Pirms divām nedēļām sociālos tīklus un ziņu lentas pāršalca fotogrāfijas un video materiāli par nekārtībām Maķedonijas parlamentā, kas izcēlās pēc parlamenta spīkera ievēlēšanas. Civilizētajā Eiropas kontinentā šķiet neiedomājama situācija, kad parlamentāra demokrātija nevar izpildīt pavisam ierastu procedūru - varas nodošanu no vienas grupas otrai. Bet tieši šādas tendences arvien spilgtāk raksturo Eiropas perifēriju. Ņemot vērā to, ka norises Maķedonijā visbiežāk paslīd garām pasaules "lielo notikumu" ēnā, visdrīzāk jautājumu šobrīd ir vairāk nekā atbilžu.
Kādas ir attiecības starp dažādiem Maķedonijā uz varu pretendējošiem spārniem?
Ilgstošā varas partija "Iekšējā Maķedonijas revolucionārā organizācija – Demokrātiskā partija Maķedonijas nacionālajai vienotībai" (VMRO – DPMNE) pretendē uz konservatīvi labējo politiskā spektra nišu, savukārt "Maķedonijas Sociāldemokrātiskā savienība" (SDSM) – uz sociāldemokrātijas ideju pārstāvniecību. Abas atrodas pastāvīgā sāncensībā kopš valsts izveidošanās 1991. gadā. 2006. gadā VMRO-DPMNE stabili uzvarēja vēlēšanās un bija spējīga izveidot valdību. Tas, protams, varēja izdoties, tikai piesaistot minoritāšu partijas. Maķedonijas gadījumā tie ir albāņu veidotie politiskie spēki, jo šī etniskā grupa veido aptuveni ceturtdaļu no diviem miljoniem Maķedonijas iedzīvotāju. Lai notušētu savstarpējās politisko spēku nesaskaņas, nereti tiek vainotas saspīlētās starpetniskās attiecības starp maķedoniešiem un albāņiem, tādā veidā novēršot uzmanību no politisko problēmu patiesās būtības. Un tam ir pamats – 2001. gadā albāņu apdzīvotajās ziemeļu teritorijās notika sacelšanās, vēloties atdalīties no Maķedonijas. Līdz ar to
albāņu politiskajiem spēkiem pieder "zelta biļete" valdības veidošanā. Kamēr neviena no de facto maķedoniešu (ar retiem izņēmumiem) partijām nespēs iegūt absolūto vairākumu, politiskajā procesā tām nāksies vienoties ar albāņu politiskajām partijām.
Kas izraisīja atbalsta mazināšanos VMRO – DPMNE?
VMRO-DPMNE līderis un valsts premjerministrs no 2006. līdz 2016. gadam Nikola Gruevski savas valdīšanas laikā izcēlās ar varas konsolidāciju un arvien pieaugošu administratīvā resursa izmantošanu savās interesēs. 2015. gadā mazo valsti piemeklēja politiskā krīze, kas līdz šim brīdim faktiski nav atrisinājusies, neraugoties uz to, ka ir apstiprināta jauna valdība. Tolaik atklājās, ka Maķedonijas specdienesti Gruevski uzdevumā nesankcionēti noklausījās 670 tūkstošus sarunu no aptuveni 20 tūkstošiem telefona numuru. Noklausīto vidū bija arī politiskie oponenti, ierēdņi, tiesneši un prokurori, bet visprominentākais no visiem – galvenais opozicionārs un sociāldemokrātu līderis Zorans Zaevs. Iegūtā informācija tika izmantota dažādiem mērķiem – vēlēšanu ietekmēšanai, administratīvo pozīciju izmantošanai savtīgās interesēs u.c. nedemokrātiskām varas izpausmēm. Politiskās krīzes iemesli meklējami arī citos nozīmīgos faktoros – nācijas veidošanas procesa blakusefektos un gausajā integrācijā Eiropas Savienībā (ES) un NATO.
Par Status Quo
Autors Matīss Veigurs raksta lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas - "Status Quo" ietvaros. Tajā tiks analizētas starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz Tālajiem Austrumiem. "Status Quo" latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā.
Apmeklējot Maķedonijas galvaspilsētu Skopji, acīs iekrīt milzīgais daudzums ar dažādiem pieminekļiem un statujām – sākot no Aleksandra Lielā un Triumfa arkas līdz pat sociālisma perioda ainām, Mātei Terēzei un meitenei ar mobilo telefonu. Skopjes centrā, kurā kopumā valda sociālisma laika arhitektūra, tika izbūvēta virkne ar ēkām antīkā stilā, lai padarītu to vēsturiskāku. Šī iniciatīva ir daļa no tā dēvētās "antikvizācijas" politikas, kas prasīja milzīgus finansiālos ieguldījumus. Tas izraisīja neapmierinātību daļā sabiedrības, kura uzskatīja, ka jau tā ne pārāk turīgā valsts nevar atļauties izšķiest līdzekļus šādiem projektiem tā vietā, lai novirzītu tos ekonomikas stimulēšanai un sociālajiem izdevumiem. Vienlaikus
antikvizācija šķeļ sabiedrību jautājumā par nacionālās identitātes pamatu starp antīkās pagātnes atbalstītājiem un slāvu kultūras piekritējiem. Albāņu minoritāte to saredz kā etniskās grupas izslēgšanu no politiskās nācijas veidošanas kopumā.
VMRO-DPMNE turpināja valsts virzību uz ES un NATO. Nereti šie centieni beidzās ar strupceļu, jo partija bija kategoriski noraidoša pret Grieķijas vēlmi mainīt Maķedonijas valsts nosaukumu uz Bijusī Dienvidslāvijas republika Maķedonija (kā bieži to lieto saīsinājumā no angļu valodas - FYR Macedonia vai FYROM). Grieķija to pamato ar to, ka tās sastāvā ir vēsturiskais novads "Maķedonija un ka Maķedonija savu nosaukumu ir vienkārši "piesavinājusies". Līdz ar to Grieķija nekautrējās izmantot savas veto tiesības, vairākkārt bloķējot Maķedonijas soļus integrācijai Rietumu starptautiskajās organizācijās. Nespēja atrisināt šo pēc būtības ne tik sarežģīto problēmu arvien vairāk attālināja Maķedoniju no integrācijas Rietumu starptautiskajās organizācijās. Komplektā ar reformu trūkumu korupcijas apkarošanas jomā un citās problemātiskās sfērās integrācija ES un NATO Maķedonijai turpināja būt par atālu realitāti.
Kāpēc parlamenta spīkera ievēlēšana beidzās ar vardarbību?
Risinājums politiskajai krīzei aizsākās jau 2015. gadā, kad Gruevski, cenšoties saglabāt varu, vēlējās, lai pārejas valdībā tiktu saglabāta VMRO-DPMNE vadošā pozīcija. Pārejas valdību vada partijas ģenerālsekretārs Emils Dmitrievs. Tomēr parlamenta spīkera ievēlēšanas process norāda uz jaunas koalīcijas veidošanos starp SDSM un "zelta biļetes" turētājiem – albāņu partiju "Demokrātijas savienība integrācijai" (DUI). Par Maķedonijas parlamenta priekšsēdētāju tika ievēlēts DUI pārstāvis Talats Xhaferi (Džaferi), kurš iepriekš VMRO-DPMNE valdībā bija aizsardzības ministrs. Jāatzīmē, ka Džaferi bija arī viens no komandieriem albāņu spēkos 2001. gada sacelšanās laikā, taču vēlāk ieguva amnestiju. Kvēlākie VMRO-DPMNE atbalstītāji interpretēja šo soli kā valsts apvērsumu un albāņu minoritātes izraisītu destabilizācijas mēģinājumu. Pie parlamenta sanākušie nacionāli noskaņotie demonstranti ielauzās ēkā, uzbrūkot Zaevam, citiem politiķiem, kā arī mediju pārstāvjiem. Ēka vairākas stundas bija bloķēta, kamēr to izdevās evakuēt.
Kas tālāk?
Vēl ir pāragri spriest, vai trauslā koalīcija spēs uzsākt konstruktīvu darbu, jo Maķedonijas prezidents Gjorge Ivanovs ir atteicies uzticēt valdības veidošanu SDSM un trim albāņu partijām, bet VMRO – DPMNE pārstāvji turpina dažādi bloķēt varas nodošanu. Joprojām ir jūtama VMRO – DPMNE ietekme administratīvās pozīcijās. Nevar izslēgt iespēju, ka partija turpina izmantot valsts spēka struktūras un specdienestus savās interesēs. Tāpat sagaidāms, ka, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs ar pieaugošu autoritārismu, tiks meklēti arī dažādi iekšējie un ārējie ienaidnieki – gan "Lielās Albānijas" (ideja par visu albāņu apdzīvoto zemju apvienošanu) piekritēji, gan "sorosīti".
Uzmanība arī jāvērš Eiropas partneru un ASV virzienā. Maķedonijas definētā virzība uz ES un NATO ir apdraudēta, jo valsts zaudē kaut arī autoritāri tendēto, bet tomēr – stabilitāti.
Ir īstais laiks iesaistīties ārējiem spēlētājiem politiskā noregulējuma atrašanai. ES šobrīd ir aizņemta ar savas iekšējās politiskās krīzes risināšanu, tāpēc Žana Kloda Junkera administrācijas laikā darbs ar kandidātvalstīm nav tik intensīvs, lai tās stimulētu veikt reformas.
Daļa vainas Maķedonijas krīzē ir jāuzņemas arī ES, tomēr šis varas konflikts ir izteikti iekšējs, un, pretēji maķedoniešu nacionālistu paustajam, nav etniski noskaņots. Bet, uzlūkojot, piemēram, Moldovas un Ukrainas pieredzi, tas ātri var pārtapt par visas Eiropas rūpju bērnu. ES ir jāizdara spiediens uz politisko eliti, jo sabiedrībā Eiropas ideja joprojām ir pieprasīta. Arī Grieķijai būtu jāsaprot, ka nepieciešams konstruktīvs risinājums starpvalstu problēmām. Ja tas nenotiks, Maķedonijai ir visi priekšnoteikumi turpināt autoritārisma ceļu un Grieķija iegūs vēl netīkamāku kaimiņu, bet ES – vēl vienu kandidātvalsti, ar kuru nāksies "auklēties" kā ar Turciju.
