Bieži dzirdēts par pārtikas kvalitātes pētījumiem, kur produktu sastāvā meklē kādas veselībai kaitīgas vielas - benzopirēns vai transtaukskābes. Taču, lai arī šie testi bieži tiek veikti par valsts līdzekļiem, patērētāji pārsvarā pilnīgus datus ar atklātiem kaitīgāku produktu ražotāju vārdiem tā arī neiegūst. Tā vietā tiek saņemti pētnieku secinājumi par kādām produktu grupām.
Pārtikas kvalitātes pētījumi Latvijā notiek ik gadu - gan valsts pasūtīti, gan arī privāti. Arī pašlaik pētījumu centrs "Bior" veic pētījumu, lai noskaidrotu - cik daudz transtaukskābju ir produktos, kas ražoti Latvijā un ko ikdienā lietojam. Analīzes veica 102 pārtikas produktos, un pētnieki jau norādījuši, ka kādos siera un krējuma izstrādājumos slikto tauku koncentrācija ir līdz pat 12%. No nākamā gada pieļaujamā norma būs 2% uz 100 gramiem no kopējā tauku daudzuma.
Tiesa gan, patērētājs pilnīgu informāciju ar norādi uz konkrēta kaitīgāka produkta ražotāju nesaņem.
"Mūsu stratēģija ir sekojoša – pirmkārt, par pētījumu rezultātu publiskošanu vienmēr atbild un ir pienākums koordinēt informācijas izplatīšanu tieši projekta vadītājam, kas pasūta šo pētījumu," skaidro "Bior" direktors Aivars Bērziņš. Parasti, vērtējot situāciju kādā pārtikas nozarē par valsts naudu, pētījumos publisko vien secinājumus par produktu grupām.
Par pārtikas kvalitātes pētījumu publiskošanas kārtību stāsta Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Aivars Lapiņš: "Ja ir runa par pārtikas nekaitīgumu jeb drošumu, tad valstī ir sistēma, kur, veikalā ieejot, droši varam pirkt visu, kas ir veikalos, jo tas ir drošs tik tālu, cik tas atbilst Latvijas un Eiropas Savienības likumdošanai. Nekad nebūs tā, ka visi pētījumi, kurus veic valsts, ņemot konkrētu produktu paraugus, tiks tā vienkārši parādīti visai sabiedrībai un publikai, lai viņu kāds izrautu no konteksta un interpretētu - tas ir tas risks."
Ar risku ministrijas pārstāvis skaidro sabiedrības linča tiesu pret kādu ražotāju, piemēram sociālajos tīklos.
Tā ir sensitīva informācija kuru ministrijas ieskatā ir pat kaitīgi nodot sabiedrībai. "Ko nozīmē pārsniegt kādu rādītāju - tas ir tikai priekš pētītājiem, lai dziļāk izpētītu, kur rodas vispār konkrētais savienojums vai viela. Un tad var tālāk saprast, ko darīt, lai to tur samazinātu. Skaidrs, ka pārtikā ir ļoti daudz pierādītas vielas, kuras ir nekaitīgas un ir tādas, kuras izceļot, šķiet - vai dieniņ, inde," saka Lapiņš.
Savukārt Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) pārstāve Sanita Gertmane stāsta, ka centrs testējot un vērtējot riskus nepārtikas precēm. Gadījumos, ja pierādās, ka prece ir nedroša, kaitīga videi vai cilvēka dzīvībai, tad sabiedrība uzzina preces ražotāju un to atsauc no pārdošanas, un dažkārt arī atsauc no patērētāja. Teorētiski tam vajadzētu attiekties arī uz pārtikas ietekmi uz cilvēku veselību, taču arī PTAC piekrīt, ka tā ir sarežģīti publiskojama informācija un ļoti interpretējama, ko sabiedrība mīl darīt.
"Mūsuprāt, patērētājam ir jābūt pēc iespējas vispusīgi informētam. Un jo vairāk patērētājam ir šī informācija, jo labāk viņš var izvērtēt un pieņemt lēmumu, vai es pērku to vai nepērku, vai lietoju vai nē, vai tas ir labi man un manai ģimenei, apkārtējai videi un veselībai. No tāda viedokļa ir ļoti svarīgi, ka pilnīga informācija nonāk pie pircēja. Taču cita lieta ir laiks, kad tā nonāk pie sabiedrības, varbūt tas īsti vēl nav izpētīts un faktoloģiski pierādīts, bet ražotājs var ciest," saka Gertmane.
Pašlaik Zemkopības ministrija pasūtījusi arī pētījumu par benzopirēna līmeni gaļas kūpinājumos, kura mērķis arī šoreiz nav nosaukt sliktos ražotājus, bet gan saprast, kā produktos prasības izpildāmas un kādas tehnoloģiskās izmaiņas ražotāji varētu veikt. Pētījums jau teju pabeigts, un šomēnes datus nodos Eiropas Komisijai.
