Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Vairums latviešu ārzemēs neko nezina par reemigrācijas atbalsta pasākumiem

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Reportāža: Idomeni Grieķijā, bēgļu un migrantu nometne – neoficiālā, bet lielākā Eiropā

Īstu rudzu maizi var izcept no īstiem miltiem. Zemnieki vairāk audzē hibrīdo rudzu šķirnes

Vai hibrīdrudzu dēļ var pazust īstā latviešu rupjmaize?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

 

Par to, ka rudzu rupjmaizei Latvijas tradīcijā ir būtiska loma, šaubu nav, taču maiznieki, kas rupjmaizi cep pēc vecajām metodēm, arvien vairāk lauza prātus, kā tikt pie īstās garšas. Iemesls tam esot rudzu miltu kvalitāte. Latvijā arvien vairāk lauksaimniekui audzē hibrīdo rudzu šķirnes, nevis vietējās, kuras dod īsto maizes garšu.

Arvien vairāk audzē hibrīdšķirnes

Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūta direktore Arta Kronberga rāda izaudzētās rudzu šķirnes selekcijas laukā. Šeit ir gan daudzas hibrīdās rudzu šķirnes, gan Latvijas populāciju šķirnes, kuru atšķirības redzamas arī vizuāli. "Hibrīdajām šķirnēm ir vairāk raksturīga izlīdzinātība – vienādums. Augi ir vienādāki. Populāciju šķirnes augi parasti ir atšķirīgāki, un tieši tajā ir arī šo augu lielā vērtība," saka Kronberga.

Viņa norāda, ka Latvijā lauksaimnieki arvien vairāk audzē hibrīdo rudzu šķirnes un līdz ar to samazinās rudzu kvalitāte.

Jo auga šķirne ir ražīgāka, jo vairāk tā zaudē kvalitātes īpašības pārtikā. Selekcionāru ieskatā, graudkopjiem vairāk būtu jākoncentrējas tieši uz vietējo vēsturisko rudzu šķirņu saglabāšanu un audzēšanu, jo tieši tās ir pamata sastāvdaļa Latvijas kultūras mantojumā – rudzu rupjmaizē.

"Ja grib izcept maizi pēc mūsu sentēvu metodēm, kas tiešām ir Latvijas vērtība, vajadzētu domāt arī par to, lai šīs rudzu šķirnes, kas ir vecākas un dod to garšīgo rupjmaizi, varētu arī audzēt, uzturēt un arī ražot miltus tieši no tām atsevišķi," stāsta Kronberga.

"Patlaban Latvijā rudzi tiek nodoti lielajiem dzirnavniekiem, kas samaļ visas rudzu šķirnes kopā, neatkarīgi no šķirnēm. Līdz ar to, sajaucot šos rudzus visus vienā maisā, beigās īstā rupjmaize maizniekiem nesanāk," viņa stāsta.

Bažas par sēklas neatjaunošanu selekcijas stacijās

Gulbenes novada zemnieku saimniecība "Ķelmēni" atrodas ainaviskā vietā upes krastā Gaujasrēveļos. Šeit top labi zināmā īstā rupjmaize tieši no Latvijas rudzu šķirnēm.

Maiznīcai ir gan sava graudu kalte, gan dzirnavas. Ceptuvē redzami lieli koka kubuli, kuros pirms mīcīšanas 48 stundas glabājas rupjais brūnais plaucējums no rudzu miltiem ar ķimenēm un karstu ūdeni. Līdzās lielai krāsnij daļa ar rokām jau izveidoto rupjmaizes kukulīšu vēl raudzējas, un otra daļa jau krāsns vēderā apvilkušies ar tumšo garozu.

Ražotnē sastaptā cepēja Mārīte apstiprina, ka no hibrīdo rudzu šķirnēm labu rupjmaizi izcept neizdodas. "Viņa bija ūdeņaina, plika. Juka ārā, plīsa," klāsta cepēja.

"Ķelmēnu" saimnieks Juris Paulovičs stāsta, ka maizes ceptuve darbu sāka pagājušā gadsimta 90. gados un pieprasījums pēc īstās rupjmaizes gadu gaitā ir arvien audzis. Agrāk vecajā salīdzinoši nelielajā krāsnī izcepa pustonnu maizes diennaktī, tagad ražo trīs tonnas. "Daudzi audzē tās hibrīdšķirnes, kas nav piemērotas mūsu Vidzemes klimatiskajiem apstākļiem. Otrkārt, mēs nevaram no tām šķirnēm izcept rupjmaizi," norāda Paulovičs. "Pirms pāris gadiem mēs nezinot nopirkām graudus un pēc tam noskaidrojām, ka tā bija hibrīdšķirne. Labi, ka tā nebija liela partija, bet mēs no tiem miltiem nevarējām izcept rupjmaizi pēc mūsu vecajām metodēm. Varbūt industriālajā ražošanā kaut ko no tā var izcept," viņš bilst.

Ķelmēnos ap 200 hektāros audzē rudzus paši, bet ar to maizes ražošanai nepietiek, tāpēc rudzus iepērk arī no kaimiņa, kas vēl audzē Latvijas šķirnes. "Mums lielākās bažas ir par to, ka netiks veicināta šīs sēklas pavairošana, atjaunošana selekcijas stacijās. Ja nebūs laba sēklas materiāla, mēs nekad neko labu arī nevarēsim izaudzēt. Viss sākas no turienes. Mēs ik pēc pieciem gadiem atjaunojam sēklu, un no tā atkarīga arī raža; ja sēklu neatjauno, tad raža samazinās," stāsta Paulovičs.

Te arī novērojams apburtais loks, jo savukārt, lai Latvijas rudzu šķirnes saglabātu arī apritē, ir svarīgi, lai tai būtu pieprasījums un Priekuļu institūts varētu nemitīgi audzēt sēklu, taču šobrīd gadā vidēji saražo ap 20 tonnas rudzu sēklas materiāla.

"Mēs jau arī to šķirni varam uzturēt tikai tad, ja mums viņu kāds pērk un audzē. Selekcionārs ir atkarīgs no tā finansējuma, ko izdodas piesaistīt caur autoratlīdzībām vai kādu projektu finansējuma," atzīmē Kronberga. "No valsts puses finansējums rudzu selekcijai ir ļoti mazs un autoratlīdzības ir vēl mazākas, līdz ar to gan selekcijas programmu, gan šo sēklu audzēšanu ir grūti uzturēt. Tāpat ir jau vēl bijušas šķirnes, kas piemērotas maizes cepšanai, kā Priekuļu rudzi. Taču tās ir palikušas tikai nelielas paciņas gēnu bankā," klāsta Kronberga.

Vecās, taču neizturīgās šķirnes

Ekonomisko apsvērumu dēļ rudzus kopumā Latvijā graudkopībā audzē salīdzinoši mazāk, kas ir loģiski. Proti graudaudzētāji izvēlas tās kultūras, kas ir ienesīgākas, lai izdzīvotu šodienas tirgus situācijā, norāda graudaudzētāju kooperatīva "Latraps" vadītājs Edgars Ruža.

"Diemžēl vecās šķirnes, kas ir vēl vecmāmiņas ceptās un ko mēs nostalģiski gribētu baudīt, - tās diemžēl nav pietiekoši ražīgas un pietiekoši izturīgas, lai spētu dot zemniekiem pietiekoši daudz ienākumu.

Lai mēs varētu vairāk baudīt maizi ar tradicionālo garšu, pašiem maizniekiem būtu vairāk jāstrādā šajā jomā un jāsadarbojas ar zemniekiem vai zemnieku kooperatīviem, un jāslēdz līgumi un pasūtījumi, lai šādus rudzus vairāk audzētu," stāsta Ruža.

Rudziem ir ļoti ierobežots tirgus. Tādu rupjmaizi kā Latvijā pasaulē maz kur patērē, tāpēc vietējiem nišas maizniekiem jāspēj garantēt zemniekiem, ka viņu izaudzēto produkciju tik tiešām arī paņems.

Graudaudzētāja Laima Klidziņa savā saimniecībā 210 hektāros audzē rudzus, pusi ražas nodod Latvijas dzirnavniekiem, otra daļa iet eksportā. Šajā saimniecībā audzē poļu šķirnes, bet, runājot par Latvijas rudzu šķirni "Kaupo", viņa norāda, ka šie rudzi ir mazāk ražīgi. Turklāt tie ir salīdzinoši gari augumā un veldres noturība ir zemāka.

"Ja man rudzi ir jārealizē par 90 līdz 100 eiro par tonnu, tad nezinu, vai es varu audzēt trīs četras tonnas. Man būs vieni vienīgi zaudējumi," viņa pauž. "Arī tehnoloģijas tagad ir attīstījušās, un varbūt tāpēc arī ir iespējams vairāk izaudzēt un iegūt lielāku ražu. Protams, ka visu noteiks cena. Jau tagad ir auzas, kuru audzēšanā izmanto īpašas tehnoloģijas, un par tādām auzām maksā vairāk. Kāpēc lai tas pats nebūtu ar rudziem?" viņa retoriski jautā.

Arī Maiznieku biedrības vadītājs Kārlis Zemešs secina, ka ļaudis arvien biežāk maizniekiem jautā - kādēļ rudzu rupjmaize vairs negaršojot kā agrāk -, arī viņš par iemeslu nosauc rudzu miltus, kuru cepamīpašību kvalitāte mainījusies.

Īpašie rudzu milti nepieciešami tieši šim nišas produktam, nevis industriuālajiem maizes cepējiem, un gadā vidēji vajadzīgas ap 10 000 tonnas rudzu, lēš biedrība. Tādēļ arī klasisko metožu maiznīcas aktīvāk sākušas meklēt risinājumus.

Selekcionāri: Tirgus nedrīkst diktēt rudzu maizes nākotni

Maiznieki ar Priekuļu selekcijas stacijas un Zemkopības ministrijas pārstāvjiem plāno doties pieredzes apmaiņā uz Igauniju, kur valsts finansiāli atbalsta vietējo, vēsturisko rudzu šķirņu saglabāšanu. "Tas ir iespējams tikai iekšējā tirgū. Ja viņi rudzus no Igaunijas eksportē, tad atbalsts netiek saņemts. Lai mēs varētu teikt, ka mums ir "Zaļā karotīte", "Bordo karotīte" un varētu teikt, ka tas ir mūsu nacionālais produkts, tad mums tie rudzi ir jācep un rudzi ir jāmaļ šeit," saka Zemešs. "Igauņi ir gājuši tālāk. Viņi ir saņēmuši UNESCO atbalstu, un viņiem būs Rudzu muzejs. UNESCO paspārnē viņi to visu dara un ir saņēmuši arī valsts atbalstu," norāda Zemešs.

Maiznieku biedrības ieskatā atbalsts vietējo rudzu šķirņu audzētājiem ir pamatojams ar to, ka rudzu maize ir mūsu tradīcija, ar kuru sagaidām, pavadām ciemiņus vai vedam kā ciema kukuli.

Turklāt salināta rudzu rupjmaize ir produkts ar statusu, ko atpazīst Eiropā.

Graudu pārstrādes uzņēmuma "Rīgas dzirnavnieks" iepirkumu speciālists Uldis Ruska skaidro, ka rudzu šķirnes netiek izdalītas atsevišķās kategorijās miltu produkcijā. Proti, uzņēmums no graudaudzētājiem pieņem hibrīdās un tā dēvētās līnijrudzu šķirnes. Taču tas, vai dzirnavnieks atsevišķi maļ konkrētās vietējās rudzu šķirnes miltus, atkarīgs no maiznieku pieprasījuma, kā arī no audzētāju saražotā. Šobrīd vidēji divi audzētāji no 10 piedāvā tradicionālās Latvijas šķirnes rudzus.

"Pirms pieņemšanas mēs jau zinām, vai tās ir hibrīdšķirnes vai līnijšķirnes. Vajadzības gadījumā, ja ir pieprasījums, mēs varam izdalīt – konkrētos grozos nodalīt vienus un otrus rudzus. Tālāk jau aiziet ķēdītē – ja ir pieprasījums, mums nav problēmu sašķirot. (..) Tā kā pagaidām nav izteikts pieprasījums, tad… ir tikai atsevišķi pasūtījumi," pauž Ruska.

Pagaidām īsti trauksmes zvanus nedz maiznieki, nedz rudzu selekcionāri un audzētāji vēl nezvana, taču skaidri secina, ka tikai tirgus vien nedrīkst diktēt Latvijas rudzu šķirņu pastāvēšanas nākotni.

Tā ir nacionāla vērtība, tādēļ tas ir valstisks jautājums, lai nozare nekad nenonāktu situācijā, ka pēc kāda laika mums ir vajadzīgas vietējās šķirnes, bet sēklas materiālu vienkārši nav kur iegūt, lai savukārt tiktu pie latvietim tik ļoti mīļās rudzu rupjmaizes garšas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti