Laikā, kad starpvalstu attiecības Persijas līča piekrastē ir īpaši saspringtas Kataras krīzes ietvaros, bruņota operācija Avamijas pilsētā Saūda Arābijas (SA) austrumu piekrastē vēršas pret iespējamiem šiītu teroristu grupējumiem un nemierniekiem. Lai gan operācija ir noslēgusies šī gada augustā, SA saspringtās attiecības ar vietējo šiītu minoritāti, kā arī reģionālo sāncensi Irānu rada bažas par gan iekšējiem, gan starptautiskiem konflikta saasinājumiem.
Avamija atrodas naftas resursu bagātajā Saūda Arābijas austrumu piekrastē. Lielākā daļa tās iedzīvotāju ir šiīti, kuri apvaino vahābistu-sunnītu valdību tās sistemātiskā diskriminācijā. Kopš Arābu pavasara sākuma 2011. gadā, pilsētas iedzīvotāji nereti iesaistās protesta akcijās, tostarp uzbrūkot Saūda Arābijas drošības dienestu darbiniekiem.
Par "Status Quo"
Autore Annija Apele raksta lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas - "Status Quo" ietvaros. Tajā analizētas starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz Tālajiem Austrumiem. "Status Quo" latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā.
Šī gada maijā SA varas iestādes uzsāka Avamijas vēsturiskā centra demolēšanas pasākumus, skaidrojot tur plānotos būvprojektus ar plāniem modernizēt pilsētu un apkarot vietējo terorismu, jo senās ēkas un šaurās ielas sniedzot iespēju teroristiem izvairīties no aresta. Šie Avamijā esošie šiītu teroristiskie grupējumi ir apsūdzēti uzbrukumu veikšanā un plānošanā gan pret Saūda Arābijas karaļnamu, gan pret tiem vietējiem šiītiem, kuri to atbalsta.
Šis lēmums Avamijā izraisīja lielu neapmierinātību un izprovocēja bruņotas sadursmes, kuru rezultātā vairāki policisti kļuva par minēto grupējumu uzbrukumu upuriem. Vēlāk SA drošības dienesti ielenca pilsētu, uzstādot barikādes un ievedot pilsētas teritorijā bruņumašīnas. Aktīvisti lēš, ka sekojošās bruņotās sadursmes starp drošības dienestiem, šiītu kaujiniekiem un civiliedzīvotājiem laika posmā no ielenkuma sākuma maijā līdz specdienestu pēdējai ofensīvai augustā ir prasījušas ap 20 civiliedzīvotāju un 12 drošībnieku dzīvības, lai gan precīzs bojāgājušo skaits nav zināms.
Ap 20 000 no pilsētas 30 000 iedzīvotājiem ir atstājuši savas mājas, meklējot patvērumu citur, savukārt palikušie cieš no ūdens, elektrības un infrastruktūras trūkuma.
Opozīcija vai terorisms?
Valdība apgalvo, ka demolēšanas darbi esot bijuši saskaņoti ar lielāko daļu iedzīvotāju, kuriem arīdzan esot izsniegta kompensācija par piespiedu pārvākšanos, un ka lielākā daļa iedzīvotāju atbalstot plānotā komercdarbības un kultūras centra būvprojektu nojaukto ēku vietā. Vietējie iedzīvotāji šim situācijas skaidrojumam nepiekrīt.
Kopš 2011. gada t.s. "Arābu pavasara" Avamijas iedzīvotāji aktīvi iestājas pret valdības diskrimināciju pret šiītiem, kas izpaužas, piemēram, reliģisko brīvību ierobežošanā vai izglītības programmās, kurās šiītu bērniem saskaņā ar vahābistu dogmām tiek mācīts, ka to reliģiskie uzskati ir neislāmiski. Turklāt varas iestāžu iznīcinātās ēkas ir nozīmīgs kultūrvēsturisks mantojums, kuru iznīcināšanu var interpretēt kā nosacītu vēršanos pret vietējo šiītu kultūru. Iedzīvotāju vidū arīdzan valda uzskats, ka operācijas mērķis ir ne tikai šiītu iebiedēšana, bet arī vietējās opozīcijas apspiešana, kas kļuva īpaši aktīva pēc tam, kad 2016. gadā tika izpildīts nāvessods vietējam šiītu garīdzniekam Nimram al-Nimram, arīdzan apsūdzētam par terorismu. Valdība vēršanos pret šiītiem un opozicionāriem noliedz.
Militārā operācija kā atbilde Irānas apdraudējumam
Lai gan konflikts starp šiītu minoritāti un SA valdību nenoliedzami ir bruņotās operācijas iemesls, pamatcēlonis, visticamāk, ir meklējams SA naidīgajās attiecības ar reģionālo sāncensi Irānu.
Šo saspringto attiecību saknes galvenokārt meklējamas Islāma revolūcijā Irānā 1979. gadā, kad režīma maiņas rezultātā Teherāna pārtrauca sadarbību ar iepriekšējām partnerēm ASV un Saūda Arābiju. Līdz ar Irākas novājināšanos vairāku iekšēju un starptautisku konfliktu dēļ (it īpaši pēc Sadama Huseina valdības gāšanas 2003. gadā un ASV bruņoto spēku izvešanas no Irākas 2011. gadā), Irāka zaudēja savu Irānas ģeopolitiskā atsvara lomu, tādējādi priekšplānā izvirzot SA un Irānas sāncensību. Īpašu Irānas apdraudējumu SA sāka izjust, kad 2016. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) izlēma par labu ekonomisko sankciju atcelšanai sakarā ar 2015. gada vienošanos par Irānas kodolprogrammas ierobežošanu. Sankciju atcelšanas rezultātā Irānas ekonomika šobrīd piedzīvo strauju attīstību, kas Irānas valdībai dod iespēju attīstīt savu militāro spēku un vairot savu reģionālo ietekmi. SA pieaugošās bažas uzskatāmi pierāda arī tās vadošā loma Kataras krīzē, kuras iemesls ir Kataras (SA kaimiņvalsts) tuvināšanās Irānai.
Kā attaisnojumu savstarpējam naidīgumam abu valstu valdības visbiežāk min reliģiskas nesaskaņas. Saūda Arābijas oficiālā ideoloģija ir vahābisms/salafisms (konservatīvs sunnītu islāma paveids, kas paredz striktu šariata likumu ievērošanu), savukārt Irāna kopš revolūcijas savā ideoloģijā stingri ievēro šiītu islāma dogmas.
Šie islāma novirzieni jau kopš septītā gadsimta ir savstarpēji naidīgi, tādēļ abas valstis neatzīst viena otru kā pietiekami islāmisku un cenšas aizstāvēt sava islāma novirziena sekotājus visā reģionā.
Tā kā šīīti vienmēr ir bijuši minoritāte islāma pasaulē, Irāna kopš revolūcijas galvenokārt vairo savu reģionālo ietekmi aizstāvot "apspiestās" šiītu kopienas citās valstīs Tuvajos Austrumos un izmantojot tās par saviem starpniekiem vietējos konfliktos. Nereti tas izpaužas finanšu, ideoloģiskā un militārā atbalstā teroristiskiem vai nemiernieku grupējumiem.
Kā piemērus var minēt politisko partiju/bruņoto grupējumu Hezbollah Libānā, kas arīdzan apdraud Irānas otru ienaidnieci Izraēlu, vai huti nemierniekus Jemenā, kuri ir iesaistīti tiešā bruņotā konfliktā ar Saūda Arābiju un kuriem Irāna piegādā ieročus. Turklāt Irānas ietekmi vairo arī tās atbalsts šiītu valdībai Irākā, kur ietekmīgu politisko amatu kandidātiem nereti ir nepieciešams neoficiāls Irānas valdības apstiprinājums, kā arī Bašāra al-Asada spēkiem Sīrijas konfliktā.
Tādējādi, ņemot vērā, ka Saūda Arābijas austrumu provinces apdzīvo šiīti, kas sevi uzskata par valdības diskriminētiem, Irāna varētu turpināt savu līdzšinējo ārpolitikas stratēģiju arī pašā Saūda Arābijā, radot tai nozīmīgu iekšēju apdraudējumu. Irānas interesi tieši Avamijas konfliktā pierāda arī diplomātisko attiecību pārtraukšana ar SA, protestējot pret nāvessoda izpildi garīdzniekam al-Nimram. Ņemot vērā Irānas augošo spēku, ja šie šiītu grupējumi, Irānas atbalstīti, pieņemtos spēkā un kontrolētu naftas resursiem bagāto austrumu piekrasti, tiem būtu iespēja tādējādi vairot savus finanšu resursus un vēl vairāk apdraudēt Saūda Arābijas ekonomiku, kas ir galvenokārt atkarīga no naftas eksporta.
Šo iemeslu dēļ bruņotā operācija Avamijā ar mērķi apspiest šiītu nemierniekus no Saūda Arābijas nacionālās drošības viedokļa ir loģisks pašaizsardzības solis.
Sadursmes var turpināties
Lai gan varas iestādes apgalvo, ka tām ir izdevies atbrīvot Avamiju no teroristiem un atgūt kontroli pār pilsētu, situāciju vēl nevar uzskatīt par stabilizējušos.
Pirmkārt, atlikušos demolēšanas un uzkopšanas darbus vēl joprojām veic militārie spēki, tādējādi demonstrējot gatavību atkārtotām sadursmēm. Otrkārt, ņemot vērā, ka 15% Saūda Arābijas iedzīvotāju ir šiīti, kas valdības attieksmi pret sevi vērtē kā diskriminējošu, ir liela varbūtība, ka protesti un sadursmes atkārtoties varētu arī citās vietās, it īpaši, ja Saūda Arābijas un Irānas attiecības kārtējo reizi saasināsies.
Šiītu jautājums tādējādi turpinās būt par būtisku faktoru, kurš ietekmēs Saūda Arābijas rīcību Tuvo Austrumu reģionā tuvākajā nākotnē un ļaunākajā gadījumā var kalpot par pamatu kārtējai krīzei reģiona lielvalstu attiecībās.
