Kas kavē ģimenes uzņemt «sistēmas bērnus»? Pirmā problēma – pati sistēma un birokrātija

Stāstos par ģimenēm, kas vēlas palīdzēt bērnunamu bērniem vai to jau ir izdarījušas, iezīmējas arī tas, cik grūti ir salauzt gadiem veidoto sistēmu, kura lēni pielāgojas pārmaiņām. Lai pirmo soļu speršanā atbalstītu šīs ģimenes, Latvijas Radio labdarības akcijā „Dod pieci” šogad vāc ziedojumus šo ģimeņu atbalstam. Sadarbībā ar labdarības organizāciju „Ziedot.lv” taps programma „Plecs”, kas katrai šādai ģimenei piesaistīs atbalsta personas. „Plecs” darbu sāks nākamgad un pastāvēs tik ilgi, kamēr katram bērnam tiks atrasta ģimene.

Trīs bez vecāku gādības palikušo bērnu ārpus ģimenes aprūpes formas, kas nav bērnunams:

Aizbildņi. Pārstāv bērnu intereses un tiesības līdz pilngadībai.

Audžuģimenes. Rūpējas par bērnu, kamēr viņš vēl nevar atgriezties bioloģiskajā ģimenē vai tikt adoptēts.

Adoptētāji. Bērnu uzņem savā ģimenē.

 

Tāpat ir viesģimenes. Šajā gadījumā bērns netiek pilnībā izņemts no bērnunama, taču nodrošina saskarsmi ar bērnu vismaz brīvdienās un svētkos.

Mazāk interesē uzņemt bērnunamu audzēkņus

Kopumā 24 pašvaldībās pašlaik vispār nav audžuģimeņu. Turklāt Latvijā iedzīvotāju interese iesaistīties bērnu ārpusģimenes aprūpē īsti nepieaug, drīzāk pat sarūk, liecina statistika.

Šie procesi nav vienkārši gan emocionāli, gan tādēļ, ka tie prasa daudz laika un ir birokrātiski sarežģīti.

Turklāt pieaug audžuģimeņu un adoptētāju vidējais vecums. Vidējais adoptētāju vecums Latvijā ir no 35 līdz 45 gadiem, bet audžuģimenēs 50 gadi un pat vairāk. Tātad tie ir pirmspensijas vecuma cilvēki. Un ir bažas, ka nākotnē nebūs gados jauno cilvēku, kas varētu nākt esošo vietā.

“Stāsts ir par to, ka paies 10, 15 gadi, un visas šīs sievietes dosies garā atvaļinājumā. Tāpēc tas ir tas skumjais. Ir jābūt kaut kam, kas tā kā aizvietos. Un nav, kas to dara. Ir tiešām daudz aizspriedumu. Cilvēkiem liekas, (..) 50-60 gados nav ko darīt, tāpēc mēs paņemsim. Tas var būt arī 30 gadu vecumā. Tu vari paņemt arī tikai vienu bērnu un audzināt,” saka Elīna, kura savā ģimenē uzņēma no bērnunama nākušu puisīti.

Labklājības ministrijā gan skaidro, ka vidējā vecuma rādītāji esot pat normāli. Ņemot vērā, ka kļūt par audžuģimeni vai par adoptētāju ģimenes izšķiras tad, kad pašas mēģinājušas radīt bērnus, bet tas nav izdevies. Kā arī to izvēlas darīt pirmspensijas vecuma cilvēki, kam pašiem bioloģiskos bērnus radīt esot jau par vēlu un ir iestājies „tukšās ligzdas” sindroms.

Labklājības ministrijas pārstāve Baiba Stankēviča arī atzīst, ka ik gadu daļa audžuģimeņu no sava statusa atsakās: “Mēs gan ceram, ka, ieviešot arī dažāda veida specializētās audžuģimenes un dažādus citus atbalsta pasākumus, audžuģimeņu un adoptētāju vecums kļūs jaunāks.

Katru gadu audžuģimenes nāk klāt. Bet ir gandrīz tikpat liels skaits audžuģimeņu, kas iet nost un pasaka, ka vairs nevēlas būt audžuģimenes. (..) Bieži ģimenes ir „izdegušas”, jo viņām nav pieejams atbalsts.”

Lindas stāsts

Ar sievieti, kura vēlas, lai saucam viņu par Lindu, Latvijas Radio tikās kādā vakarā viņas darba vietā. Linda ir fizioterapeite, kura tieši savu darba pienākumu dēļ iepazina kādu trīs gadus vecu meiteni no valsts sociālās aprūpes centra „Rīga” Kapseļu ielā. Šis bērnunams kļuvis skandalozi slavens pēc žurnālistikas eksperimenta „Zīdaiņu aukle”, kurā konstatēta vardarbība, bērnu potenciāla degradēšana un pamešana vientulībā. Rezultātā no amata atstādinātas vairākas amatpersonas.

Meitenei, par kuru Linda vēlējās rūpēties, ir fiziskās attīstības problēmas, un pie fizioterapeites pirms vairākiem mēnešiem meiteni atveda kāda centra darbiniece. Pēc trešās nodarbības fizioterapeite sāka interesēties par aizbildniecību, jo abas ar meiteni sajutušās emocionāli tuvas.

“Man tas bija tā diezgan pārsteidzoši.

Paziņoja, ka vecāki pusotrā mēnesī reizi ierodas pie viņas un ka tas skaitoties labi. Tas notiek jau divus gadus.

Respektīvi, gada vecumā bērns ir atdots. Tagad viņai ir trīs gadiņi, un divu gadu laikā tas tā marinējās šurpu, turpu. Beigās gan izrādījās, ka māte tur ir bijusi tik reizes, cik uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, un uz dzimšanas dienu ierodas ar ūdens pudelīti un pat neuzsmaida bērnam,” stāsta Linda.

Redzot, ka faktiski vecāki par meiteni neinteresējas, bet viņa nav juridiski brīva, Linda sāka ar viesģimenes statusa nokārtošanu, un meiteni brīvdienās viņa veda gan uz Zooloģisko dārzu, gan uz vasarnīcu.

Laikā, kad Linda bērnu apmeklēja, meitene iemācījies runāt pilniem teikumiem un arī staigāt, izmantojot ārstniecisko ortozi. Kāda aprūpes centra darbiniece pat raudājusi, redzot meiteni kāpjam pa kāpnēm, jo viņas ikdiena bija ierobežota ratiņkrēslā. Un lielākoties laiku bērnunamā meitene pavadījusi iekštelpās, ko novēroja arī žurnālisti eksperimentā „Zīdaiņu aukle”.

“Ja pie bērna ierodas ciemiņi vai, piemēram, es ierodos, tad tā apciemošanas vieta bija aptuveni vannas istabas lieluma telpa bez logiem. Ar kaut kādām bērnus maz interesējošām rotaļlietām - viņi jau tās redz kuro reizi,” stāsta Linda.

Kad fizioterapeite pirmo reizi ieminējās centra darbiniekiem par meitenes izvešanu pastaigā, atkal tika piedāvāts tas pats ratiņkrēsls: “Man tas likās kā viņas fizioterapeitei tā ļoti pārsteidzoši, jo mans darbs ar viņu liecināja pilnīgi par pretējo, respektīvi,

bērna potenciāls tiek degradēts līdz apakšai, un viņa iespējas redzēt pasauli arī tiek ierobežotas.

Un tikai tāpēc, ka kāds cilvēks sāk runāt, tad kaut kādi procesi virzās, bet arī tur iekšēji es jutu, ka ir kaut kāda nedrošība, bailes kaut ko teikt un mainīt, un kaut kur vērsties un kaut ko risināt.”

“Es biju sarunājusi ārstu, kurš šo bērnu varētu apskatīt, konkrēti par protēzi. Kad es ierados tai rītā, lai bērniņu aizvestu, tad man tiek paziņots no sociālo darbinieku puses, ka tas nav iespējams.

Cilvēkam, kurš ir gatavs darīt labu, netiek šī iespēja dota. Tanī brīdī tu arī tā jūties – vai tu esi sliktais šajā institūcijā, ka tu vēlies palīdzēt?” saka Linda.

Pēc Lindas pastiprinātas intereses Rīgas bāriņtiesa beidzot lēma par vecāku tiesību atņemšanu bioloģiskajiem vecākiem. Tad trīsgadniece ļoti ātri tika adoptēta un tagad dzīvo Liepājas pusē.

Elīnas stāsts

Elīna Bataraga no Jēkabpils pirms vairākiem mēnešiem savās mājās uzņēma kādu no bērnunama nākušu puisīti. Viņa esošajā sistēmā redz vairākus trūkumus, un ar tiem saskārusies arī pati.

Elīna un Sandris Bataragi

Kad ar vīru izlēmuši kļūt par audžuģimeni, no Jēkabpils bāriņtiesas saņēmuši informāciju vien par nepieciešamajiem dokumentiem, kas jāiesniedz. Pieredzes stāstus un citu praktisku informāciju meklēja internetā, bet nekā.

“Nu tāda tīri praktiska informācija: aizej, iesniedz dokumentus un izdari šo un izdari to. Tā tīri praktiskā informācija ir pieejama internetā. Ja mēs runājam par tādu emocionālo atbalstu, internetā to latviešu valodā nevar atrast. Tāpēc es sekoju līdzi audžuģimenēm Amerikā. Es saprotu, ka ne visi varbūt spēj uztvert informāciju angļu valodā, tā kā man tā informācija bija amerikāņu blogi, forumi un tādas lietas,” stāsta Elīna.

Tagad Elīna pati raksta dienasgrāmatu internetā un atbild uz citu audžuģimeņu jautājumiem.

“Priecājas, jo jautājumu ir daudz, un interese ir liela,” saka Elīna.

Pirms audžubērna ienākšanas ģimenē, bērnunama (kura nosaukumu šoreiz neminēsim, taču Latvijas Radio par šo bērnunamu stāstījis vairākkārt) darbinieki aicinājuši Elīnu apskatīties, vai puika vispār iepatiksies. Tas Elīnai šķitis nepareizi: “Tā kā mēs vienkārši izlēmām, ka mēs nebrauksim un neskatīsimies, ka vienkārši ir jāņem un nav ko… Uz ko skatīties? Uz matu krāsu vai uz acīm? Ko tur redzēt? Es domāju – ja būtu vecāks bērns, tur četri vai pieci gadi, tad būtu šī bērna labad jābrauc runāt ar viņu. Bērnam arī ir jābūt viedoklim, vai viņš grib pie tiem cilvēkiem būt vai nē.”

Pieredzējusi, ka liela vara ir bērnunamu direktoriem. Prioritāšu augšgalā tiekot liktas materiālās vērtības, nevis bērnu likteņi.

„Sistēmas bērnu” sērijā daudz stāstīts par to, cik dārgi valstij un pašvaldībām ir uzturēt bērniem nedraudzīgos namus. Bieži vien mēnesī aprūpes centri par katru bērnu saņem vairākus simtus un pat 1000 eiro. Tajā pašā laikā ģimenes, kas saņēmušas audžuģimenes statusu, ir spiestas gaidīt, kamēr nami bērnu piedāvās.

“Tajā brīdī, kad tu iegūsti statusu, nav tā, ka kāds jau stāv tev pie durvīm un gaida tevi.

Pieņemsim, mēs bijām gatavi viņu jau nākamajā dienā ņemt. Mums pateica – mums ir jāsagaida mēnesis, lai mums atnāk naudiņa. Es nezinu tīri finansiāli, kā tas praktiski notiek, bet

viņi gribēja, lai pilnu mēnesi viņš ir pie viņiem, un tikai pirmajos mēneša datumos mēs saņēmām audžudēlu. Protams, viņi ir ieinteresēti. Viņiem vajag finanses,” saka Elīna.

Elīnas audžudēlam līdzi nākusi smaga pieredzes bagāža. Pusotra gada vecumā puika nezinājis, kā viņu sauc. Uz savu vārdu neatsaucies. Nemitīga bija un aizvien ir viņa ēstgriba, ko Latvijas Radio arī novēroja intervijas dienā, aizvedot nelielu cienastu. Šokolādes zefīrus mazulis noēd citu pēc cita, kamēr Elīnas bioloģiskajai meitai tie, šķiet, īpaši nemaz neinteresē.

Audžumamma stāsta, ka staigāt mazulis nav baidījies vien pa asfaltu, bet, piemēram, pļautu mauriņu vai smiltis, nepazinis: “Te atnāk bērns, kurš ir gatavs…

viņš māk iet, māk rāpot pa virtuves virsmām, bet viņam nav nekādas sapratnes, ka aiz tās maliņas viņš var nokrist.

Viņam nav elementāru lietu. Mūsu audžudēls, piemēram, varēja vienkārši desmit reizes iet gar galdu. Vienreiz atsities, uzreiz otro reizi, uzreiz trešo reizi, un viņam nepielec. Tam vajag laiku. Nu, ja bērnu ieliek gultiņā un viņš tur visu dienu pavada laiku, viņam šī te elementārā sapratne īstenībā neveidojas. Protams, tajā brīdī, kad viņš te ar galvu sitās pret visām malām, viņam visa galva bija vienos zilumos. Man likās: ārprāts, kā ar to situāciju, lai tiek galā. Kas te vispār notiek?”

Evitas stāsts

Labdarības maratona „Dod pieci” šī gada vēstnese ir žurnāliste Evita Puriņa. Viņa kopā ar vīru pirms diviem gadiem kļuvuši par audžuģimeni.

“Man liekas, ka nav pietiekami liela uzmanība pievērsta tam momentam, kad cilvēki, kuri kādreiz ir domājuši par bērna pieņemšanu ģimenē, kāds ir tas viņu sākums, ar ko viņiem sākt un cik viegli vai grūti to ir izdarīt, un kādu atbalstu valsts un pašvaldības iestādes sniedz, vai, pareizāk sakot, bieži vien nesniedz,” saka Evita.

Viņa stāsta, ka tieši iedrošināšanas un uzmundrināšanas līdz šim ir pietrūcis, lai tās ģimenes, kas par bērnu uzņemšanu domā, to patiesi izdarītu. Pašas pieredze ar bāriņtiesu arī nav bijusi līdz galam veiksmīga. Visa dokumentu kārtošanas procesa, apmācību laikā un līdz pat pirmā audžubērna ienākšanai ģimenē nepametusi sajūta, ka, „tev pašam ir tā motivācija, bet otrai pusei tas nav būtiski”, piebilst Evita.

“Pirmais solis ir bāriņtiesa. Es zvanīju uz savu Pierīgas nelielo bāriņtiesu, protams, man tas satraukums toreiz bija ļoti liels. Es domāju, ka katrai ģimenei, kas to dara, tajā brīdī ir ļoti daudz pārdomu, uztraukuma, stresa un tāda nedrošība. Un iedrošinājums, pretimnākšana ir ļoti, ļoti būtiska, manuprāt.

Ir jāatrod kaut kādi veidi, kā uzrunāt, kā izstāstīt, kā aicināt, informēt, iedrošināt, uzmundrināt. Tas, manuprāt, līdz šim ir pārāk maz darīts,” saka Evita.

Sola lielāku atbalstu

Atbalstu - gan finansiālu, gan emocionālu - plānots palielināt jau nākamgad. Patlaban audžuģimene ik mēnesi saņem 113 eiro lielu atbalstu. Nākamgad par viena bērna aprūpi pienāksies 171 eiro, par diviem bērniem – 222 eiro, bet par trīs un vairāk bērniem – 274 eiro.

Audžuģimenēm būs arī sociālās garantijas. Un vairāk maksās tā saucamajām krīzes jeb specializētajām audžuģimenēm, kas būs īpaši apmācītas rūpēties par zīdaiņiem, slimiem bērniem un bērniem, kas cietuši no smagas vardarbības. Tāpat plānots palielināt atbalstu adoptētājiem.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti