Līdz ar «Dod pieci» akciju Latvijā top atbalsta tīkls «sistēmas bērnus» uzņemošajām ģimenēm

„Ziedot.lv” iecere „Plecs”, kurai ziedojumus vāc labdarības maratonā „Dod pieci”, atbalstīs ģimenes, kas nolēmušas uzņemt bērnus no bērnunamiem. Turklāt „Plecs” pārņems daļu bāriņtiesu funkciju. Savukārt Labklājības ministrija sola finansējumu ne vien „Plecam”, bet arī jaunu atbalsta centru izveidei, kas cilvēkiem palīdzēs saņemt nepieciešamos pakalpojumus, piemēram, psihologa konsultācijas. Līdz ar to bāriņtiesām vairs nebūs jāpilda pretēji uzdevumi – motivēt un kontrolēt ģimenes, kas uzņem bērnunamu bērnus.

Ziedot ģimeņu atbalsta programmai „Plecs” var kopš 3.novembra, un līdz šim tas izdarīts jau aptuveni simt reizes. „Plecs” savu darbību sāks jau nākamgad, kļūstot par jaunu spēlētāju ārpusģimenes aprūpes sistēmā un nodrošinot tiešu atbalstu un saikni ar ģimenēm, kas gatavas savās mājās uzņemt bērnunamu bērnus. Cilvēkiem būs iespēja saņemt nepieciešamo informāciju un atbalstu vienuviet.

Vidutājs

Piemēram, fizioterapeite Linda, kas vēlējās kļūt par aizbildni trīs gadus vecajai meitenei no valsts sociālās aprūpes centra „Rīga”, stāsta – procesa laikā viņai nācās runāt ar bāriņtiesas darbiniekiem, bērnunama aprūpes personām, medmāsu, vadību un galu galā arī ar bērna bioloģiskajiem vecākiem, kas izrādījās sarežģīti, emocionāli smagi un nevērtīgi.

“Un vienas personas, kas apvienotu šo visu, nav. Tas patiesībā nav labi, ka ir tiešais kontakts ar vecākiem. Jo kas šeit sākas? Sākas kaut kāda psiholoģiski emocionālā iespaidošana, klusie telefoni. Tiek nodota nereti neprecīza informācija. Ja institūcija uzskata, ka šādi un tādi, tad mēs arī. Liela vara ir šai institūcijai un konkrētiem indivīdiem, kas dod vai nu piekrišanu, vai nepiekrišanu,” saka Linda.

Turklāt nepamet sajūta, ka esi viens pats pret visiem pārējiem.

Jau nākamgad „Pleca” darbinieki nodrošinās audžuģimeņu, adoptētāju un aizbildņu saskarsmi ar citām iesaistītajām institūcijām. Būs tāds kā vidutājs, tādējādi novēršot situācijas, par kādām runājusi Linda. Un palīdzēs arī komunicēt ar daudzajām dažādām iestādēm, kas atbild par bērniem.

“Viņi noteikti ir ļoti labi informācijas novadītāji, pareizas informācijas novadītāji ģimenēm par to, kādi viņām atbalsta pasākumi ir pieejami, kas ir plānots, kādas novitātes, ka ir tāds ļoti labs sadarbības partneris vietējā kopienā darbam ar ģimenēm,” saka Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta eksperte Baiba Stankēviča.

Patlaban šādas sistēmas nav.

Daļa bāriņtiesu funkciju

Šogad Labklājības ministrija aptaujājusi adoptētājus, kuru atziņas vairākos aspektos varētu skart arī aizbildņus un audžuģimenes. Aptaujā noskaidrots, ka daudziem adoptētājiem traucējusi sarežģītā birokrātija un laikietilpīgā dokumentu kārtošana, arī bāriņtiesu darbinieku nievājošā attieksme. Par to „sistēmas bērnu” ierakstos vēstīts ne reizi vien un ne tikai adopcijas kontekstā.

Ņemot vērā atbildes aptaujā, turpmāk iecerēts daļu Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas un bāriņtiesu funkciju un uzdevumu nodot „Plecam”.

Ģimeņu atbalsts, motivēšana, izglītošana un apmācība būs jaunizveidotu atbalsta centru un arī „Pleca” atbildība. Bāriņtiesas tikmēr saglabās funkcijas nodrošināt bērnu tiesību uzraudzību un kontrolēs sniegto pakalpojumu kvalitāti.

“Bāriņtiesas darbinieki ir tie, kas iet pie cilvēkiem, motivē, uzrunā, mēģina pierunāt kļūt par audžuģimeni, aizbildni vai adoptētāju. Un tanī brīdī, kad cilvēks ir motivēts, viņš nokļūst bāriņtiesā. Tagad tam pašam cilvēkam visbiežāk ir jākļūst par soģi, tiesnesi, kas pasaka, tagad es tevi vērtēšu, kontrolēšu, iespējams, nepiešķiršu statusu un tā tālāk. Ir plānots nošķirt, ka atbalsts, motivēšana, izglītošana, apmācība - to dara centri, savukārt bāriņtiesas saglabā savu funkciju nodrošināt bērnu tiesību uzraudzību, pakalpojumu kvalitāti un tā tālāk,” skaidro ministrijas pārstāve Baiba Stankēviča.

Atbalsta centri pašvaldībās

Līdz ar „Plecu” būs arī īpašie atbalsta centri, kuru uzdevumi būs atbildēt par pašvaldībās esošajām audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem, kā arī ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem.

Šie centri nebūs valsts institūcijas, bet gan pašvaldības, komersanta, biedrības vai nodibinājuma izveidoti.

Centri tāpat pārņems daļu Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzdevumu. Bāriņtiesu vietā atbalsta centri nodrošinās apmācības un psiholoģisko izpēti potenciālajām audžuģimenēm, atlasīs piemērotākās audžuģimenes un nodos informāciju bāriņtiesai, kas gan aizvien, ņemot vērā centru ieteikumus, lems par konkrētā statusa piešķiršanu.

“„Plecs” būs liels atbalsts tieši informācijai, komunikācijai, skaidrošanai un tādu neformālu pasākumu organizēšanai, kur cilvēkiem skaidrot. Atbalsta centri tiešām būtu tās vietas, lai personai būtu jāzvana nevis bāriņtiesai vai sociālajam dienestam, kas vēl joprojām nes savu negatīvo pieskaņu tīri nosaukuma dēļ, bet viņi zvanītu uz šo atbalsta centru, kuru tiešais pienākums būtu sniegt atbalstu ģimenēm ar bērniem konkrētā situācijā, vai nu sniedzot pakalpojumu pašiem, vai nu noorganizējot, norādot, kur tuvākais viņi to pakalpojumu var saņemt,” stāsta Stankēviča.

Plecs emocionālās grūtībās

Iepriekš Latvijas Radio aplūkoja to, ar kādām sistēmiskām problēmām saskārušās divas sievietes, kas izrādījušas gatavību uzņemties rūpes par bērnunamu bērniem. Viena no problēmām saistīta ar pašu sistēmu un birokrātiju, bet otra – emocionālās grūtības un aizspriedumi sabiedrībā.

Piemēram, audžumamma Elīna interneta dienasgrāmatā raksta pārdomas arī par šķiršanās sāpēm, kad nāksies šķirties no audžubērna. Tādēļ daļai cilvēku šī ārpusģimenes aprūpes forma varētu šķist nepiemērota. Visus potenciālos scenārijus pieaugušais var racionāli apdomāt.

“Pieņemsim, mums ir vienkārši svarīgi saprast, ka mūsu sāpēm nav nekādas nozīmes, ja viņiem sāp. Kā mēs varam salīdzināt savas, man parasti gribas teikt “sāpītes”, ar to, kas notiek ar bērnu bērnunamā? Viņš vienkārši sēž krātiņā, ar viņu nerunā, un neviens viņu neņem rokās,” saka audžumamma Elīna.

Praktiskā informācija

Latvijas Radio izgaismoja vairāku mammu stāstīto, ka praktiskā informācija un pieredzes stāsti pašlaik jāmeklē, piemēram, internetā. „Dod pieci” šī gada vēstnese Evita Puriņa atklāj savu pieredzi, vēršoties kādā no Pierīgas bāriņtiesām un saskaroties ar sajūtu, ka „tev ir motivācija, bet tai otrai pusei tas diez ko neinteresē”.

Tikmēr Linda atceras, kā ritējušas sarunas ar valsts sociālās aprūpes centra „Rīga” darbiniekiem, runājot par trīsgadīgas meitenes aizbildniecību. “Tad ir sociālais darbinieks, dažreiz pat divi, kuri teorētiski par bērnu kaut ko zina, tādas juridiskas lietas un kaut ko tādu, bet kāds viņš ir, praktiski nē, jo viņi diendienā ar viņu nav. Tad ir institūcijas ārsts, kur man bija pieredze, ka par bērna kognitīvo attīstību, fizisko attīstību arī nav lietas kursā tādā mērā, kā vajadzētu būt.”

Šis bērnunams plašākas sabiedrības redzeslokā nonāca pēc žurnālistikas eksperimenta „Zīdaiņu aukle” atklājumiem.

Psihologa atbalsts

Psihologa un citu speciālistu pieejamība turpmāk Latvijā būs nodrošināta. Līdz šim ģimenes, kas uzņēmušās rūpes par bērniem, sūdzējušās, ka liela daļa nepieciešamo speciālistu, arī attiecībā uz bērnu veselību, pieejami vien Rīgā. Šogad psihologa un atbalsta grupu skaits Latvijā palielināts, un to plānots turpināt.

Audžumamma Elīna Bataraga no Jēkabpils psihologu un psihoterapeitu apmeklējusi, pati par to maksādama. Tikai pēc tam uzzinājusi par īpašām atbalsta ģimenēm arī Jēkabpilī. Tāpat citas ģimenes, meklējot atbalstu un par to arī maksājot, bieži vien saņēmušas neizpratnes pilnus jautājumus, kāpēc neizmanto valsts un pašvaldību apmaksāto palīdzību. Konkrēto lietu norādījušas vairākas intervētās ģimenes.

“Aicinu visus, ja ir finansiāla iespēja, apmeklēt psihologu. Ļoti svarīgi saglabāt visu laiku veselo prātu.

Tajā brīdī, kad vecāki viegli jūdzas nost, paši pārdeg, bērni vienkārši ir nelaimīgi, visi ir nelaimīgi. Un beigās liels ir risks, ka bērns tiek izņemts no audžuģimenes,

un tālāk tā ir tāda normāla prakse Latvijā. Psihologa atbalsta programmas ir ļoti nozīmīgas audžuģimenēm. Protams, ne visi var atļauties apmeklēt to psihologu varbūt, ko viņš vēlas, bet kaut kādai iespējai ir jābūt,” saka Elīna.

Aicinām ziedot!

Ziedot „Pleca” programmai iespējams jau tagad. Līdz šim ziedot paguvuši jau aptuveni 100 ziedotāji. Katri pieci eiro par dziesmu pielīdzināmi vismaz 30 minūšu ilgam atbalstam – emocionālai vai psiholoģiskai palīdzībai.

#SalaboBērnību – tāds ir šī gada labdarības maratona tēmturis jeb atsauce, ko ikviens ir aicināts izmantot, rakstot par šo tēmu sociālajos tīklos internetā.

“Mērķis ir līdz 2021.gadam, kad Latvija noslēgs savas simtgades svinības, panākt, ka katram bērnam Latvijā ir ģimene.

Tiem, kuri saka, ka smagi slimi bērni labāk aug bērnunamos, tad es gribētu uzdot jautājumu, - ja jūsu bērns smagi saslimtu, būtu trauma, jūs viņu atdotu bērnunamā?” vaicā „Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta.

Tas ir jautājums, uz kuru godīgi varam atbildēt katrs pats sev. Kā arī domāt par to, kāds atbalsts mums katram būtu nepieciešams vai kā šobrīd trūkst, lai mēs palīdzētu kaut vienam bērnam.

Ģimene – pamats cilvēka personībai

Ģimene liek pamatus cilvēka personībai un prasmei veiksmīgi iekļauties sabiedrībā. “Mums visiem ir jāuzņemas atbildība par to, ka ir bērnunami. Par to, ka šajos bērnunamos ir cilvēki. Par to, ka viņu vecāki ir izdzīvojuši, visticamāk, tieši tādu pašu bērnību. Viņiem neviens neiedeva palīdzīgu roku, un viņi izauga par cilvēkiem, un to, kas bija viņiem, nodarīja saviem bērniem,” saka Elīna.

Trīs bez vecāku gādības palikušo bērnu ārpus ģimenes aprūpes formas, kas nav bērnunams:

Aizbildņi. Pārstāv bērnu intereses un tiesības līdz pilngadībai.

Audžuģimenes. Rūpējas par bērnu, kamēr viņš vēl nevar atgriezties bioloģiskajā ģimenē vai tikt adoptēts.

Adoptētāji. Bērnu uzņem savā ģimenē.

 

Tāpat ir viesģimenes. Šajā gadījumā bērns netiek pilnībā izņemts no bērnunama, taču nodrošina saskarsmi ar bērnu vismaz brīvdienās un svētkos.

Diemžēl bijušo „sistēmas bērnu” pieredzes stāsti atklāj, ka viņu prasmes kā pieaugušiem cilvēkiem novērtēt savu potenciālu, izveidot attiecības ar pretējo dzimumu, audzināt savus bērnus ir nepietiekamas, jo atbalsta trūcis tieši bērnībā. Tāpēc vēl jo vairāk būtiski ir atbalstīt arī tos pieaugušos, kas bērniem palīdzēs – uzklausīs, atbalstīs dažādos dzīves brīžos.

Tāpat ierakstu ciklā „Sistēmas bērni” Latvijas Radio intervētas vairākas ģimenes, aizbildņi, adoptētāji un audžuģimenes, kuru atziņas atkārtojas un sakrīt ar Lindas un Elīnas pieredzēto.

Bērnu ārpusģimenes aprūpes formas ir dažādas, un katra ģimene var izvēlēties sev piemērotāko. „Katram bērnam vajag ģimeni, jo bez ģimenes nav bērnības,” tā skan šī gada labdarības maratona manifests. Gan Linda, gan Elīna, gan daudzi citi intervētie cilvēki aicina sākt kaut vai ar mazumiņu – pamēģināt kļūt par audžuģimeni vai viesģimeni un jau vēlāk varētu saprast, vai ģimene gatava bērna adopcijai.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti