Latvijas Televīzijas (LTV) raidījums "Uzvelc tautastērpu" izraisījis tautas daiļamatu meistaru un etnogrāfu sašutumu, virkni nosodošu komentāru un diskusijas par to, vai latviešu tautastērps ir kanons, simbols un etalons, vai arī to var pārveidot arī mūsdienās?
"Es nogaidīju pirmo raidījumu, lai gan bija ārkārtīgs trieciens. Nogaidīju otro, nogaidīju trešo, un tieši tie sieviešu brunči vīriešu bikšu staklē uzsita man beidzot visu. Biedrības biedri zvana man kā mammai. Cits pat raud," stāsta tautas daiļamata meistare, lietišķās mākslas studijas vadītāja Dagmāra Prīberga, kas bija viena no tām tautastērpu zinātājām, kuras nosūtīja LTV sašutuma pilnas vēstules pēc vairākiem cikla "Uzvelc tautastērpu!" raidījumiem. Meistare tautastērpu salīdzina ar valodu, valsts himnu vai karogu.
Aizskarta jūtas arī Kurzemes tautastērpu centra vadītāja Lia Mona Ģibiete.
"Bēdīgākais ir tas, ka šī dīvainā iecere parādīt kaut kādas tautastērpa variācijas ar izmaiņām, izmaiņām un tā tālāk, tiek nosauktas par tautastērpa attīstību, vai vienkārši par tautastērpu," telefonsarunā saka Lia Mona Ģibiete.
Latvijas vēstures institūta vadošā etnoloģe Aija Jansone pēc tikšanās ar raidījuma veidotājiem savu, arī vēstulē televīzijai pausto sašutumu ir apslāpējusi, tomēr par tautastērpa attīstību viņas viedoklis nemainīgs.
"Bija saliktas kopā nesaliekamas lietas.No vienas puses, jaunieši grib sev tērpus. Ļoti patīkami. No otras puses, atrod dažādus dizainerus, kuri varbūt pat ietekmējas no tradicionālās mākslas, bet kuru jaunrade ļoti jocīga, teiksim, kā ir," saka eksperte.
Tradicionālais tautastērps, ko etnogrāfi atzīst kā etalonu, radies un attīstījies līdz 19.gadsimta vidum, līdz dzimtbūšanas atcelšanai, pēc tam to ietekmējuši rūpnieciski ražoti materiāli, pilsētas, attiecīgi arī ārzemju mode un citi jaunmodīgi faktori.
"Agrāk apģērbam bija cita vērtība. To darināja gandrīz visam mūžam, un līdz ar to ļoti nopietni piegāja," turpina Jansone, norādot, ka tautastērps ir nogājis nopietnu attīstības ceļu, tāpēc "tradiciju vajadzētu saglabāt".
Raidījuma vadītāji domā, ka attieksmē pret tautastērpu līdzās var pastāvēt gan tradīcija, gan pārmaiņas.
"Es ļauju viņiem būt. Man ļoti patīk, kā viņi to dara, bet tajā pašā laikā ļaujiet arī man būt, visās izpausmēs,arī tautastērpa valkāšanā un tā tālāk," uzsver Agnese Kleina.
"Manuprāt, runājot par tautastērpiem, cilvēki dzird pārāk daudz "nedrīkst", "nepareizi"," uzskata Dīvs Reiznieks. "Skaidrs, ka to cilvēku, kuri tās lietas pētījuši, nav daudz, līdz ar to viņiem ir ļoti liela ietekme pār apziņu un saprātu. Ja viņš tev pasaka""nē, nē nē!". Tad baidoties kļūdīties, aiz cieņas pret tautastērpu, manuprāt, ir cilvēki, kuri vienkārši atmet ar roku un saka: "Ok, es nemaz tad nemēģināšu. Tad labāk es vienkārši uzvelku linu kreklu un nemaz nepretendēju, ka man ir tautastērps mugurā."
"Es ļoti saprotu tos, kuri ķer pie sirds, skatoties raidījumu, jo taisnība - tautastērps ir kanons, svēta lieta, īpaši mazai tautai," saka Kleina.
Arī tradicionālo tautastērpu pētnieki un darinātāji domā, ka tautastērpu elementus var integrēt šodienas apģērbā.
"Ar tautastērpu var darīt daudz ko, tā ir bagāta ideju banka, bet tad mēs to nesaucam par tautastērpu. Protams, varam pie tautastērpa bruņčiem vilkt džemperi vai žaketi, pie tautastērpa krekla - džinsus. Tas izskatīsies gluži labi, bet tas nebūs saucams par tautastērpu, taču tā nebūs arī necieņa pret tautastērpu. Ar to mēs parādām, ka to, ko mēs esam mantojuši no iepriekšējām paaudzēm un atraduši šajā tautastērpā, mēs vēlamies arī šodien iekļaut savā apģērbā," saka Ilze Ziņģīte.
Tomēr Ilze Ziņģīte uzskata, ka tautastērpam jāpaliek tādam, kādu mēs to vēsturiski pazīstam.
"Es gribētu, ja man būtu zinātāja komanda, radīt savu tautastērpu. Liepājai nav sava tautastērpa. Par pamatu ņemot to, kas ir Liepājas rajonā, un paskatīties, kā būtu, ja toreiz kāds to būtu radījis, kad cilvēki staigāja tautastērpos," stāsta Agnese Kleina.
Savukārt Ilze Ziņģīte saka, ka, lai "pilnīgi kaut ko izdomātu, tad tur ir jābūt ļoti lielai pieredzei, un diez vai ir vajadzība, jo senās lietas būs tuvākas zudušajai īstenībai, nekā tas, ko 21.gadsimta cilvēks caur savu pieredzi radīs".
