Par vietu pie galda: Pieaugošā Krievijas ietekme Latīņamerikā

Latīņamerika un Karību jūras reģions Aukstā kara laikā bija izteikts ASV un Padomju Savienības sāncensības lauks. No vienas puses, Maskava kā finansiāli, tā arī militāri sliecās atbalstīt kreisās kustības, kamēr, no otras puses, Vašingtona atbalstīja sev draudzīgos režīmus. Kopš PSRS sabrukuma ir pagājuši teju 26 gadi, politiskais stāvoklis reģionā ir mainījies, un arī Krievija nav stāvējusi malā. Veco draudzību vārdā un jaundibinātu attiecību rezultātā tā ir ceļā uz savas lomas reinkarnāciju.

Roberts Maknamara: "Man jums ir 3 jautājumi. Vai jūs zinājāt, ka Kubā 1962. gadā bija kodolgalviņas? Vai jūs būtu rekomendējis Ņikitam Hruščovam tās izmantot ASV militārā iebrukuma gadījumā? Kas tādā gadījumā notiktu ar Kubu?"

Fidels Kastro: "Jā. Es nebūtu rekomendējis, es jau to darīju. Tā būtu pilnībā iznīcināta!"

Dokumentālajā filmā "Kara migla" Maknamara stāsta par tikšanos ar Kubas Komunistiskās partijas pirmo sekretāru 1992. gadā, Kubā. Starp rādītājpirkstu un īkšķi atstājot nepilna centimetra atstarpi, Maknamara noteic: "Tik tuvu mēs bijām!"

2014.gadā ģenerālis Džons Kellijs, kurš jūlija beigās kļuva par Baltā nama adminstrācijas vadītāju, brīdināja, ka ir pagājušas vairāk nekā trīs desmitgades kopš mēs pēdējo reizi redzējām tik augsta profila Krievijas militāro klātbūtni reģionā. Krievijas ietekme starptautiskajā arēnā šodien nebūt nav tik liela, kāda savulaik bija Padomju Savienībai, tomēr Kremlī mītošās elites ambīcijas un ārpolitika Gruzijā, Ukrainā un Sīrijā norāda uz kā minimums mēģinājumu panākt konkrēta varas līmeņa atzīšanu starptautiskajā arēnā.

Lai arī Krievijas ietekmes izplešanās kontekstā galvenokārt tiek minēti tādi reģioni kā Austrumeiropa un Tuvie Austrumi, tās klātbūtne Dienvidamerikā nav zudusi un pēdējo gadu laikā ir sākusi augt. Tāpat būtisks aspekts kopējā ainā ir jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa sludinātā "Amerika pirmā" politika, kas neparedz ciešu sadarbību ar šī reģiona valstīm. Gluži pretēji, Trampa lēmums izstāties no Klusā okeāna reģiona partnerības sarunām, politika attiecībā pret Kubu, kā arī izolacionisms kopumā var motivēt valstis meklēt sadarbības partnerus citur, un, vēl jo vairāk, nedrošības gadījumā ķerties pie pēdējā salmiņa. Tas liek vaicāt, cik liela ir Krievijas ietekme un kā tā var mainīties attiecīgu apstākļu rezultātā?

Partneri un sabiedrotie

Pirmie nopietnie mūsdienu Krievijas centieni dibināt attiecības ar Latīņamerikas valstīm ir saistāmi ar ārlietu ministru Jevgēņiju Primakovu (1996-1998). Krievija jau toreiz, pretstatā ASV atbalstīja Kolumbijas prezidentu Ernesto Samperu, kurš tika turēts aizdomās par sadarbību ar narkotiku tirdzniecības karteļiem. Pēcāk Kolumbijas Kongress lēma par labu militāro helikopteru iepirkumam no Krievijas, nevis ASV.

Attiecīgi arī turpmāk sadarbības iespējas reģionā Krievija ir attīstījusi vai nu uz Padomju laikā izveidotu attiecību bāzes, piemēram, ar Kubu un Nikaragvu, kur savulaik Padomju Savienība atbalstīja komunistiskās revolucionāru kustības, vai arī meklējot sadarbību ar politiskajām elitēm, kas iestājas pret ASV vadīto globālo kārtību.

Tieši kustība "pagrieziens pa kreisi" 21. gadsimta sākumā ļāva Krievijai paplašināt draudzīgo attiecību skaitu - teju vai pēc principa: stingrāka anti-amerikāniska nostāja - ciešāka sadarbība.

Laika gaitā Krievijai ir veidojušās izteikti labas attiecības ar Venecuēlu un citām Bolivāra Amerikas tautu alianses sastāvā ietilpstošajām valstīm.

Mērķis attaisno līdzekļus

Krievijas galvenās intereses dziļākai sadarbībai ar šī reģiona valstīm var tikt iedalītas trīs grupās:

• finansiāls guvums;
• diplomātiskais atbalsts laikā, kad Krievija tiek izolēta no starptautiskās sabiedrības;
• drošības politika.

Lai gan Krievijas eksportēto preču apjoms uz Latīņameriku ir neliels, tās spēja iegūt militāro iekārtu pasūtījumus no vairums reģiona valstīm ir nesusi būtiskus finansiālus ieguvumus. Pēdējo 10 gadu laikā tā ir sadarbojusies ar tādām valstīm kā Argentīna, Brazīlija, Kolumbija, Ekvadora, Peru un arī bēdīgi slavenā Venecuēla, ar kuru laika posmā no 2005. līdz 2014. gadam tika veikti darījumi aptuveni 12 miljardu dolāru apmērā.

Īpaši pievilcīgs Latīņamerikas valstīm kļūst artilērijas imports, jo Krievija piedāvā relatīvi lētas cenas un ir gatava piemērot dažāda veida kredīta maksājumus, kā arī saņemt atmaksu citā formā. Šajā kontekstā ir būtiski minēt to, ka

šī gada pavasarī Nikaragvas galvaspilsētā Managvā savu darbu sāka Krievijas pārvaldīta satelīta novērošanas stacija.

Lai gan Nikaragvas un Krievijas amatpersonas ir uzsvērušas, ka objekta mērķis ir mazināt narkotiku tirdzniecību, kā arī atbalstīt vietējo industriju un zinātni, pastāv nopietnas bažas par to, ka īstenais mērķis ir spiegošana. Šo pārliecību pastiprina ne vien Nikaragvas tuvums ASV, bet arī fakts, ka no stacijas atrašanās vietas paveras skaidrs skats uz ASV vēstniecību Managvā. Krievijas un Nikaragvas attiecību intimitāte, kas izpaužas dāsnos labības un autobusu ziedojumos no Maskavas, militārās tehnikas iepirkumos un faktā, ka prezidents Danjels Ortega Vladimiru Putinu sauc par brāli, liek domāt, ka izlūkošanas objekts varētu būt arī kāda bartera rezultāts.

Krievija ir bijusi šķietami dāsna ne vien pret Nikaragvu, bet arī pret savulaik Maskavai īpaši tuvo Kubu. Ilgstoši Venecuēla bija viens no lielākajiem Kubas ekonomiskajiem donoriem, ņemot vērā tās īpašumā esošās lielākās naftas rezerves pasaulē. Tomēr tas viss mainījās brīdī, kad valstī saasinājās ekonomiskā krīze, kuras rezultātā samazinājās arī attiecīgo dotāciju apmēri Karību kaimiņam. Šis bija brīdis, kad Krievija iesaistījās spēlē un pēc Kubas lūguma nosūtīja tankkuģi ar aptuveni 100 miljonu dolāru vērtu naftu. Tāpat Krievija "vecās draudzības" vārdā ir norakstījusi 32 miljardu lielo parādu, ko Kuba savulaik aizņēmās no Padomju Savienības. Turklāt Krievijas manevrētspēju palielina Trampa nostāja pret Kubu. Ja Baraka Obamas ārpolitika attiecībā uz Karību kaimiņu paredzēja diplomātisko attiecību atjaunošanu, tūrisma un tirdzniecības stimulēšanu, jaunievēlētais ASV prezidents nebūt nav tik optimistisks un ir gatavs šo politiku padarīt "stingrāku".

Kuba ir viens no izteiktākajiem piemēriem, kur Krievija šobrīd cenšas palielināt savu ietekmi.

Tomēr fakts, ka prezidents Tramps ir solījis par 40% samazināt atbalsta līdzekļus Centrālamerikas valstīm, ir potenciāls pamats tuvāku attiecību izveidei arī ar citām galvaspilsētām. Ir skaidrs, ka Krievija apmaiņā pret ziedojumiem šodien sagaida pretimnākšanu rīt, un viena no šādām pateicības izpausmēm varētu būt Padomju Savienības militāro bāzu atjaunošana. Tiesa, baidoties no ASV ietekmes, atsevišķu valstu (piemēram, Venecuēlas un Nikaragvas) konstitūcijas paredz to, ka citas valstis nedrīkst izvietot savas militārās bāzes to teritorijās. Tomēr līdz šim Krievija ir spējusi nostiprināt savu militāro klātbūtni reģionā, izmantojot citas sadarbības formas. Kā piemērus var minēt atļauju saņemšanu par tiesībām notauvot floti "draudzīgajās" Venecuēlas un Nikaragvas ostās, kā arī kopīgu militāru mācību organizēšanu gan Latīņamerikā, gan arī Krievijā.

Visbeidzot, nebūt nesvarīga ir abpusējā sadarbība diplomātiskajā arēnā. Krievija aizstāv šo valstu intereses ANO Drošības padomē un citos starptautiskos forumos, bet apmaiņā pret to, tās (piemēram, Nikaragva un Venecuēla) atzīst Dienvidosetiju un Abhāziju, kā arī caur citām sadarbības formām palīdz pārvarēt Krievijas starptautisko izolāciju, kura tiek izjusta dēļ agresijas Ukrainā.

Krievijas klātbūtnes potenciālās sekas

Krievijas tieksme palielināt savu klātbūtni Latīņamerikā ir skaidrojama ar velmi nostiprināt savu globālo ietekmi, tomēr būtisks atslēgas vārds šajā kontekstā ir "tuvums", kas ļauj efektīvāk īstenot atturēšanas politiku.

Nikaragvas un īpaši Kubas attālums no ASV var tikt salīdzināts ar Austrumeiropas tuvumu Krievijai, un šādi Kremlī veidotās militārās stratēģijas soļi var tikt traktēti kā mērķis balansēt pret NATO spēku klātbūtni tās pierobežā, kas bez šaubām Maskavā tiek uztverts kā apdraudējums drošībai.

Velkot paralēles starp Kubas raķešu krīzi un mūsdienām, teorētiski varētu pastāvēt scenārijs, kurā Krievijas - ASV vienošanās rezultātā notiktu apmaiņa starp militārās tehnikas izvešanu, piemēram, no Kubas vai Nikaragvas un ASV spēku samazinājumu Melnajā jūrā vai cituviet. Tiesa gan, šobrīd Krievijas klātbūtne Latīņamerikā nav tik vitāli bīstama ASV drošībai kā tas bija 1962. gadā. Tomēr, neskatoties uz to,

ilgstoša dīkstāve vai iedomībā bāzēta ārpolitika var radīt situāciju, kuras ietvaros ASV saskaras ar nopietniem drošības apdraudējumiem.

Tāpat ir svarīgi uzsvērt arī to, ka salīdzinoši vēl aktīvāk šo politisko vakuumu, ko rada "Amerika pirmā" politika, izmanto Ķīna. Lai arī šajā gadījumā militārā drošība netiek apdraudēta tik būtiski, ASV riskē zaudēt savu ietekmi un pozīcijas turpat aiz savām robežām, nemaz nerunājot par sekām, ko šādas varas balansa izmaiņas var nest globālā kontekstā. Šī brīža situācija nebūt nav tāda pati kā Aukstā kara laikā, tomēr ir būtiski atskatīties pagātnē, lai saprastu, cik neērta un nedroša tā var kļūt.