LSM intervija: Baltijas valstis ir Rietumu sarkanā līnija, taču atomkara to dēļ nebūs

Ja Krievija iebruks Baltijas valstīs, NATO spēs to piespiest no turienes aiziet dažu mēnešu laikā, izmantojot parastos bruņotos spēkus - apmēram tāpat, kā amerikāņi spēja atbrīvot Kuveitu 1991.gadā, intervijā Rus.lsm.lv paziņoja Lielbritānijas un ASV Drošības informācijas padomes (BASIC) izpilddirektors Pols Ingrems. Taču daudz vairāk nekā no atklāta kara Igaunijai, Latvijai un Lietuvai ir jābaidās no svarīgāko aktīvu uzpirkšanas, viņš uzskata.

- Daudzi analītiķi redz izveidojušos stāvokli ļoti vienkāršoti: "Krievija slikti uzvedas. Vienīgā valoda, kuru Krievija saprot, ir spēks. Līdz ar to mums ir jāliek viņiem saprast, ka, rodoties tādai agresīvai politikai, viņi smagi cietīs." Citiem vārdiem sakot: jo ātrāk mēs ieviesīsim galējus pasākumus, daudz stingrākus, nekā līdzšinējās sankcijas, jo ātrāk krievi ieslēgs atpakaļgaitu. Tas nepavisam nav tā: nav nekādas garantijas, ka Krievija atkāpsies. Maskavā uzskata, ka viņiem viss izdosies. Tāpēc konfliktu nevar atrisināt  šādā veidā. Saistībā ar kodoltriecienu nopietna problēma ir tā, ka tas nav ticams. Draudi vienkārši netiks izpildīti: mēs to zinām un viņi to zina. Vienīgais, kas noteikti ir jāņem vērā - kodoldraudi no Krievijas.

Krievi, izmantojot šos draudus, attur mūs no daudz nopietnākiem soļiem nekā [pašreizējas] sankcijas. Protams, arī tās nodara lielu kaitējumu, taču krievi ir pilnībā gatavi tās pieņemt: stāvoklis ekonomikā kļūs vēl sliktāks, un Putins tajā vainos Rietumus. Te jānorāda uz paralēli starp Krieviju un Irānu, kuras valdība sekmīgi pārliecināja iedzīvotājus, ka smagā ekonomiskā situācija ir Rietumu vaina, lai gan tā bija vienkārši sliktas pārvaldes rezultāts.

Mēs nevaram parādīt neko ticamu: mēs neuzbrūkam Krievijai... Mēs iespējams, izlemsim piegādāt ieročus Ukrainai, mēs droši vien runāsim par ciešāku sadarbību ar to, mēs sāksim sarunas ar Gruziju... Taču, tiklīdz sākas runa par kodolsavaldīšanu, viss nonāk greizo spoguļu valstībā. Mēs pasmejamies par Putina kodoldraudiem tieši tāpat, kā Dienvidkoreja smejas par Ziemeļkoreju, - pat tāds iracionāls režīms nekad neizšķirsies par tādiem ārkārtējiem pasākumiem.

Es saprotu, ka man, kas sēž Londonā, runāt ir daudz vienkāršāk, kamēr Baltija jūtas mazāk pārliecināta. Tomēr jūs esat pilnīgi citā situācijā nekā Ukraina vai Gruzija.

Baltijas valstis mums ir kļuvušas par savā ziņā sarkanajām līnijām attiecībās ar Krieviju. Es nesaku, ka mēs sāksim kodolkaru, lai jūs aizstāvētu, ja krievi izdarīs muļķību, taču [bruņots] konflikts noteikti būs.

- Pagājušā gada decembrī Krievija izdarīja grozījumus savā militārajā doktrīnā, kas ļauj izmantot kodolieročus, atbildot uz agresiju, kurā tiek izmantots parastais bruņojums, vai arī atbildot uz rīcību, kuru Maskava uzskatīs par agresiju. Kādas sekas jūs saskatāt?

- Kad Vācijas un Francijas līderi devās uz Krieviju tikties ar Putinu, viņi to darīja ar domu, ka [Krievijas prezidentam] ir jākļūst mazliet pieaugušākam un jāsaprot, cik bīstams ir pašreizējais konflikts un ka tas nepavisam nav Krievijas interesēs.

Imperiālistiskām valstīm, kuras ir zaudējušas kādreizējo varu, ir grūti pierast pie jaunajiem apstākļiem.

Tas pats, starp citu, attiecas uz Londonu: mēs šajā ziņā esam panākuši vairāk, nekā Maskava, taču vēl joprojām pieļaujam kļūdas. Lai sasniegtu savstarpējo sapratni, ir nepieciešamas divas lietas: mums ir jāciena Krievijas vēsturiskā pagātne, bet Krievijai ir jāciena tādu valstu suverenitāte un taisnība kā Ukraina, Gruzija un Baltijas valstis.

- Bet, ja Krievija atteiksies un rīkosies pa vecam?

- Tas mums tad ir jāapspiež, taču izmantojot reālistiskas un ticamas metodes. Kodolieroču faktors ir neticams, bet, ja par to sāk runāt pārāk agri, kā to ir izdarījuši Putins un Kims Čenins, tas vispār izraisa smieklus. Vai mēs jebkad nonāksim situācijā, kad kodoldraudus uztvers patiešām nopietni - tas ir liels jautājums. Tā notika Aukstā kara laikā, un tas noveda pie attiecību starp valstīm būtiskas pasliktināšanāas. Rezultātā cieta milzumdaudz cilvēku abās pusēs. Mums par to ir labi jāatceras, pirms sākt nopietni izmantot kodolsavaldīšanas taktiku.

- Daudzi militārie analītiķi, īpaši amerikāņu, norāda, ka Baltijas valstis ir ļoti sarežģīti aizstāvēt bez kodolieročiem. Vai tādā situācijā kodolsavaldīšana var kļūt par pamatfaktoru?

- Diez vai. Ja notiks sliktākais un Krievija nolems iebrukt Baltijas valstīs, NATO pavisam droši to varēs patriekt no turienes ilgāka termiņa perspektīvā - ar to es domāju vairākus mēnešus.

Situācija drīzāk atgādinās Irākas iebrukumu Kuveitā [1990.-1991.gadā]. Amerikāņi nespēja patriekt irākiešus uzreiz - viņiem vajadzēja vairākus mēnešus spēku koncentrēšanai. Kopumā Krievijas karaspēks noteikti netiek līdzi NATO spēkiem. Taču, ja krievi rīt nolems uzbrukt Baltijas valstīm... Viņi pilnīgi spēj iebrukt un tās okupēt.  No militārā viedokļa Baltijas valstis ir ļoti ievainojamas. Vai šajā situācijā palīdzēs kodolfaktors?
 

Nekur nav teikts, ka krievi noteikti noticēs, ka, atbildot uz uzbrukumu Baltijas valstīm, tiks izmantoti kodolieroči. Kodolieroči nebūt nav pārliecinošākā daļa no NATO rīcībā esošajām [Krievijas] savaldīšanas iespējām.

Taču trīs valstu valdību vietā es pilnīgi nesatrauktos par Krimas atkārtošanās iespējamību, es nebaidītos par Ukrainas tipa situācijas rašanās [ vai] "mazo zaļo cilvēciņu" iespējamību. Taču es ļoti satrauktos par to, ka [varētu tikt] sagrābta ekonomika un kontroli pār politiskajiem procesiem varētu nodibināt Putinam tuvi cilvēki un struktūras.

Es nodarbotos ar vispārējiem drošības pasākumiem, tādiem kā kiberdrošība, ciešāku attiecību veidošana ar Rietumu kaimiņiem - vienlaikus atbalstot pozitīvu un konstruktīvu komunikāciju ar Maskavu.

Tad, pamanot, ka Krievijas pārstāvji uzpērk būtiski svarīgus infrastruktūras objektus vai lielas energokompānija, es varētu tūlīt pat uz to norādīt un sacelt trauksmi. Pašlaik ekonomikas un politikas jautājumi ir daudzkārt svarīgāki nekā militārie. Kodolieročiem šobrīd nav nekādas saistības ar konfliktu ar Putinu.

- Agrāk Ukrainai bija savi kodolieroči, no kuriem tā atteicās 90.gadu sākumā. Vai Kijevai nav radies kārdinājums atjaunot šo arsenālu?

- [To izdarīt] nav pilnīgi nekādu iespēju. Ukrainai nekad nav bijis savu "personīgo" kodolieroču, viss, kas tai bija - tā bija daļa no PSRS [mantojuma]. 1994.gadā tai bija iespēja to nacionalizēt, taču šāds solis tai garantētu daudz ienaidnieku visā pasaulē - kā valstij, kura grib ar spēku iegūt atomieročus, lai gan neviena valsts to nav atzinusi par kodolvalsti. Starp citu, ja Ukrainai šodien būtu kodolieroči, tas absolūti neko nemainītu. Tā nekad tos neizmantotu, lai atbildētu uz Krievijas draudiem un nevarētu izmantot Krimas aneksijas gadījumā - viss notika pārāk ātri. To izmantošanai ir vajadzīga absolūti melnbalta situācija, jo sekos miljoniem cilvēku nāve.

Bet pašlaik būtu neprātīgi sākt kodolprogrammu no nulles: tā prasītu ne mazāk kā 20 gadu un briesmīgi saniknotu starptautisko sabiedrību.

- Vai Ukrainas konfliktam būs ietekme uz globālo kodolstratēģiju vai, precīzāk, kodolstratēģijām?

- Protams. Problēma ir tajā, ka cilvēkus interesē šodienas konflikts kā atgriešanās pie Aukstā kara. Taču ir ļoti svarīgi atcerēties, ka tad tā bija divu superlielvalstu pretstāve - tās solīja visu noslaucīt no zemes virsas un pašas ticēja, ka varēs savaldīt pretinieku ar saviem draudiem. Tieši tāpēc, ka cilvēki uzskata, ka mēs atgriežamies pie līdzīgas situācijas, ir populāra pārliecība, ka pašreizējo situāciju raksturo kodolsavaldīšanas un tādu pašu abu pušu globālo draudu izmantošana. Tas viss ļoti nāk par labu Putinam, kurš mēģina panākt, lai Krievija tiktu uztverta kā globāla lielvara. Maskavu ignorēja konfliktu laikā Dienvidslāvijā, Lībijā ...

Prognozes par Krievijas ekonomiku ir šausmīgas, tai ir ļoti smagas demogrāfiskās problēmas, taču joprojām ir jaudīgi kodolieroči. Pēc būtības, tie ir tās pēdējais ietekmes resurss - neskaitot naftu, ar kuru pašlaik ir lielas problēmas cenu krituma dēļ. Tādējādi, uzskatot šo konfliktu arī par kodolkonfliktu, mēs piešķiram Krievijai statusu, kādu jebkurā citā situācijā tai neredzēt.

Var paskatīties uz šo situāciju arī tā: mēs provocējam Krieviju tērēt par bruņojumu pārāk daudz, iztukšojot budžetu, lai notiktu kolapss. Tas ir Aukstā kara beigu atkārtojums. Taču ir ļoti bīstami novest pretinieku līdz izmisīgai situācijai, jo tad tas drīzāk var izlemt izmantot ārkārtas pasākumus. Pēc Aukstā kara beigām mēs visi virzījāmies uz atbruņošanos, tika noslēgts milzums vienošanos, kuras noveda pie kodolieroču arsenālu un [aizsardzības politikas] atkarības no tiem samazināšanās. Ukrainas konflikta ietekme ir tāda, ka tagad viss ir pagriezies uz pretējo pusi... Ļoti iespējams, ka mēs redzēsim jaunā līguma "New START" (līgums starp Krieviju un ASV par tālāku abpusēju kodolieroču samazināšanu - Rus.lsm.lv) [krahu]. Tagad abas puses mierīgi var to pārkāpt. Iespējams, [daudzas] valstis  veiks grozījumus savās deklarācijās par aizsardzības un drošības politiku, piešķirot lielāku nozīmi kodolieročiem. Taču arī tas nepavisam nenozīmē, ka pieaug to faktiskas pielietošanas iespējamība. Laimīgā kārtā, mēs joprojām esam ļoti tālu no tā.