Par priekšvēlēšanu programmā minētajiem solījumiem, kas skar tautsaimniecības attīstību, kā arī uz papildu jautājumiem - kā varētu mainīties nodokļu politika, kā panākt, lai uz Latviju nāktu vairāk investīciju un kur ņemt darbaspēku, kā nodrošināt enerģētisko neatkarību - partiju pārstāvjus iztaujā Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane (A.P.). Turpinājumā saruna ar partijas "Latvijas attīstībai" ekonomikas pārzinātāju Juri Pūci.
Juris Pūce (J.P.) – kandidē no partijas "Latvijas attīstībai" Rīgas vēlēšanu apgabalā ar pirmo kārtas numuru. Viņš ir partijas ģenerālsekretārs un premjera amata kandidāts. Beidzis Latvijas Universitāti un ieguvis maģistra grādu gan tiesībās, gan vadības zinībās. Līdz laikam, kad aktīvi sāka darboties partijā, strādājis augstā amatā Ekonomikas ministrijā - valsts sekretārs. Bija spiests pamest šo amatu, jo radās aizdomas, ka, iespējams, sievas vadītās biedrības saņemto ziedojumu dēļ ir atradies interešu konfliktā. Pats lūdzis Korupcijas novēršanas un pakarošanas biroju (KNAB) pārbaudīt šīs aizdomas. KNAB pārbaudi turpina.
Autores komentārs
Kā jau politiskajam spēkam, kurš daudz runā ar uzņēmējiem un gatavojas aizstāvēt to intereses, priekšvēlēšanu programmā ierakstīts, ka partija sola uzņēmējiem dot iespēju ražot, palielināt algas un veicināt aizbraukušo atgriešanos. Tāds nedaudz dīvains formulējums, jo rodas jautājums - vai tad līdz šim tas viņiem bija liegts?
Tiesa, tālāk jau sarunā ar partijas ģenerālsekretāru un premjera amata kandidātu Juri Pūci kļūst skaidrs, ka uzņēmējiem attīstīties katastrofāli traucē nodokļu izmaiņas (tāpēc ir solījums turpmākos četrus gadus nodokļus nepalielināt) un naudas trūkums. To otro problēmu partija sola atrisināt, izveidojot speciālo ražošanas attīstības fondu, par kuru gan partijas programmā īsti nekas nav rakstīts. Tiesa, programmā minēts avots, kur ņemt naudu, ar ko šo fondu darbināt, proti, tā ir pensiju fondu nauda, kas jāliek iekšā Latvijas ekonomikā.
Pensiju kapitāla uzkrājumi, kas Latvijā nu jau tuvojas diviem miljardiem eiro, ir iekārojams resurss vairākiem politiskiem spēkiem, tai skaitā arī „Latvijas attīstībai”. Nenoliedzami, ka naudas trūkums bremzē ekonomikas attīstību, taču panākt, lai privātās bankas atkal metas iekšā tautsaimniecības kreditēšanā, nav nemaz tik viegli, ja īpaši tās neredz vai nevēlas redzēt ļoti ienesīgus projektus. Te gan jāpiebilst, pašas bankas saka, ka šādu projektu Latvijā nav nemaz tik daudz un labākie naudu saņem.
No vienas puses, 2.pensiju līmeņa uzkrājumu izmantošana šāda fonda izveidei varbūt arī nebūtu slikta ideja. Turklāt Pūce norāda, ka pētīta daudzu citu valstu pieredze, kur šī lieta darbojas un ļoti labi. Taču, no otras puses, klausoties kā šī nauda varētu tikt izmantota, nepamet sajūta, ka tas tomēr būs ļoti augsta riska ieguldījuma fonds.
Un – ar vai bez valdības garantijām – tomēr vienā brīdī nodokļu maksātājiem un arī nākotnes pensionāriem var nākties segt tajā radušos zaudējumus kādas neveiksmīgas biznesa idejas dēļ.
Partija savā priekšvēlēšanu programmā sola arī kādu ļoti konkrētu, ciparisku lietu, proti, pēc četriem gadiem skolotāja vidējā alga būs 1100 eiro mēnesī. Un lai to sasniegtu, tad, esot pie varas, partija gatava ik gadu atvēlēt papildu 35 miljonus eiro skolotāju algām. Un atkal, no vienas puses, salīdzinoši summa nav lieta. Taču kopā ar solījumiem necelt nodokļus, vēl vairāk - pat samazināt tos, tāpat gatavība atvēlēt papildu naudu drošībai un pensiju indeksācijai (te gan bija piebilde, ja pēc formulas nākamgad to vispār vajadzēs veikt), un to, ka Latvijas izaugsmes temps paliek lēnāks un nav īsti skaidrs, kā attīstīties attiecības starp Eiropas Savienību un Krieviju, - šāds solījums šķiet nedaudz pārdroši optimistisks. Pūce gan saka, Finanšu ministrija kā pilnīgi drošu variantu plānojot nākamgad budžeta pieaugumu 200 miljonu eiro apmērā. Tāpēc naudas visam pietiks, arī skolotājiem papildu 35 miljoni.
...un galu galā, ja arī papildu naudas nebūs, vienmēr varēs pateikt, ka iepriekšējā valdība kaut ko nav izdarījusi pareizi, lai viss būtu kārtībā.
A.P. Jūsu partijas programmā minēts, ka pensiju fondu nauda jāiegulda Latvijas ekonomikā. Taču jau tagad vairāk nekā 50% tiek ieguldīti Latvijā.
J.P. Nevis ekonomikā. Tie tiek ieguldīti galvenokārt divās vietas, proti, lielākā daļa valdības parādzīmēs, valdības deficīta finansēšanai. Tas nav ieguldījums ekonomikā, tas ir ieguldījums valdības izdevumos. Otra daļa stāv vienkārši banku depozītos.
Kā tad šos līdzekļus varētu ieguldīt tieši ekonomikā?
Tā ir ideja par ražošanas attīstības fondu, proti, tādi ir instrumenti, kas pastāv gan Polijā, Čehijā, Zviedrijā, Somijā, Nīderlandē, Vācijā...
Bet Polija saņēma pārmetumus no ES par šādu pensiju naudas izmantošanu.
Viņa saņēma pārmetumus par to, ka piespieda obligāti veikt šādus ieguldījumus. Mēs neplānojam neko piespiest. Mēs plānojam piedāvāt pensiju pārvaldniekiem izmantot šādu iespēju. Esam tikušies ar lielākajiem pensiju fondu pārvaldītājiem un pensiju pārvaldnieki arī ir uzsvēruši, ka viņi ir ieinteresēti ieguldīt tieši instrumentos, kas ir Latvijā. Bet ir jāņem vērā, ka fondu pārvaldīšanu veic neliels skaits cilvēku, viņi nevar katru projektu izvērtēt. Tāpēc viņiem ir svarīgi, lai projekti tiktu apvienoti un tas ir tas, ko dara Polija, Čehija un daudzas citas valstis, proti, piedāvā apvienotu instrumentu, caur kuru var veikt ieguldījumus ekonomikā. Pirmkārt, tas ir ražošanas attīstības fonds, otrkārt, mums ir ideja arī par energoefektivitātes instrumentu, kas tādā veidā varētu tikt darbināts. Treškārt, tas var būt kā atbalsta mehānisms arī privātās un publiskās partnerības projektiem kā, piemēram, ir Lietuvā.
Varbūt labāk būtu attīstīt biržu, kur uzņēmēji arī var aizņemties naudu?
Ja mēs runājam par iespējām, kā to izdarīt, tad to var darīt ar biržas starpniecību, izmantojot parāda vērtspapīrus. Obligācijas tiktu tirgotas biržā. Bez tam, mūsu ideja ir - tā kā šis ir ieguldījuma fonds, kas ieiet uzņēmumus, ne vairāk kā 30-40% no kapitāla, tad kā obligāts izejas nosacījums būtu caur biržu, proti, akcijas tiktu izliktas pārdošanā biržā. Ja uzņēmējs vēlas šādu investīciju, tad ir jāpiekrīt, ka pēc gadiem trim četriem ieguldījums tiks pārdots biržā.
Patlaban galvenā problēma, kāpēc uzņēmumi neiet uz biržu, ir tas, ka tās ir lielas izmaksas un uzņēmumi ir relatīvi mazi. Pašlaik – no tā brīža, kad viņš iet uz biržu, līdz brīdim, kad viņš var ieiet biržā – faktiski tas ir vismaz viens gads, bet realitātē pat divi trīs.
Bet vai pašreizējais biržas mehānisms tomēr neaizsargā mazos ieguldītājus. Tas taču ir tikai normāli, ka uzņēmumam ir jāatbilst kaut kādām prasībām. Kā jūs nodrošināsiet to, lai mana pensiju nauda vienkārši nepazustu?
Pēc būtības nodrošinājums būs - tā būs valdības institūcija, kas šīs obligācijas izlaidīs.
Tas ir tikpat droši kā valdības parādzīmes, ko jau tagad iegādājas par jūsu pensiju naudu. Iespējams, ka pat vēl drošāk. Tāpat tas ir drošāk nekā banku depozīti, jo tie šajā gadījumā nav aizsargāti ar noguldījumu aizsardzības fondu.
Jūs taču ziniet, ka mazi uzņēmumi ir visai riskants ieguldījums.
Protams. Bet tāpēc ir jābūt pietiekami lielam tam portfelim.
Mēs ļoti aktīvi esam pētījuši citi valstu pieredzi. Ja paskatāmies, kā to dara, piemēram, Austrumeiropas valstis, viņiem izdodas to izdarīt. Protams, ka ir jābūt pietiekami lielam portfelim, un visos gadījumos, kad ir ieguldījumi, valsts tos nedrīkst veikt viena. Tas ir jādara kopā ar banku, kura uzņemas daļu no riska, un tas samazina kopumā ieguldījuma riskus.
Gribu piebilst, ka Polijā tas ir pelnošākais aktīvs, kas šobrīd ir pensiju fondu pārvaldniekiem.
Jūsu partijas programmā minēts, ka Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļi tiks koncentrēti? Kādiem mērķiem?
Piemēram, ir ES programmas, kas paredz ieguldījumus darbinieku attīstībā. Tas ir ļoti būtiski, ja domājam par produktivitātes celšanu Latvijā. Realitātē to dara trīs dažādas institūcijas nekoordinēti – Labklājības ministrijas Nodarbinātības valsts aģentūra, Izglītības ministrija caur Valsts izglītības attīstības aģentūru un Ekonomikas ministrija, izmantojot Latvijas Investīcijas un attīstības aģentūru. Programmas nav koordinātas, tās pārklājas. Visi mēģina realizēt, kas arī ir efektīvi, darba ņēmēju apmācīt pie reālā darba devēja un nevis kursi. Taču katrs to dara nedaudz citādi, nosacījumi arī ir nedaudz citādāki. Realitātē, ja godīgi – tā nauda tiek iztērēta ne tik efektīvi, cik varētu. Es to togad pieklājīgi formulēju. Tur varētu daudz būt lielāks efekts.
Tad jūs iestājaties par to, lai būtu vienota institūcijas, kura apsaimnieko ES fondus?
Jā, bet to jau valdība izlēmusi. Manuprāt, tas ir pareizs lēmums no apsaimniekošanas viedokļa. Taču te runa ir ne tikai par apsaimniekošanu, bet arī par programmām. Programmas jau tāpat rakstīs visas trīs ministrijas. Ir svarīgi, lai tās tiktu rakstītas koordinēti vai - vēl precīzāk -, lai to darītu viena institūcija un nevis trīs.
Jūsu programmā minēts, ka uzņēmējam jādod iespēja ražot, palielināt algas un veicināt aizbraukušo atgriešanos. Kā jūs viņiem dosiet šīs iespējas?
Pati galvenā problēma, par kuru mēs jau pusgadu aktīvi runājam un mēģinām akcentēt uzmanību, ir tas fakts, ka praktiski divus gadus ienākošo investīciju bilance kopumā – te domājot gan vietējos, gan arī ārvalstu investorus – ir negatīva. Tādējādi samazinās mūsu nākotnes ekonomikas izaugsmes potenciāls. Turklāt tas notiek jau divus gadus pēc kārtas. Valdības soļi investīciju veicināšanai ir tādi, ka tiek palaista viena struktūrfondu aktivitāte lielajām ražošanas iekārtām. Tas ir labi, bet acīmredzami nepietiekami, jo šai programmai jau tagad būtu jādod kāds efekts, bet tā nav. Tas nozīmē, ka ar to vien nepietiek.
Tas, ko mēs rosinām – ir visos veidos Latvijā jāatbalsta, lai uzņēmēji investētu naudu. Gan vietējie, gan ārvalstu, lai investētu naudu. Turklāt, lai to darītu nevis uzturēšanās atļaujās, pērkot nekustamo īpašumu, jo tas nerada darbvietas, bet gan, lai investētu ražošanā.
Mēs regulāri tiekamies ar uzņēmējiem un viņiem arī prasām, kādas ir problēmas. Tas, ko uzņēmēji saka – visu laiku vienā laidā tiek mainīti nodokļi, ir nenormāla nenoteiktība. Mēs jau tā esam riskanti – blakus ne pārāk draudzīgai valstij, ar relatīvu mazu, turklāt sarūkošu iedzīvotāju skaitu, ar diezgan neskaidru tiesu sistēmu un neskaidriem rezultātiem. Tad vēl no valdības puses tiek darīts, lai šeit nebūtu drošības sajūtas, stabilitātes. Viņi sagaida, lai šeit būtu stabilitāte. Tas ir pirmais solis, kas jāsper.
Proti, tuvākos četrus gadus nevajadzētu celt nevienu nodokli. Vienkārši – kā ir, tā ir.
Tad jūsuprāt šobrīd Latvijā nodokļu sistēma ir optimāla, investīcijas veicinoša?
Nē, nav.
Bez tam ir vajadzīgi atsevišķi nodokļu sistēmas stimuli, kas veicina investīcijas. Pirmkārt, reinvestētā peļņa netiek aplikta ar nodokli. Vienlaicīgi sakārtot uzņēmuma ienākumu nodokļu bāzi. To izdarīja Igaunija pirms desmit gadiem un realitātē tagad tā iekasē vairāk naudas no nodokļa ar mazāku likmi nekā Latvijā.
Taču jūs solāt samazināt arī darbaspēka nodokļus par deviņiem procentpunktiem. Tad četrus gadus neko nemainīt vai tomēr samazināt?
Mēs nosakām, ka nekādā gadījumā nodokļus nepaaugstinām. Turklāt šīs izmaiņas pēc būtības ir tādas, kas jau ir apsolītas. Te ir vēl viena domāšanas loģika – ja valdība ir kaut ko apsolījusi uzņēmējiem, to arī vajag izpildīt. Šī ir lieta, ko valdība ir apsolījusi, viņi pat likumā ierakstīja. Līdz ar to tās ir jāizdara, jo cilvēki, kas ir investējuši Latvijā, ar to arī ir rēķinājušies. Līdzīgi kā nevajag sabojāt mikrouzņēmuma nodokļa režīmu – vajag atgriezties pie tā, kas bija un neņemt vērā tās izmaiņas, kas tika veiktas pagājušā gada nogalē.
Un tiešām ir viena izmaiņa, ko mēs piedāvājam – reinvestētajai peļņai ir 0% likme. Šis ir papildu stimuls investīciju veikšanai. Bez šiem nodokļu režīmiem, liekas, ka tik un tā vēl nepietiks. Tāpēc ir vajadzīgi papildu investīciju stimuli, piemēram, tas ko jau es minēju - ražošanas attīstības fonds. Jo objektīvi, ja salīdzina ar situāciju, kāda bija pirms gada, ir vēl pasliktinājusies investīciju vide Latvijā. Nevis tik daudz mūsu dēļ, lai gan valdība ir daudz ko darījusi, lai nebūtu pievilcīga vide, piemēram, mainot būtisku nozares reglamentējošus dokumentus dažu mēnešu laikā, jo ir tikai ārējs stimuls, bet tas, kas ir būtiskākais - ir Krievijas/Ukrainas situācijas konteksts.
Mēs esam nedrošāki, esam blakus šai konflikta zonai.
Vai tomēr šobrīd nav galvenais iemesls, kāpēc investīcijas uz Latviju nenāk?
Jau 2012.gadā? Kāpēc 2011. un 2010.gadā investīcijas nāca vairāk nekā izgāja? Mums 20 gadus Latvijā cilvēki vairāk investēja nekā ņēma ārā. 80% investīciju jau rada tie uzņēmumi, kas jau šeit strādā, jo iegulda nopelnīto atkal tautsaimniecībā. Tas nozīmē, ka viņi šobrīd atturas to darīt, jo gadiem ir bijis pozitīvs ieguldījums. Es saprotu, kāpēc tā notiek 2014.gadā, jo uzņēmēji objektīvi ir nobijušies, bet jau 2012.gadā investīcijas samazinājās, un 2013.gadā tās vairāk izgāja nekā ienāca. Ja 2013.gadā nebūtu nodota TEC 2 otrā kārta, vispār būtu mīnus ap 300 miljoniem gadā. Tā ir nenormāla nauda.
Kāpēc tad investīcijas nenāk uz Latviju? Kāds ir jūsu izskaidrojums?
Runājot ar uzņēmējiem, viņi min nenormālu nestabilitāti, politiskā, mūsu pašu Latvijas radītā nestabilitāte. Mums visu laiku mainās noteikumi, nav skaidrs, kādi tie būs rīt. Otrkārt, ir objektīvi nesalīdzināmi grūtāk pieejami bankas kredīti kā 2005./06.gadā. Un šādā situācijā valdība banku kredītu veicināšanai nav darījusi vispār neko.
Viens no iemesliem, ko pieminējāt, kāpēc uz Latviju investīcijas nenāk, ir arī šeit pieejamais darbaspēks. Vai pieļaujat, ka būs ne tikai aktīvi jādomā par to, kā atgriezt mājās tos, kas ir aizbraukuši, bet arī jādomā par papildu darbaspēka ievešanu no trešajām valstīm?
Kaut kādā līmenī tas būs, bet nevajag domāt, ka tas būs ļoti masveidīgi. Vienmēr tiks aicināti noteiktu jomu speciālisti. Mums vairāki tūkstoši šādu cilvēku jau Latvijā strādā un tas ir labi, jo tas vairo ekonomiku. Es te neredzu nekādas problēmas.
Cits jautājums – valdības uzdevums būtu panākt, ka ieguldījumi ir tieši ražošanā, kas ir labākais ceļš uz darbavietām un lielākām algām, tad šie ieguldījumi neradīs masveida nodarbinātību, bet drīzāk būs pieprasījums pēc arvien kvalificētiem darbiniekiem. Valdības uzdevums šādā situācijā darīt visu, lai mūsu cilvēki būtu piemēroti šādam darbam. Valdība tur izglītības sistēmu savās rokās. Tas ir nopietns jautājums – kāpēc mums 12% cilvēku nespēj pabeigt pamatizglītību? Šis ir jautājums, kas jāatbild valdībai, jo tur gadiem nav bijis nekāda efekta no tām politikām, kuras realizētas. No vienas puses, uzņēmēji jau paši ļoti daudz iegulda darbinieku sagatavošanā, bet pēc būtības – tā nav normāla situācija. Mums jāpanāk situācija, ka pamatieguldījumu darbinieku sagatavošanā veic valdība, jo tas ir tas, par ko valdība iekasē nodokļus.
Atgriežoties pie imigrācijas politikas. Precizēšanai – tad, jūsuprāt, šobrīd šis jautājums nav aktuāls un viss te ir kārtībā? Vai arī vienkārši šī tēma nav politiski pievilcīga un tāpēc politiķi par to vairās runāt?
Nav nekādu objektīvu nosacījumu šobrīd – tuvākos četrus gadus, ka mums tas būs objektīvi nepieciešams.
Jums uzņēmēji nežēlojas, ka trūkst darbaspēka?
Visu laiku žēlojas.
Taču galvenā nelaime, par ko viņi žēlojas, ir nevis tas, ka nav Jānīša vai Pēterīša, kas varētu strādā, bet gan tas, ka Jānītim un Pēterītim nav atbilstošas prasmes, neprot, nav pareiza attieksme pret darbu.
No tā, ka viņi te ir fiziski, bet nevar veikt darbu, labāk jau nepaliek.
Viņi ir jāmāca. Tas ir relatīvi viegli maināms. Ja mēs runājam par augsta vai kaut vai pa vidēja līmeņa speciālistiem, kas iebrauks Latvijā, lai šos darbus veiktu, tas notiks – pie mums iebrauc programmētāji, inženieri, arī dažādi jomu meistari. Problēma ir ar to, ka diemžēl izglītības sistēma ražo vairākus tūkstošus cilvēku ar ļoti zemām prasmēm, proti, cilvēki, kas nepabeidz pamatizglītību vai kas pabeidz izglītību, bet neiet nekur tālāk mācīties, vai kas iestājas vidusskolā un to nepabeidz. Šīs te trīs grupas kopumā katru gadu ir ap seši tūkstoši bērnu. Mēs praktiski trešdaļu vienkārši aizmirstam. Bet tas ir mūsu resurss. Ja gribam būt turīgi un nevis nabagi, nevaram būt situācijā, kad trešdaļa nodarbināto ir ar zemāko kvalifikāciju. 10-15% ar zemu kvalifikāciju nākotnē būs, bet ne jau trešdaļa. Mums ir jādomā, ka 60-70% no nodarbinātajiem ir jābūt ar vidēju kvalifikāciju.
Jūs jau minējāt, ka nodokļu politika nebūtu jāmaina četrus gadus, bet pieļaujat, ka par deviņiem procentpunktiem vajadzētu samazināt darbaspēka nodokļus. Tajā pašā laikā minat, ka valstij jāuzņemas lielāka atbildība par izglītības sistēmu, arī veselības aprūpes sakārtošanu esat izvirzījuši kā prioritāti. Kur tam visam ņemt naudu?
Pirmkārt, mums vajadzētu iziet ārā no domāšanas, kuru apzināti ir radījusi, iespējams, "Vienotība", ka valsts budžets ir kaut kāds fiksēts lielums, kas no gada uz gadu ir vienāds. Ja nemaina nekādus nodokļus, ekonomikai augot – budžets pieaug.
Protams. Vai, ņemot vērā situāciju Ukrainā un Krievijas embargo, jūs pieļaujat, ka budžets būtiski pieaugs?
Ja valdība neko nedarīs, kā tā arī dara visu šo gadu, tad nepieaugs. Ar to ir jārēķinās. Kaut kas ir jādara, lai budžets turpinātu augt arī krīzes brīdī. Piemēram, šī brīža budžeta prognoze nākamajiem trim gadiem ir veidota, ka ekonomika aug 4%, 3,5% un 3,5% gadā. Starp citu, tas nav nekas ļoti īpašs, jo Latvijas ekonomika pēdējos 20 gados ir augusi vidēji par 4% gadā.
