Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Kā viesprogrammas ietekmē adopciju? Izdomāti šausmu stāsti un iespējas bērniem

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Kā reformēt bāriņtiesas – apvienot vai nodot valsts pārziņā?

Adopcija: Morāli patīkams bizness ar peļņu

Morāli patīkams bizness ar peļņu – adopcija uz ārzemēm

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Kas ir ārvalstu adoptētāji, un kas adopciju organizē? Pats svarīgākais jautājums – kādēļ Latvijā vispār ir šie uz ārvalstīm adoptējamie bērni, kurus, kā vienā balsī apgalvo daudzi, Latvijā nevienam nevajag?

 

 

Adopciju palīgi par tādiem kļuvuši gan nejauši, gan ar "likteņa pirkstu" 

"Tas bija kaut kad divtūkstošo sākumā, kad mani draugi amerikāņi vērsās pie manis. Viņiem esot draugi, kas vēlas adoptēt bērnu, un palūdza, vai es varētu viņiem palīdzēt," atceras Gatis Senkāns - viens no juristiem, kas organizē bērnu adopciju uz ASV. Sākumā viņš atteicies, tad pierunāts.

"Pēc tam saņēmu rekomendācijas no viņiem, atnāca otrā, trešā ģimene," stāsta jurists. Senkāns gan neesot aktīvākais ārvalstu adopciju veicējs.

"Nu tā es sāku ar to darboties, bet katrā ziņā es esmu veicis varbūt 10 adopcijas, ne vairāk," viņš piebilst.

Daudzkārt aktīvāk ārvalstu adopcijas organizē Daina Roze. Viņa pārstāv trīs ASV aģentūras un pirms tam bija bērnunama "Tērvete" vadītāja. Pati atzīst – vidēji gadā veicot apmēram 20 adopcijas.

"Nu tas bija kaut kāds likteņa pirksts," par to, kā viņa sākusi nodarboties ar bērnu adopciju uz ārzemēm, saka Roze.

Pašai, vēl bērnunamu vadot, bijusi negatīva attieksme, "pašai bija liels "stop" par to visu". "Es nebiju saskārusies, un man likās, kā tad mēs tagad vedīsim mūsu bērnus projām?" stāsta Roze.  

Kā direktore viņa nokļuvusi viesprogrammu ASV pilotprojektā un domas mainījušās.

"Tad mēs ar otru direktori saskatījāmies un sapratām - tas ir kaut kas labs bērniem, ka tas nav, ka nabagus ved verdzībā piespiedu kārtā," saka Roze.  

Tad arī bijusi pirmā adopcijas lieta.  

 "Tad es sapratu - esot bērnunama direktore, es varu nodrošināt, ka bērns ir paēdis, tiek aizlaists uz skolu, labākajā variantā atnāk arī laikā no skolas, nevis bērns kaut kur jāmeklē un jāķersta. Un tad, kad pienāk šie 18 gadi, jāsaka "atvaino, bet uz redzēšanos". Es nevaru neko taustāmu šo bērnu labā izdarīt," skaidro Roze.

 

"Bet no šīs adopcijas man bija tāda sajūta, ka man ir ordenis piešķirams par to, ka es esmu šim vienam bērnam nodrošinājusi nākotni un ģimeni," viņa piebilst.

Arī Kristīne Lemantoviča, kurai noslēgti līgumi ar astoņām ASV adopcijas aģentūrām, runā par emocijām.  

"Brīnišķīgi, tas nozīmē, ka man būs vēl viens bērniņš, kura fotogrāfiju es pielikšu birojā pie sienas un varēšu priecāties, ka viņš ir atradis mammu un tēti. Un mammu un tēti uz mūžu," saka Lemantoviča.

"Nu, 10 gadu laikā tāda viena tabelīte jau ir ar smukām bildītēm," atklāj Lemantoviča.

Ārvalstu adopciju organizēšana nebalstās uz emocijām vien

Lielākā daļa juristu, kas organizē ārvalstu adopcijas, strādā kā pašnodarbinātās personas un par biznesa naudas pusi daudz neuzzināsi. Izņemot Dainu Rozi, viņai pieder SIA "Adopcijas un citi juridiskie pakalpojumi". Šis uzņēmums arī sadarbojoties ar ārvalstu adoptēšanas aģentūrām. Papildus adopcijām uzņēmums nodarbojoties arī ar vīzu kārtošanu bērniem.

"Mēs arī taisām studentu vīzas. Palīdzam bērniem, kuri braukuši viesprogrammās, bet kurus nevar adoptēt, piemēram, vecuma starpības dēļ, tad viena no iespējām, ko ģimenes bērniem piedāvā, ir braukt mācīties. Tad mēs palīdzam no šīs puses gatavot dokumentus," stāsta Roze.

Gandrīz 175 tūkstoši eiro – tik pēc "Lursoft" datiem pēdējos piecos gados nopelnījis ārvalstu adopcijas organizējušais uzņēmums. Pērn martā izlemts visu 2016. gada peļņu – 53 000 eiro – izmaksāt dividendēs. Tās saņēmusi uzņēmuma vienīgā īpašniece Daina Roze.

Ņemot vērā visai cienījamo naudu, ko var nopelnīt, organizējot ārvalstu adopcijas, Latvijas Radio taujāja, vai viņa nesajūt konkurentu karsto elpu.

"Es nezinu, ja kāds arī elsotu, lūdzu, dariet to pašu! Ārvalstu adopcija tas nav tikai adopcijas process, jo, lai strādātu, piemēram, ar to pašu ASV adopciju, ir jāpārzina pilnīgi visa tā puse," norāda Roze.

Ar Latvijas likumu zināšanu nepietiekot, jo reizēm nākas arī ASV pusei diktēt, kā rīkoties.

"Tāpēc, ja kāds uztraucas par to, cik mēs saņemam, es domāju, ka mēs tiešām esam kompetenti šo darbu darīt. To nevar darīt kurš katrs, ja tu neesi ļoti padziļināti studējis, iepazinis un sapratis, kā tas darbojas," uzskata Roze.

Viņa saka, ka viņai ir skaidrība, kā sistēma darbojas.

Par to, cik ārvalstu adopcijās nopelnījuši citi juristi, grūti spriest, jo informācija nav pieejama. Bet ārvalstu adoptētājiem šis process izmaksājot aptuveni 30 000 eiro. Jāmaksā ASV aģentūrai, par tulkošanu, liela daļa izdevumu esot braucieni uz Latviju un dzīvošanas izmaksas šeit.

Adoptētāju motivācijas – aicinājums, vēlme palīdzēt un reliģija

Kas ir šie adoptētāji? Kas liek cilvēkiem ceļot tūkstošiem kilometru, šķērsot okeānu, maksāt visai ievērojamas summas, lai adoptētu Latvijas bērnus?

"Cilvēki to dara dažādu iemeslu dēļ. Kāds vēlās savu ģimeni paplašināt," tā uz šo jautājumu atbild "Bāreņu svētdienas" organizētāja Latvijas Kristīgās alianses bāreņiem valdes locekle Dace Rence.

"Kāds tiešām sajūt milzīgu garīgu aicinājumu un vēlmi palīdzēt un dot. Ir ļoti dažādi. Liela daļa no cilvēkiem, ko es pazīstu, ir kristīgi cilvēki, kam ir jau pavisam cita motivācija," stāsta Rence.  

"Tā ir vēlme palīdzēt, dalīties mīlestībā, kalpot. Jā, vēlme dalīties mīlestībā ar tiem, kam tas nepieciešams, es teiktu, tā ir bijis 100% gadījumos, ar ko man nācies strādāt," saka Gatis Senkāns.

Lemantovičas klienti lielākoties esot ģimenes, kam jau bērni ir, un šie cilvēki uz bērniem skatoties kā uz iespēju, nevis problēmu.

"Tad, kad es uzdodu jautājumu, kāpēc jūs to darāt, man parasti atbilde ir – Kristīne, kāpēc lai es to nedarītu? Man ir viss. Mēs esam mamma un tētis, un mums ir bērni, ir māja un ir ienākumi. Mums ir viss, lai dotu pajumti vēl vienam bērnam," stāsta Lemantoviča.

Daudziem adoptētājiem iezīmējas viena kopīga iezīme – reliģija.

Senkāns piekrīt, ka šī ir daļa no adoptētāju motivācijas. "Jā, es domāju, noteikti. Arī normatīvie akti prasa, lai tiktu noskaidrota vecāku reliģiskā pārliecība, un tā parādās dokumentos. To arī izvērtē bāriņtiesa, kad lemj, vai adopcija ir bērna interesēs," stāsta jurists.  

 Smiltenes bāriņtiesas vadītāja Aurika Zīvere stāsta par kādu gadījumu pirms gada, kad reliģijai bija sava loma. Toreiz uz ārzemēm adoptēti divi pusaudži. Puikas no priekiem esot staigājuši pusmetru virs zemes.

Aurika Zīvere
Aurika Zīvere

"Bet šī adopcija nenoritēja līdz galam, jo Amerikas adoptētāji netika galā ar pusaudžiem raksturīgām uzvedības problēmām. Faktiski šie bērni ir atgriezušies Latvijā," atklāj Zīvere.

Tas gan viņas pieredzē esot ārkārtas gadījums. Zīvere uzskata, ka ģimene neesot bijusi gatava uzņemt bērnus, kas cietuši no vardarbības. Latvijā šādā brīdī būtu pieslēgušies visi dienesti, bet Amerikā esot noticis savādāk.

"Ģimene tur nostājās… Nu, kā lai saka… Amerikas adoptētāji visi ir kristīgas ģimenes, un viņi vēlējās, ka ar Dieva palīdzību, lūgšanām viss sakārtosies. Un viņi neprasīja profesionālo palīdzību, un līdz ar to sanāca tā, kā sanāca," stāsta Zīvere.

Juristi: Adoptē bērnus ar veselības problēmām un pusaudžus

Daudz diskutēts arī par to, kādus bērnus adoptē uz ārzemēm. Pēc noteikumiem, šobrīd uz ārzemēm var doties bērni ar veselības problēmām, vecāki bērni, brāļu un māsu grupas. Labklājības ministrijas statistika liecina – uz ārzemēm bērni adoptēti ar alkohola fetopātiju, epilepsiju, garīgo atpalicību, HIV un citām diagnozēm. Ir arī tādas diagnozes, kas nešķiet tik draudīgas, piemēram, bronhiālā astma vai celiakija.

Problēmas ar veselību adoptētajiem bērniem tiešām esot, piekrīt Gatis Senkāns. Viņš uzturot sakarus ar ģimenēm, kas adoptējuši bērnus. 

"Viena lieta, ko varu teikt – visos gadījumos katram bērnam ir nopietnas problēmas. Veselības problēmas, emocionālās vai psiholoģiskās. Un nereti tās ir ļoti smagas problēmas," saka Senkāns.

Bieži atklājoties problēmas, par kurām adoptētājus neviens nav brīdinājis.

"Lielam bērnu skaitam vēlāk, kad vecāki atgriežas mājās un veic medicīnisko pārbaudi, piemeklē psihologu, atklājas problēmas, kuras adoptētājiem netika atklātas, kad viņi adoptēja. Piemēram, tas, ka bērniem bijušas seksuālas pieredzes pavisam agrā vecumā bērnunamā vai kur citur," stāsta jurists.

"Viņi visi ir traumēti. Vai ir bijusi emocionāla vardarbība, fiziska vai seksuāla vardarbība. Ja tu ņem to bērnu, ir jābūt gatavam negulētām naktīm," saka Daina Roze.

Visi iesaistītie norāda – uz ārzemēm tiešām adoptējot lielākas bērnu grupas, bērnus ar veselības problēmām un vecākus bērnus. Latvijas adoptētāji šādus bērnus nevēloties, tā vietā stāv adopcijas rindā pēc jaunākiem.  

"74% no adoptējamajiem bērniem ir vecāki par deviņiem gadiem. Statistika ir šāda –989 bērniem, kas ir adoptējami Latvijā un ir vecāki par deviņiem gadiem, pretī stāv precīzi viens Latvijas adoptētājs," statistiku min Kristīne Lemantoviča.

Ministrs to sauc par mītu

Labklājības ministrs Jānis Reirs ("Vienotība") to gan sauc par mītu.

"Ne tikai šis mīts, ka pusaudži, bet arī mīts, ka vairāk slimus bērnus adoptē. Mīts, ka Latvijā tikai grib adoptēt bērnus līdz gada vecumam. Un mīts, ka Latvijā negrib adoptēt vairākus bērnus no vienas ģimenes," uzskata ministrs.  

 Dati rāda – pērnā gada sākumā bērnus, vecākus par pieciem gadiem adoptēt vēlējās tikai divi adoptētāji. Tomēr pēdējā gada laikā situācija tiešām esot mainījusies un pieaugusi Latvijas adoptētāju interese arī par vecākiem bērniem.

 

Bet kādēļ šie bērni sistēmā ir bijuši tik ilgi, ka paspējuši izaugt par pusaudžiem? Uz ārzemēm adoptētie pusaudži pirms tam institūcijās esot pavadījuši krietnu laiku.

"Pārsvarā, cik man ir bijusi pieredze, bērni, kas ir vecāki, jau daudzus gadus ir bijuši vai nu bērnunamos, vai audžuģimenēs," saka Senkāns.

Daina Roze saka – no vienas puses bāriņtiesas kritizē, ka tās bērnus izņem par ātru no ģimenēm, no otras puses – bāriņtiesām pārmet, ka bērnus neizņem no ģimenēm un notiek nelaimes gadījumi. Nolādēts, ja dari, nolādēts, ja nedari.

"Jā, tā tas ir. Bet salīdzinot, kā tas bija gadus atpakaļ, kādi bērni bija iestādēs, un redzot, kādi bērni iestādēs ir tagad, es pilnīgi droši varu pateikt to, ka bērni ir daudz smagāki. Daudz, daudz, daudz smagāki, nekā viņa bija kādreiz. Viņi visi sen bija jāaizņem. Vissmagākais iestādēm un arī audžuģimenēm ir darbs ar tiem bērniem, kas tiek mētāti uz priekšu un atpakaļ. Ooo, mammīte mēnesi nedzer, dodam atpakaļ! Un tad bērni vienreiz tiek ņemti ārā, otrreiz tiek ņemti ārā, trešoreiz tiek ņemti ārā, un tad tikai tad mēs ceļam prasību tiesā. Tikmēr tas bērns jau ir pusaudzis," stāsta Roze.

Ziņas par adoptēto bērnu dzīvi ārvalstīs līdz bāriņtiesām nenonāk

Viena no problēmām ir tas, cik mēs zinām par to bērnu likteni, kas adoptēti uz ārzemēm. Iepriekš vairāku no Latvijas adoptēto bērnu liktenis Labklājības ministrijai nebija zināms. Šobrīd ministrs Reirs saka, ka situācija esot atrisināta.  

"Šī situācija ir noregulēta. Ar tām aģentūrām, kuras nesniedza ziņas, pēc sazināšanās ar vēstniecībām praktiski šis jautājums tika nokārtots. Mums ir informācija par visiem tagad," apgalvo ministrs.

Bet kā izrādās, ne vienmēr informācija, kas ir Labklājības ministrijā, nonāk pie bāriņtiesām, kuras galu galā ir tās, kas iepriekš pieņēma lēmumu – ļaut adoptēt bērnu uz ārzemēm vai neļaut.

Aurika Zīvere, kas ne tikai vada Smiltenes bāriņtiesu, bet arī Bāriņtiesu asociāciju, skaidro, ka Latvijas adoptētājus divus gadus pēc adopcijas uzrauga bāriņtiesa, bet ārzemju adopcijas gadījumus - Labklājības ministrija. Un būtu labi, ja ziņojumi no ministrijas aizceļotu arī līdz bāriņtiesām.

"Līdz šim līdz bāriņtiesām ziņojumi nenonāca. Ja mēs paši prasījām, tad nāca. Ziņojumi palika Labklājības ministrijā," skaidro Zīvere. "Tad, kad ir tiesas diena, varētu teikt tā, ka pēdējo reizi redzam to bērnu".

Ja prasa adopcijas organizētājiem – lielākai daļai bērnu ārzemēs klājas ja ne lieliski, tad vismaz labi.

Latvijas Radio jau ilgu laiku pēta "sistēmas bērnus" – kā mēs Latvijā rūpējamies par bērniem, kas palikuši bez ģimenes gādības, un visbiežāk noslēgumā jāsaka viens un tas pats – sistēma tos, par kuriem būtu jāparūpējas, ir pievīlusi. Arī šeit – bērnus uz ārzemēm adoptē pēc daudziem Latvijas institūcijās pavadītiem gadiem. Informācija par bērnu tālāko likteni var arī nenonākt pie bāriņtiesām, kas par šo likteni lēma. Tā bāriņtiesas nevar mācīties ne no kļūdām, ne no veiksmēm. Adopcijas organizētājiem darbs, visticamāk, ir ne tikai ienesīgs, bet arī morālu gandarījumu nesošs. Savukārt ārvalstu ģimenes bieži adopciju uztver kā reliģijā balstītu darbu.

Lai pārliecinātos, ka starp šiem spēlētājiem un viņu interesēm nepazūd bērnu nākotne, noderētu spēcīgas bāriņtiesas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti