Polija – vai tiešām likums un taisnība?

Polija jau ilgstoši uzskatāma par “jaunās Eiropas” spēcīgāko spēlētāju un līdz zināmam brīdim – arī par Eiropas Savienības (ES) paraugbērnu. Kopš partijas "Likums un taisnība" ("Prawo i Sprawiedliwość" jeb PiS) absolūtās uzvaras pēdējās parlamenta vēlēšanās 2015. gadā Polija riskē zaudēt savas ietekmes pozīcijas, jo PiS valdības iniciatīvas ir sadusmojušas ne tikai nozīmīgu daļu vietējās sabiedrības, bet izsaukušas negatīvu rezonansi arī starptautisko partneru vidū. Tomēr PiS atrašanās pie valsts stūres joprojām izskatās stabili.

Partijas "Likums un taisnība" politiku raksturo nacionālisms, eiroskepticisms un konservatīvisms. Mūsdienu Eiropā tas ir pamatkomplekts, ar kura palīdzību straujiem soļiem joņot autoritārisma virzienā.

Jau tā visai konservatīvajā Polijā papildu deva “stingrās rokas” politikas atnesusi virkni likuma izmaiņu, kas Poliju vēl vairāk attālina no liberāli demokrātiskas iekārtas – vēl nopietnāka vēršanās pret jau tā stingro abortu politiku, faktiska valsts plašsaziņas līdzekļu sagrābšana partijas interesēs u.tml. Jaunākais no tiem – tieslietu sistēmas reforma, kas paredz pilnvaru paplašināšanu tieslietu ministram (Konstitucionālās tiesas tiesnešu izvēle un veto tiesības Nacionālajai tieslietu padomei). Kā jebkura iepriekšējā iniciatīva, arī šī izsauca protesta vilni Polijas lielākajās pilsētās.

Vai tā ir jauna tendence?

Nē, autoritāras izpausmes gan jaunajās, gan vecajās demokrātijās nu jau vairs nav nekas neparasts. Vienīgais, kas atšķiras, ir šādu režīmu attīstības iemesli un trajektorijas.

Polijas gadījumā var vilkt paralēles ar Donalda Trampa uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās – arī "Likums un taisnība" iestājās par “mazo, aizmirsto cilvēku”.

Par Status Quo

Autors Matīss Veigurs raksta lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas - "Status Quo" ietvaros. Tajā analizētas starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz Tālajiem Austrumiem. "Status Quo" latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā. 

Šajā parlamentā pirmo reizi nav pārstāvēta neviena kreisā spārna partija, kas skaidri norāda uz vēlētāju nosliekšanos par labu labējai un stingrai politikai.

Turklāt Polijas parlamentā jau tobrīd iezīmējās šogad izplatītā “jaunā ideoloģiskā spektra” tendence – vienā pusē bija “pasaulei aizvērtās” partijas (PiS un mazākā mērā agrārā Polijas Tautas partija), bet otrā pusē “globalizācijas” partijas (proeiropeiskā “Pilsoniskā platforma” un liberālā “Modernā Polija” jeb “Nowoczesna”). Līdzīgas tendences novērojamas arī Ungārijā, vienīgi Polijas konservatīvajiem ārkārtīgi nepatīk Krievija atšķirībā no Viktora Orbāna valdības Ungārijā, kura ir gatava būvēt sadarbības tiltus ar Vladimira Putina režīmu.

"Likums un taisnība" vēlēšanās saņēma 37,6% balsu, ar ko pietika, lai tā vienpusēji izveidotu vairākuma valdību. Tās veiksme sakņojās precīzi mērķētā piedāvājumā vēlētājiem.

Kaut arī Polija bija vienīgā ES valsts, kura nepiedzīvoja ekonomisko krīzi, tomēr jau ilgstoši tās pilsoņi ir ekonomiskie imigranti ES bagātākajās valstīs (Lielbritānijā, Vācijā, Īrijā u.c.). PiS spēja uzrunāt tos sabiedrības slāņus, kuriem valsts ekonomiskā izaugsme nebija devusi cerēto – konservatīvās vērtības pavadīja konkrēti solījumi paaugstināt atbalstu sabiedrības nabadzīgākajai daļai pabalstu un nodokļu atlaižu veidā. Jāatzīmē, ka PiS spēja piesaistīt arī nozīmīgu atbalstītāju skaitu no vidusšķiras.

Paralēli Eiropā arvien redzamāka kļuva arī bēgļu krīze, kā rezultātā pirms PiS valdījušās “Pilsoniskās platformas” valdība piekrita uzņemt 7000 bēgļus pārvietošanas programmas ietvaros. Tas bija vēl viens faktors, kas aizskāra Polijas “mazā, aizmirstā cilvēka” jūtas pirms došanās pie vēlēšanu urnām. To vēl vairāk pastiprināja PiS līdera Jaroslava Kačiņska izteikumi, ka bēgļi uz Poliju atvedīs parazītus un slimības.

Prezidenta veto

Masveida protesti Polijas lielākajās pilsētās, kur atbalsts PiS pretstatā lauku rajoniem ir krietni mazāks, ir kļuvuši par ikdienu. Arī jaunākā iniciatīva izraisīja rezonansi poļu sabiedrībā. Valdība ierosināja izmaiņas tieslietu sistēmā, kas faktiski nozīmētu tiesu varas politisku kontroli – demokrātiskā iekārtā ir visai netipiski, ja tieslietu ministram ir iespēja iejaukties Konstitucionālās tiesas darbībā. Konstitucionālā tiesa ir tieši tam paredzēta, lai novērstu konstitūcijas pārkāpumus, kas radušies politiskā procesa rezultātā.

Polijas sabiedrība jau bija pieradusi, ka valsts prezidents Andžejs Duda darbojas kopsolī ar valdību, jo nāk no PiS, un tiek uzskatīts par Kačiņska gribas izpildītāju tāpat kā premjerministre Beata Šidlo. Faktiski Kačiņskis ir neformālais premjers un prezidents vienlaicīgi, taču, ņemot vērā viņa salīdzinoši negatīvo reputāciju Polijas sabiedrībā, viņš ir iemanījies izmantot citus sev pietuvinātus cilvēkus amatu aizpildīšanai savās interesēs.

Tomēr šajā gadījumā Duda rīkojās pretēji ierastajam – izmantoja prezidenta iespēju uzlikt likumprojektam veto.

Tas bija pārsteigums ne tikai protestējošajiem opozicionāriem, bet arī Eiropas Komisijai (EK), kas jau bija uzsākusi sankciju procedūru pret Poliju.

Tomēr vienu no reformas punktiem – kontroli pār reģionālajām un vietējām tiesām – Duda joprojām ir gatavs virzīt tālāk. Protesti turpinās.

Stratēģisks gājiens vai šķelšanās?

Visticamāk, šāda rīcība bija prezidenta stratēģisks gājiens, kuru orķestrēja Kačiņskis.

Polijas sabiedrībai nepieciešams parādīt politisko konkurenci starp dažādiem varas atzariem, jo līdz šim "Likums un taisnība" darbojās kā labi ieeļļots konservatīva buldozera mehānisms. Demokrātijā nepieklājas klaji ignorēt opozīcijas trauksmes zvanus, tādēļ, augot gan EK, gan pilsoniskās sabiedrības spiedienam, nācās parādīt, ka Duda nav marionete.

Kāpēc tieši tagad? Pirmkārt, PiS valdība nokļuvusi līdz vēlēšanu cikla viduspunktam, un Polijas sabiedrība pa diviem gadiem ir polarizējusies. Lai saglabātu varu, PiS nepieciešamas arī partijas nosacīti mēreno atbalstītāju balsis, kuri var pārmesties opozicionāru pusē. Otrkārt, visticamāk, valdība nemaz neloloja ilūzijas, ka tā varēs vienkārši pieņemt likuma izmaiņas, nesastopot vietējo un starptautisko pretestību. Tādēļ bija īstais brīdis, lai izspēlētu “prezidenta veto” kārti.

Nestabilitātes asni Polijas politikā pagaidām ir tikai šķietami. Valdība parādīja protestējošiem pilsoņiem, ka arī viņu viedoklim ir svars. No otras puses, tā arī negrib riskēt ar EK pretdarbību, kas var tikt tulkota kā partijas oponenta, Eiropas Padomes prezidenta Donalda Tuska (“Pilsoniskās platformas” līderis) uzvara. Un Kačiņskis to jau uztvertu personiski.

6 komentāri
Liekais Spartaks
Ar "pareizumu" pārņemtais LSM skatās uz Polijas konservatīvo ideju ieviešanu un bļauj, ka mūsu neo-liberālās iedejas ir labākas tautai! Ja jau liberālā demokrātija ir tik laba, kāpēc tad neatgriezties pie tās formas, kura Eiropā valdīja pirms vairāk 40 gadiem? Tieši tāpēc, ka tie, kas šodien ir "konservatīvie" stabili balsotu par tā laika liberālās demokrātijas formu un idejām. Tā sen vairs nav tā liberālā demokrātija ar kuru dzima vecā Eiropa.Tās ir citas idejas, citi finansētāji un mērķi.ES šodien apgalvo, ka ir kādas klasiskas, senas "Eiropas vērtības" uz kurām tad pastāv neo-liberāļi. Pajautājiet, vai šīs "klasiskās vērtības" eksistēja Eiropā pirms 40 gadiem un būsiet pārsteigti, ka par tām neviens vispār nedomāja kā no konteksta izrautām prioritātēm. Kad ES par normu ir kļuvusi "klasiskā ielas protesta kultūra", ka vēlēšanās zaudējušie ietu demonstrācijās ar mērķi ietekmēt vinnētājus? Kad minoritātēm agrāk bija iespēja lobēt likumus, kas ietekmē majorititāti, bez vēlētāju izvēles?
darbvedis
Polijas situācijai prasās vēl daudz plašāka un dziļāka analīze. Un vēl viena piebilde - Donalds Tusks nevada Eiropas Padomi, bet gan Eiropas Savienības padomi jeb Eiropadomi
Valdis Bērziņš
Liberāļu uzvaras gājiens Eiropā - Austrijas, Nīderlandes, Vācijas un it īpaši Francijas vēlēšanās, kā arī traģiskais trampisma un Kremļa sponsorēto nacionālradikāļu popularitātes kritums Kremļa Rūķītim skaitās liberāļu bankrots. Cilvēciņš dzīvo ar galvu Putina irsā.
Imants Bauģis
Manuprāt, neoliberāļu uzvaras gājiens Eiropā būs perfekts mūsdienu Pirra uzvaras piemērs. Tas ievedīs Rietumu civilizāciju strupceļā, un būs šīs civilizācijas beigu sākums.
Kremilek Rukis
Autors laikam uzskata, ka "liberāli demokrātiska" iekārta ir kaut kāda absolūta vērtība, kuru apšaubīt nedrīkst pat domās. Ļoti šaurs un tuvredzīgs skats, manuprāt. Īpaši, ja ņemam vērā ļoti dziļo liberālā pasaules uzskata krīzi. Poļi šobrīd mēģina uztaustīt šim pasaules uzskatam alternatīvu. Protams, riski ir, taču - iespējams, viņu ceļš ir ilgtspējīgāks par liberālo elišu izmisīgo turēšanos pie bankrotējušā individuālisma un multikulturālisma.
Valdis Bērziņš
Autoritāras, Krievijai līdzīgas valstis ES nav vajadzīgas.
Pievienot komentāru
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie

Populārākie
Interesanti