Reformācijas kustības 500. gadadienu šogad visvērienīgāk atzīmēs Eiropas zemē, kurā tā reiz sākās – Vācijā, kur jau norisinājušies un vēl notiks tūkstošiem diskusiju, izstāžu un sarīkojumu. Taču ne vienmēr dižais reformators Martins tajos tiek cildināts un godāts, jo viņš arī asi vērsās pret jūdaismu un islāmu. Arī mūsdienās Vācijā islāma un kristietības attiecības ir sarežģītas, bet kristīgas baznīcas ir atvērtākas pret musulmaņiem.
- Austrumvācijā kristietība piedzīvo norietu
- Mācītājs: Baznīcai jāiet pie cilvēkiem
- Apspriež arī reformācijas ēnas puses
- Kristietības un islāma attiecības mūsdienu Vācijā ir sarežģītas
- Vācijā attīstās liberālais islāms un atvērtība pret musulmaņiem
Ir darbdienas novakare Vitenbergā. Mazā Austrumvācijas pilsētiņā starp Berlīni un Leipcigu, dažkārt dēvēta arī par "protestantu Romu", šogad ir reformācijas piecsimtgades svinību centrālais punkts ne vien Vācijas, bet visas Eiropas mērogā.
Tieši šeit pirms 500 gadiem dzima reformācijas kustība. Šeit dzīvoja, savas tēzes rakstīja un sprediķoja Martins Luters. Ap Vitenbergu, starp Berlīni un Leipzigu, atrodas vesels reformācijas vēstures reģions, arī Erfurte. Arī tur vairākus gadus dzīvojis lielais reformators. Hallē pie Zāles, iedvesmojoties no reformācijas idejām, revolūciju izglītības jomā aizsāka teologs Augusts Hermans Franke.
Tieši Lutera zemē straujāks kristietības noriets
Tieši šeit, reformācijas kustībai tik vēsturiski tik būtiskajā Vācijas apvidū, īpaši skaudri var izjust, cik ievērojami mainījusies kristīgās baznīcas loma laika gaitā. Precīzāk: cik katastrofālu ietekmes kritumu tā piedzīvojusi.
Vēl 1945. gadā Austrumvācijā kādai no kristīgajām konfesijām piederēja vairāk nekā 90% iedzīvotāju. Taču tad laiki mainījās. Baznīcas vietu ieņēma jauna instance. Gadu desmitiem Austrumvācijas iedzīvotāji bija spiesti ticēt ne vairs dievam, bet gan partijai.
Sociālistiskās vienotības partijas režīma represijām bija izšķiroša loma, sairdinot reliģiozitāti Vācijas austrumu zemēs. Pustukšas baznīcas, vien sirmas galvas solu rindās – tā ir šodienas realitāte reģionā, no kuras reiz visu pasauli aplidoja reformācijas impulss.
Tomēr pilnīgi visu vainu uz sociālisma sistēmu novelt nevar, saka Minsteres Universitātes profesors, reliģiju sociologs Detlefs Polaks. Izrādās, ka reģions, kur saknes dzina reformācija, īpašs ar to, ka tur jau izsenis straujāk nekā citviet Vācijā sācies arī kristietības noriets.
"Tieši tajos apgabalos, kas vēlāk nonāca Vācijas Demokrātiskās Republikas sastāvā, piesaiste baznīcai bija salīdzinoši vāja jau 19. gadsimtā," atzīst Detlefs Polaks.
"Vairākums kristīja bērnus un baznīcā skaitījās, taču jau tolaik, it sevišķi lielajās pilsētās un strādnieku klasē, uz dievkalpojumiem gāja maz, un distancētība attieksmē pret baznīcu bija izteiktāka nekā citos reģionos. Otrkārt, baznīcu vajāšanas aizsākās jau nacionālsociālisma laikā. Ja par to vien, ka pieder kādai ticībai, cilvēki tiek stigmatizēti un vajāti tik ilgi un sistemātiski, ka tas nevar palikt bez sekām," saka Polaks.
Mācītājs: Baznīcai jādodas ārā no savām sienām
Varbūt tieši šis ir īstais brīdis, lai stāvokli mainītu, spriež Bernds Jēgers - bārdains vīrs sarkanā džemperī un lielām brillēm. Viņš ir luterāņu mācītājs no Šlesvigas-Holšteinas pavalsts un Eiropas protestantu baznīcu apvienības līdzstrādnieks
"Kristīgās baznīcas Eiropā nevis aug, bet gan sarūk. Tas ir fakts. Tomēr daudzi baznīcās, it sevišķi šeit, Austrumvācijā, liek cerības uz to, ka tieši reformācijas jubileja kļūs par impulsu baznīcu izaugsmei. Man ir sajūta, ka Vitenbergas iedzīvotāji ir diezgan atvērti aktivitātēm, kas šeit norisinās," saka Jēgers.
"Domāju, ka šī evaņģēliski luteriskajai baznīcai noteikti ir laba izdevība, kā atkal atgūt ietekmi publiskajā telpā un sabiedrībā," uzskata Jēgers.
Baznīcai, kā iesaka Jēgers, vajadzētu doties ārā no savām sienām. Jāuzrunā cilvēki tur, kur viņi ir: publiskos sarīkojumos, skolās, bērnudārzos.
Tā baznīca patiesi arī azartiski dara jau visu šo gadu. Jau notikuši un vēl notiks tūkstošiem reformācijas piecsimtgadei veltītu izstāžu, diskusiju, svinību un dievkalpojumu visā Vācijā. Tiek izdots desmitiem grāmatu, publikāciju. Tiek uzvestas pat jauna teātra izrādes par Luteru un reformāciju.
Apspriež arī reformācijas ēnas puses
Tomēr vien cildināt un apjūsmot drosmīgo reformatoru Martinu Luteru nozīmētu ignorēt paša lielā reformatora aicinājumu pirms gandrīz piecsimt gadiem. Proti, domāt un vērtēt pašiem - tā vietā, lai nekritiski pieņemtu to, ko sludina kāda autoritāte.
Kamēr baznīca savos pasākumos lielāku uzsvaru liek tieši uz Lutera pozitīvo devumu baznīcas un pasaules vēsturei, vēsturnieki un Lutera pētnieki Vācijā nesaudzīgi apspriež arī reformācijas ēnas puses.
"Populists Luters". "Popstārs Luters". "Luteru – pie psihoanalītiķa. Viņš projicēja pats savas iekšējās problēmas un bailes uz pāvestu, turkiem un velnu". Tā skan daži no grāmatu un rakstu virsrakstiem, par godu reformācijas piecsimtgadei.
Viens no pārmetumiem, kas allaž pavadījis Luteru, ir par viņa antisemītiskajiem uzskatiem. Nodedzināt sinagogas, izdzīt no pilsētām ebrejus – arī uz to savos rakstos aicināja Martins Luters.
Jā, nenoliedzami, antisemīts, tomēr jāskatās uz viņa tā laika izteikumiem ar tā laika acīm, tā diskusijā par Luteru TV kanālā "Phoenix" skaidro Lutera pētnieks, vēsturnieks Vilijs Vinklers.
"Prātam neaptverami un tai pašā laikā – pilnīgi normāli tam laikam, kurā dzīvoja " Luters," saka Vilijs Vinklers.
"Mums tas šodien šķiet neticami, taču, piemēram, pie Svētā Stefana katedrāles Vīnē ir piemineklis Johanesam Kapistrano. Cilvēkam, kurš 1453. gadā Breslavā lika sadedzināt 140 ebrejus, viņus vainojot it kā dievmaizīšu apgānīšanā. Un viņš bija vīniešu varonis, jo sprediķoja pret turkiem. Ebreji Rēgensburgā dzīvoja ķeizara aizsardzībā, bet, kad ķeizars Maksimilians 1519. gadā nomira, jau pēc sešām nedēļām rēgensburgieši bija nodedzinājuši sinagogas un padzinuši visus ebrejus. Šai ziņā Luters savā naidā pret ebrejiem nekādi neatšķiras no saviem laikabiedriem. Vien šodien, pēdējo 150 gadu laikā, antisemītisms ir kļuvis par svarīgu tematu, jo vairs netiek atzīts par akceptējamu. Un jāteic - Luters tikpat kā nepazina ebrejus, jo viņi no visām vācu pilsētām bija padzīti," stāsta Vinklers.
Ebreji nebija vienīgie, pret kuriem vērsās Martins Luters. Lai gan, kā apgalvo vēsturnieki, pats nav pazinis nevienu musulmani, tas Martinam Luteram nebija šķērslis nosodīt islāmticību. Visvairāk - turkus. No turku iebrukuma sešpadsmitā gadsimta sākumā baidījās visā Centrāleiropā.
Mūža nogalē Luters ķērās pie Korāna tulkošanas. Tas gan nenozīmēja, ka viņa attieksme bija mainījusies. Kā tulkošanas nepieciešamību pamatoja pats Luters: "Lai kristieši redz, kas par nolādētu, nekrietnu grāmatu ir Korāns, pilna melu, pasaku un viscaur cietsirdīga."
Kristietības un islāma attiecības mūsdienu Vācijā
Šodien Luteram, rakstot par musulmaņiem, vairs nebūtu jāvadās vien pēc nostāstiem. Šodien islāmticīgi ir nepilni 5 miljoni Vācijas iedzīvotāju. Lielai daļai no viņiem ir tieši turku saknes. Kādas ir kristietības un islāma attiecības mūsdienu Vācijā – gandrīz 500 gadu, kopš Luters rakstīja šos vārdus?
"Kristietība neapšaubāmi ir piederīga Vācijai. Jūdaisms neapšaubāmi ir piederīgs Vācijai. Tā ir mūsu kristīgi - jūdaiskā vēsture. Bet, manas dāmas un kungi, šodien Vācijai piederīgs ir arī islāms," tā pirms septiņiem gadiem savā runā par godu Vācijas Vienotības dienai paziņoja toreizējais Vācijas prezidents Kristians Vulfs.
Tā bija pirmā reize, kad augsta Vācijas amatpersona uzdrošinājās skaļi pateikt ko tādu, ka islāms kļuvis par Vācijas daļu. Par to viņš saņēma ne pārāk daudz labu vārdu. Vairāk – asas kritikas. Tomēr ar to iekūra sabiedrībā diskusiju ugunskuru par islāmu, kas nav beidzis liesmot šodien.
"Kā politiska doktrīna islāms ir nesavienojams ar liberālu valsts pārvaldes sistēmu un tādējādi tas nav Vācijas daļa," tā pirms nesenajām parlamenta vēlēšanām Vācijā paziņoja labēji radikālās, kopš 24. septembra arī Bundestāgā pārstāvētās partijas "Alternatīva Vācijai" līderis Aleksandrs Gaulands.
Vācijas iedzīvotāju vairākums, lai gan nav šīs partijas atbalstītāji, šajā jautājumā drīzāk sliecas piekrist "Alternatīvas Vācijai" līderim, nevis bijušajam Vācijas prezidentam, tā liecina sabiedrības aptaujas. Paradokss gan ir: kareivīgāki savā skepsē pret islāmu ir nevis aktīvie kristieši, bet gan tieši neticīgie, stāsta reliģiju sociologs Detlefs Polaks.
"Vācijas sabiedrībā kopumā attieksme pret islāmu ir no ļoti kritiskas līdz pat pilnībā noraidošai. Vairākums gan ir pozitīvi noskaņoti pret reliģiozu pluralitāti. Valda labvēlīga attieksme pret budismu, hinduismu, jūdaismu. Tomēr islāms cilvēku apziņā lielākoties tiek saistīts ar negatīvām lietām: fanātismu, vardarbīgu radikalizāciju, sieviešu apspiešanu, cilvēktiesību neievērošanu. Rezervēta attieksme pret islāmticību vērojama arī kristiešu vidū. Tomēr tā nav izteiktāka kā sabiedrībā kopumā, bet gan gluži pretēji: kristiešiem ir tendence pret islāmu izturēties labvēlīgāk, salīdzinot ar cilvēkiem, kas nav saistīti ar kādu reliģiju. Gan no evaņģēliski luteriskās, gan katoliskās baznīcas puses ir centieni dibināt dialogu ar islāmu, veidot platformu sarunai. Baznīcas dara ļoti daudz, lai mazinātu aizspriedumus," klāsta Polaks.
Pat vēl vairāk. Vairākās Vācijas pilsētās Evaņģēliski luteriskā baznīca atvērtībā pret islāmu gājusi tiktāl, ka piedāvā islāmticīgajiem lūgšanu telpas baznīcu ēkās. Dažkārt pat rīko kopīgus dievkalpojumus.
Vācijā attīstās liberālais islāms un atvērtība musulmaņiem
Tas gan neattiecas uz visiem, bet gan uz tā dēvētajiem "liberālajiem" jeb "modernajiem" musulmaņiem.
Šāds konservatīvo islāmu kritizējošs, no iesīkstējušām dogmām brīvs islāma novirziens Vācijā attīstās jau vairākus gadus. Lūgties vienā telpā drīkst iet gan sievietes, gan vīrieši. Sievietes drīkst ienākt arī bez musulmaņu galvassegas. Visspilgtākais piemērs ir šogad Berlīnē atvērtā liberālā islāma mošeja. Tā pat īsti nav mošeja tradicionālā izpratnē, bet gan lūgšanu zāle kādas vecas protestantu baznīcas telpās.
Skaitliski gan liberālie musulmaņi nav nozīmīga islāmticīgo grupa. Liberālajam islāmam piederīga vien niecīga minoritāte Vācijas musulmaņu. Viņiem jārēķinās ar savu fundamentālo ticības brāļu nosodījumu un naidu, dažkārt pat vardarbību. Līdzīgi, kā reiz uz Luteru nikns bija katoļu pāvests.
Taču kristieši turpretī pret viņiem ir labvēlīgāk noskaņoti nekā paši radikālie ticības brāļi.
Minējumos dalās reliģiju sociologs Detlefs Polaks: "Šī atvērtība pret musulmaņiem, kas kristiešiem ir izteiktāka nekā neticīgajiem, varētu būt skaidrojama ar augsto sekularizācijas līmeni sabiedrībā. Sekulārā sabiedrībā vairs netiek pievērsts tik daudz uzmanības atšķirīgajām reliģijām, bet gan pirmkārt tiek ieraudzīts nošķīrums: reliģija vai ne-reliģija".
"Tātad "konkurence" vairāk pastāv ne tik daudz starp islāmu un kristietību, cik starp "kādai baznīcai piederīgajiem" un "nepiederīgajiem". Citiem vārdiem, spēcīgi sekularizētās sabiedrībās kā Eiropā starpreliģiju "fronte" vairāk nobīdās starp reliģiozām un nereliģiozām sabiedrības daļām, kamēr augsti reliģiozās sabiedrībās, kā, piemēram ASV, šī frontes līnija vairāk tiecas iet starp atšķirīgām reliģijām," saka Polaks.
Vai modernizācija vai pat reformācijas kustība kā reiz kristietībai šodien nebūtu nepieciešama arī islāmam? Ne viens vien islāma pētnieks Vācijā nevairās atzīt: jā, tas būtu vēlams. Modernizācijas piekritēji ir arī tādi islāma zinātnieki, kuri paši ir islāmticīgi. Tomēr daudz piesardzīgākas atbildes izskan par veidu, kā tam būtu jānotiek. Kopēt Eiropas modeli nebūtu vēlams, tomēr domā daudzi.
Lutera reformācija tomēr esot nesusi pārāk daudz negatīvu seku: baznīcas šķelšanos, konfliktus, nemierus, karus. Islāmam būtu jāatrod pašam savs – no Eiropas parauga atšķirīgs modernizācijas modelis.