Prognoze par nākamo gadu jau tiek precizēta un ir daudz pieticīgāka.
Tas ir pareizi, īpaši tad, ja nekas netiek darīts, lai kaut kas mainītos. Valdībai ir instrumenti, kā to darīt. Pirmkārt, valdībai ir aptuveni viens miljards eiro gadā, ko papildus ieguldīt. Taču neviena no struktūrfondu programmām nav apstiprināta, lai varētu veikt ieguldījumus no jaunā perioda. Ja nav jaunu ieguldījumu, tas nerada naudas kustību un nav arī ekonomikas izaugsmes.
Pie pieņēmuma, ja ekonomika aug par 3% gadā, varam rēķināties, ka valsts budžets papildus nākamgad iegūs 200 – 220 miljonus eiro. Ja ekonomika aug par 4%, tad ar katru procentpunktu budžetā nāk klāt aptuveni 90 miljoni eiro. Pie šāda salikuma mūsu uzskats ir, ka objektīvi neviena pārdale šī esošā budžeta ietvaros nevar iedot to, ko var iedot šāda papildu izaugsme.
200 miljonu eiro ietvaros, ko Finanšu ministrija jau plāno kā pilnīgi drošu variantu, ir iespējams gan samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli, gan investēt izglītībā, gan investēt veselības aprūpē un aizsardzībā. Šīs četras būtu prioritātes un tas būtu pietiekami. Bet mūsu motīvs – tāpēc samazinām darbaspēka nodokļus, tāpēc rosinām reinvestētajai peļņai piemērot 0% likmi, tāpēc veidojam ražošanas attīstības fondu un vēl citas lietas, tas tiek darīts ar mērķi panākt ātrāku izaugsmi.
Vai šie jūsu pieņēmumi nav pārāk optimistiski? Tiek pieļauts, ka sankciju tiešo un netiešo ietekmju dēļ, mūsu ekonomika var vispār neaugt, vai vēl vairāk – IKP pat varētu sarukt.
Protams, ka Krievijas sankcijām pret ES ir ietekme uz Latvijas ekonomiku. Tur ir iespējams valdībai spert soļus, kas šo ietekmi ievērojami samazina.
Nosauciet trīs soļus, ko Latvijas valdība var spert?
Pirmkārt, veicināt apgrozāmā kapitāla pieejamību uzņēmumiem, kurus šīs sankcijas skar. Pašlaik veiktie darbi ir daudz par maz. Svarīgi, lai būtu iespēja aizņemties jaunu naudu. Otrkārt, atbalsts investīcijām, lai varētu pārorientēties uz citiem tirgiem. Piemēram, piena rūpniecībai būtu nepieciešams strauji palielināt jaudas piena pārstrādei piena pulverī. Tas nav augstas pievienotās vērtības produkts, taču ir ilgi glabājams un viegli pārvadājams uz jebkuru pasaules vietu. Tā ir biržas prece. Ja šobrīd ir zema cena, bet ir pietiekams apgrozāmais kapitāls, tad var gaidīt signālu.
Tas, kas mūs pārsteidz, - kad sākās notikumi ar Krimas okupāciju vēl pavasarī un ES politiskie lēmumi rādīja ceļu, ka būs sankcijas, un bija skaidrs, ka būs Krievijas pretsankcijas, ieteicām valdībai vismaz sagatavot apgrozāmā kapitāla atbalsta programmu. Tagad tādas programmas nav.
Valdība šobrīd ir apsolījusi trīs būtiskas lietas – darbaspēka nodokļu samazināšanu, pensiju indeksāciju un arī papildu līdzekļus atvēlēt drošībai. Fiskālās disciplīnas padomes vadītājs Jānis Platais intervijā BNS minēja, ka sliktākā scenārija gadījumā šīm trim lietām naudas varētu nepietikt, kur nu vēl jaunām iniciatīvām. Ja jūs kļūtu premjers, no kā jūs būtu gatavs atteikties, lai sabalansētu budžeta izdevumus?
Šitais ir jāizbeidz! Es saprotu, ka Platā kungs dzīvo pēdējo desmit gadu Latvijas politikas paradigmā, kurā tas, kas likumā ir ierakstīts, nav drošs, tas var mainīties. Gan indeksācija, gan iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšana ir likumā ierakstīta. Arī naudas palielināšana ir ierakstīta likumā, lai gan tas ir viens no dīvainākiem likumiem, ko esmu savā dzīvē lasījis.
Tad jūs pieļaujat budžeta deficīta palielināšanu? Bet tas jau arī ar likumu aizliegts.
Nē, šie izdevumi ir jāveic un budžeta deficītu palielināt nevajag. Ja rodas problēmas, tad valdībai ir jāpārskata savi izdevumi. Proti, jāsamazina tie izdevumi, kas šādā situācijā nav principiāli.
Bet jūs savā programmā sakāt, ka jāpalielina algas skolotājiem...
Lai palielinātu algas skolotājiem, piešķiramie līdzekļi nav tik lieli, lai šo efektu atstātu.
Vai 35 miljoni eiro gadā - tas nav nekas būtisks?
Nē, mums būs 200 miljoni eiro budžeta pieaugums. Tas ir, ieskaitot arī iedzīvotāju ienākuma nodokļu samazinājumu. Es gan nezinu, cik nākamgad vajadzēs pensiju indeksācijai, to droši vien neviens vēl nav izrēķinājis.
Es nedomāju, ka ir objektīvi iemesli teikt, ka nākamgad nebūs resursi šīm trim prioritātēm.
Ja mēs strādājam ar pieņēmumu, ka ekonomika neaug...
Vai jūs neizskatāt šādu pieņēmumu?
Ja pieņemam, ka ekonomikā nākamgad ir stagnācija, tad pie šādas situācijas neliels pieaugums būs budžeta izdevumos tā efekta dēļ, kas nāks no šī gada, tad tie visdrīzāk nebūs 200 miljoni, bet gan ap 60 miljoni eiro. Tas ir, joprojām ieskaitot iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazinājumu, kas joprojām ir prognozēs iekšā. Pieļaujot, ka pie zema ekonomikas pieauguma būs arī zema inflācija un zems algas pieaugums, un tas nozīmē, ka arī pensiju indeksācijai būs nepieciešams mazāk naudas, jo tagad tiek pielietota jauna formula.
Tad jūs cerat, ka pensiju indeksācijai vajadzēs mazāk naudas?
Nē, indeksāciju aprēķina pēc formulas. Tas ir atkarīgs no reālās situācijas ekonomikā.
Ja ekonomika neaugs, neaugs arī darbinieku algas. Tas ir objektīvi. Tad arī pensiju indeksācija nenotiks.
Kā Latvijai kļūt enerģētiski neatkarīgākai no Krievijas, piemēram, gāzes, kur mēs esam 100% šobrīd atkarīgi no kaimiņvalsts piegādēm?
Ir trīs galvenie virzieni. Ja paskatāmies visu struktūru, kur mēs tērējam energoresursus – tā ir elektrības ražošana, apkure un transporta degviela. Transporta degvielā ir Krievijas imports, bet tas ir viegli aizstājams, jo Krievijas imports nav liels. Elektrības ražošanā ir jāveicina starpsavienojumi, tas, kas jau notiek, ar iespēju iegādāties elektrību no citiem ražotājiem, kas to ražo no citiem avotiem, izņemot dabas gāzi. Savukārt attiecībā uz apkuri mums ir divas būtiskākās lietas – jāturpina programma par ūdens sildāmo katlu aizstāšanu ar šķeldas vai kūdras ūdens sildāmiem katliem. Tur ir iespēja izmantot vietējo kurināmo, un tas samazina gāzes patēriņu. Otrs – ir nepieciešams tērēt vienkārši mazāk apkuri un to var darīt, ja esam efektīvāki. Tas, ko varam ietaupīt gala patēriņa sektorā - iedzīvotāju mājās, ir tuvu pie 30% no kopējā patēriņa. Tas ir ļoti daudz.
Kur, jūsuprāt, problēma – kāpēc, piemēram, māju siltināšana aktīvi notiek tikai atsevišķās pašvaldībās, bet Rīgā, šķiet, vispār mājas nesiltina?
Valmiera ir izcils piemērs un būtu jāmācās no tām pašvaldībām, kur māju siltināšana aktīvi notiek.
Vai tas liecina, ka vajag tikai gribēt izdarīt un problēma nav meklējama likumdošanā?
Es domāju, ka objektīvi energoefektivitātes uzlabošanos var panākt esošā likuma ietvaros. Protams, ne 100%, bet tādā līmenī kādā Valmiera ir izdarījusi. Nav jau nekādu principiālu atšķirību ar citām pilsētām. Tas, kas Valmieru raksturo, ir ļoti aktīvs pašvaldības darbs, gatavība investēt arī pašvaldības naudu šajā procesā un ļoti aktīvs pašvaldības namu pārvaldnieks, kas to arī dara, kas to uzņemas, tai skaitā arī nepateicīgo darbu – pārliecināt iedzīvotājus. Tad, kad jau ir pirmie projekti realizēti un redzami efekti, tad tas vilnis sāk velties.
Līdz ar to, pirmkārt, ir vienkārši jāatrod, kā motivēt namu pārvaldniekus šo darbu uzņemties. Otrkārt, plānotās naudas struktūrfondos šobrīd ir par maz. Tur ir jāmeklē papildu resursi. Tiesa, fondu naudai klāt var piesaistīt arī citus privātus līdzekļus. Mēs esam runājuši par šādām iespējām arī ārpus Latvijas ar privātiem energoprojektu atbalstītājiem, tai skaitā, šajā sektorā iegulda gan Eiropas Investīciju banka, gan ERAB. Taču tas jāmāk strukturēt, šīs bankas neieguldīs vienas mājas siltināšanā, viņiem vajag programmu.
Droši vien kaut kādā brīdī mēs nonāksim arī līdz tādam regulējumam, kas pastāv Vācijā vai citās zemēs, proti, līdz noteiktam līmenim energoefektivitātes taupīšanas pasākumi vienkārši ir obligāti, kas tiek uzlikti par pienākumu visiem dzīvokļu īpašniekiem. Tad tas, protams, iegūst tādu zināmu piespiedu raksturu. Bet es pieļauju, ka vēl noteikti ir zināmi darbi, kas veicami vēl, stimulējot cilvēkus tos darīt labprātīgi jeb ar tā saucamā burkāna palīdzību. Bet pieļauju, ka vienā brīdī būs jānonāk arī līdz pātagai, tāpēc, ka energoefektivitāte nav tikai iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanas un maciņa jautājums, tas ir arī jautājums par mūsu nacionālo drošību.
Runājot par nacionālo drošību. Saeimas deputāti vēl šogad pavasarī līdz 2017.gadam atlika gāzes tirgus liberalizāciju. Vai nokļūstot Saeimā, esat gatavi iniciēt enerģētikas likuma grozījumus, lai liberalizācija notiktu ātrāk?
Pirmkārt, tie grozījumi, kas tika pieņemti šī gada sākumā, man personīgi ir dziļa vilšanās. Es biju vēl Ekonomikas ministrijā, kad tika gatavots šis likumprojekts, un tas paredzēja daudz ambiciozākus mērķus un skaidrus pienākumus. Tagad šis likums prasa valdībai un Saeimai vēl lemt. Tāpēc tas ir neizbēgami, ka šis likums būs atkal jāver vaļā, tas būs jāgroza. Ir skaidrs, ka būs jānosaka diezgan skaidri pienākumi, tiesa, te būs jādod kāds pusotrs gads pārejas perioda, nodalīt ražošanu jeb gāzes pārdošanu no pārvades un glabāšanas. To vajag vienkārši uzlikt kā pienākumu, tur nekas nav jāgaida. Latvija to jebkurā brīdī var prasīt. Manuprāt, ir jāņem vērā arī Igaunijas pieredze, kuri jau visu izdarīja 2011.gadā.
Vai Latvijas valstij būtu jāpērk "Latvijas gāzes" (LG) akcijas?
Nē. Pirmkārt, LG pēc trim gadiem vajadzētu būt pavisam citādākai nekā tagad. Tur vajadzētu palikt infrastruktūras uzņēmumam, kas būtu nošķirts no tirdzniecības uzņēmuma.
Vai infrastruktūras uzņēmums varētu piederēt valstij?
Jā, bet tā vērtība varētu būt zemāka nekā LG kopējā vērtība. Ja skatāmies uz LG kopējo apgrozījumu, tad ienākumi no infrastruktūras ir nedaudz vairāk par piekto daļu. Nav objektīvi šobrīd pirkt visu uzņēmumu, lai pēc tam dabūtu piekto daļu no tā.
Savukārt tirdzniecībā Latvijas valstij nav ne kompetences, ne arī atradņu. Tāpēc, ko mums tur darīt? Līdz ar to par iespēju saņemt divus gadus dividendes mēs maksāsim milzīgu naudu.
Lietuva gan šo soli spēra, un viens no viņu argumentiem bija, ka tādējādi viņi pastiprina savu enerģētisko drošību.
Lietuvai jau līdz tam piederēja ievērojama daļa "Lietuvas Dujas" akciju. Lietuvai arī pieder sašķidrinātās gāzes terminālis. Tiesa, darījums par akciju iegādi arī tur vēl nav noslēdzies, jo ir nopietna diskusija par summu. Taču Lietuvas valdība iziet no pieņēmuma, ka dara to, lai mazinātu riskus, jo tā ir iegrimusi daudzās tiesvedības par veiktajām darbībām, kas saistītas ar sava gāzes tirgus atvēršanu. Atšķirībā no Igaunijas, kas izdarīja daudz pareizāk un bez riskiem.
