no skolas vispār.”

Par mūžizglītības jomu atbildīgā Izglītības ministrija jau vairākus gadus ar Eiropas struktūrfondu atbalstu piedāvā tā sauktās īsās programmas cilvēkiem ar vidējo izglītību, palīdzot iegūt profesiju. Pēc ministrijas valsts sekretāra vietnieces Evijas Papules teiktā, to izmanto ļoti daudzi. Pieejams arī struktūrfondu projekts profesionālās kompetences pilnveidei tiem strādājošajiem, kam ir tikai deviņu klašu izglītība, bet kopumā viņiem iespēju ir mazāk.

„Pēc būtības lielākā daļa profesiju Latvijā prasa vidējo izglītību.

Un šiem cilvēkiem, kam ir tikai zemākā izglītība, ir tikai divas iespējas – vai nu viņi arodprogrammā apgūst zemu kvalificētos darbus, kur standarts neprasa vidējo izglītību, vai arī paralēli darbam mācās vidusskolā, kas, protams, nav reāli,” stāsta Papule.

Stereotipiem liela loma

EIGE apkopotie dati rāda, ka Latvija ir starp ES valstīm ar viszemāko vīriešu īpatsvaru, kuri mācās aprūpes un pedagoģijas nozarēs. Stereotipiem ir liela loma profesijas izvēlē un arī tajā, kā konkrētas profesijas tiek novērtētas finansiāli. Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta pētnieki uzskata, ka

ekonomika tikai iegūtu, ja darba devēji vairāk novērtētu darbinieku neformālās prasmes un nepamatoti neuzskatītu tās par pašsaprotamām.

Tam piekrīt arī sociālās politikas plānošanas eksperte Agnese Gaile no Labklājības ministrijas: „Tas ir diezgan iegājies sabiedrības izpratnē un attieksmē, ka, piemēram, aprūpes darbs parasti tiek zemāk novērtēts finansiālā ziņā, jo šķiet, ka tam vajag mazāk specifisku prasmju. Nu, ja tā ir aprūpe, tad, protams, sieviete, jo jums jau ir iedzimta šī prasme rūpēties par citiem…”

Tāpat arī tehnoloģiju attīstības dēļ daudzās par vīriešiem tipiskām uzskatītās profesijās smags fizisks darbs ir vairs tikai pagātnes diktēts stereotips, saka Agnese Gaile. Tādēļ būtiska ir arī darba devēju attieksmes maiņa pret to, ko spēj vai nespēj sievietes un ko vīrieši.

„Un to noteikti var mainīt jau izglītības procesā, iedrošinot, aicinot un ieinteresējot gan meitenes, gan zēnus izmēģināt sevi dažādās jomās un attīstīt savas prasmes un talantus, ja tādas ir, nevis ierobežot sevi tikai tādēļ, ka sabiedrībā kopumā šķiet, ka tas nav meitenēm vai zēniem atbilstoši," norāda Labklājības ministrijas eksperte.

Eksakto zinību un profesionālās izglītības nozīmi jau gadiem daudzina arī Latvijas Darba devēju konfederācija, jo šo nozaru speciālistu Latvijā, tāpat kā daudzviet Eiropā, trūkst un nākotnē trūks vēl vairāk. Runājot par augsto sieviešu īpatsvaru nedrošos darbos, konfederācijas vadītāja Līga Meņģelsone kā vienu no risinājumiem min tieši profesionālo izglītību:

„Protams, no darba devēju puses pieprasījums pēc mazkvalificēta darbaspēka šobrīd ir ļoti sarucis.

Kaut kādā mērā tas vēl ir, bet ar ļoti rūkošu tendenci. Līdz ar to mēs tikai varam apliecināt, ka izglītība, profesija un konkrētas iemaņas, ir tas, no kā nevarēs izvairīties, lai būtu nodarbināts.”

Atalgojuma kāpums

Bet, lai mazinātu nedrošu jeb nestabilu darbu īpatsvaru darba tirgū kopumā, gan darba devēju, gan darba ņēmēju organizācijas kā centrālo instrumentu redz ēnu ekonomikas mazināšanu un atalgojuma kāpumu, īpaši nozarēs, kur visvairāk strādā sievietes.

„Protams, ir iespējams, ka atalgojuma līmenis nav tik augsts, lai vīrietis strādātu šādā profesijā. Ja vēl viņam ir jāuztur ģimene, tad ir ļoti sarežģīti to darīt. Bet tur jau nav cita dzinējspēka kā ekonomikas attīstība kopumā. Mēs ar likumu nevaram pateikt, kādu algu maksāt privātajam aprūpes centram. To viņš var darīt tikai tad, kad viņa bilancē saiet kopā plusi ar mīnusiem. Jā, tas ir arī jautājums par korporatīvo sociālo atbildību un to, kā tiek sabalansēta peļņas un atalgojuma daļa. Bet tas jau ir plašāks temats,” saka Meņģelsone.

Arodbiedrības savukārt risinājumu redz neapliekamā minimuma un atvieglojuma par apgādājamajiem straujā celšanā, lai tieši mazāk atalgotie uz rokas saņemtu vairāk. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītājs Egils Baldzēns vērtē, ka darba samaksas pieaugums sieviešu dominētajās nozarēs vairotu šo profesiju prestižu un līdz ar to – arī dzimumu līdzsvaru tajās:

„Mums arodbiedrībās ir vairāk nekā 65% sieviešu, tai skaitā vadības līmenī. Tā kā arodbiedrības nekādi nevar šo problēmu ignorēt. Tāpēc mūsu prasības ir nepārtrauktas – īpaši veselībā un izglītībā – darba samaksas taisnīgāks novērtējums. (..) Ja mēs šajās nozarēs panākam konkurētspējīgu atalgojumu, piemēram, kā valsts savulaik apņēmās, ka ārsta algai jābūt divām tautsaimniecībā, tad mēs automātiski jau labojam šo lietu.”

Mainoties darba tirgus prasībām, izglītībai ir arvien lielāka loma tajā, vai varēsiet atrast darbu un ar to pabarot ģimeni. Strukturālās nevienlīdzības un joprojām pastāvošo dzimumu stereotipu dēļ sievietēm ar zemu izglītību ir daudz lielāks risks iekrist nabadzībā un maz aizsargātu darbu apburtajā lokā, tā arī nespējot stabili nostāties uz savām kājām. Lai to mainītu, izglītības un darba tirgus politikas veidotājiem būtu ne vien jāatzīst šīs problēmas, bet arī jāpiedāvā daudz mērķētāks atbalsts to risināšanai. 

1 komentārs
Anonīms lietotājs 17772
Esat redzējuši seriālu The Handmaid's Tale ? Šī situācija atgādina seriāla sākumu.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti