Audžuvecāki nav darba līguma attiecībās, un par viņiem sociālās iemaksas šobrīd neveic.
Audžudēla audzināšana prasīja daudz laika
Jolanta Semjonova dzīvo rozā krāsas daudzdzīvokļu namā Kandavas novada Zantes pagastā. Audžumamma jau septiņus gadus un tāpat kā katrs trešais audžuvecāks viņa nestrādā.
Ilustrācijai stāsts par viņas pirmo audžubērnu ar viņa jaunāko bilžu demonstrāciju telefonā: "Tāds smukums vēl nebija redzēts Zantē. Vispār viņam bija iesauka – Bībers. Meitenes laikam vēl aizvien viņu tā sauc. Vai nav smuks puisis? Vai nevar noģībt? Strādnieks viņš ir, viņš atbrauc, kartupeļus man sastāda, atbrauc, novāc."
Tagad Jolantas audžudēlam ir 20, viņš dzīvo Anglijā un strādā divos darbos. Kad viņš ienāca audžuģimenē 13 gadu vecumā, atklājās, ka pusgada laikā viņš apmeklējis skolu vienu dienu. "Ar to arī viņa skološanās bija beigusies.
Man bija jāiet uz skolu, stundās bija jāsēž klāt. Tā es arī gāju septītās klases bērnam līdz devītajai klasei, bet nu skolu beidza."
Audžumātei tobrīd 13 gadu vecā zēna ceļš bija jāpagriež uz citu pusi. "Atnāk man no skolas, es saku: tu biji izlaboji atzīmes? "Ai, nē, es rīt to darīšu." Mēs griezāmies riņķī, gājām uz skolu labot atzīmes. Tad, kad atnācām, viņš bija laimīgs bez gala, ka izlabojis divas atzīmes," stāsta audžumamma.
Bez darba un veselības apdrošināšanas
Jolanta vēl kādā darbā strādāt nevarēja šo rūpju un atbildības dēļ. Sākumā gan centusies strādāt kā pašnodarbinātā – tirgojusi apģērbus, taču, kad audžuģimenē ienāca pusotru gadu veca meitene, šo nodarbi atmeta. Tagad ir trīs audžubērni – vienam trīs, diviem pieci gadi.
"Ja kāds to piedāvātu šodien, varbūt es varētu. Pirmkārt, kurā pilsētā? Mums uz visām pilsētām ir jābrauc, mums ir 30 kilometru uz katru pilsētu – Saldu, Tukumu vai Kandavu. Tāds tas attālums ir. Kā lai tieku astoņos uz darbu, ja bērnudārzs tikai no astoņiem strādā, kā lai tieku atpakaļ piecos, ja bērnudārzs ciet? Ja es piecos nebūšu, man izsauks kādu sociālo dienestu – audžumamma nav ieradusies pēc bērna, izvērtējiet, vai viņa atbilst tam," stāsta Jolanta.
Par audžuvecāka pienākuma pildīšanu Jolanta saņem 113 eiro atlīdzību, nākamgad par trim bērniem būs 274 eiro. Katram audžubērnam no pašvaldības nāk līdzi ikmēneša uztura nauda – aptuveni 200 eiro. Tā jātērē tikai bērna vajadzībām – skolas lietām, apģērbam, ēdienam, veselībai, rehabilitācijai. Klāt nāk vēl ģimenes valsts pabalsts, kas Jolantai ir 150 eiro.
Izklausās kopumā labi, taču par bērnu naudu rehabilitāciju nosegt teju neiespējami. Tiesa, nākamgad varētu būt jāmaksā četri eiro kā apdrošināšanas iemaksas veselībai un pēc diviem gadiem – jau 20 mēnesī.
"Protams, ka tas sāp mums, mammām, kas tikai pie bērniem, tas ļoti satrauc, jo tā jau mums ar veselības aprūpi valstī grūti, bet tagad kas būs. Līdz šim likās, ka neviena par to pat nav iedomājies, ka tāda lieta pastāv kā audžuģimenes," saka Jolanta.
No nākamā gada audžuģimenes apdrošinās tikai atsevišķiem sociālās apdrošināšanas veidiem – pensijai, invaliditātei un bezdarbam, taču neapmaksās veselības apdrošināšanu.
Tāpēc tiesībsargs aicina Saeimu atbrīvoto kategorijā iekļaut arī audžuģimenes.
"Šobrīd tiek veidota šai jomā jauna politika, un audžuģimenes tur vispār nav iekļautas, tās izkrīt." Profesionālo audžuģimeņu apvienības "Terēze" vadītāja Ārija Martukāne stāsta, ka nestrādājošos audžuvecākus veselības apdrošināšanas jautājums ļoti uztrauc: "Ja ģimenē ir ievietoti seši bērni, bērni ar īpašām vajadzībām, mazie bērni, protams, ka daļa mammu nevar strādāt, jo, lai tu to paveiktu, mājās jābūt 24 stundas.
Šī mēneša laikā trīs audžumammām tiek uzteikts darbs tieši tāpēc, ka ģimenē ir paņemti mazi bērni, kuri slimo."
