Kapseļu ielas bērnunama mazuļu dzīve – vientulībā, ar retām pastaigām un bez rotaļām

Aizmigušu zīdaiņu ēdināšana, "iestellējot" pudeli mutē, retas pastaigas svaigā gaisā, ierobežotas kustības, dzīve vientulībā bez īpašas uzmanības un sirsnības no pieaugušo puses. Šādu attieksmi pret bērniem Latvijas Televīzijas (LTV) raidījuma "Aizliegtais paņēmiens" žurnāliste novēroja valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) "Rīga" filiālē "Rīga" mazāko bērnu aprūpē. 

LTV un Latvijas Radio operācijas "Zīdaiņu aukle" laikā LTV žurnāliste pieteicās darbā par aprūpētāju centra filiālē "Rīga" Kapseļu ielā, kur nostrādāja gandrīz desmit pilnas darba dienas jeb aptuveni 78 stundas. Pēc tam, kad LTV žurnāliste pārējam personālam sāka uzdot daudz jautājumu, vadība paziņoja, ka darbā nolēmusi atgriezties darbiniece, kuru LTV žurnāliste it kā aizvieto, un darbs viņai tika uzteikts.

Vēlāk intervijā LTV raidījumam aprūpes centra "Rīga" vadītāja Inese Paudere atzīst, ka operācijas "Zīdaiņu aukle" laikā atklātais ir pārsteigumus arī viņai, solot veikt "kādas noteiktas represijas", lai bērnu labklājība viņas vadītājā struktūrā uzlabotos.

To, visticamāk, nāksies darīt jebkurā gadījumā, jo dažas dienas pirms LTV raidījuma –  pagājušajā piektdienā, 3. novembrī, – Labklājības ministrija (LM) nāca klajā ar paziņojumu, ka bērnunamā pārbaudi veikusi Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI), kas tur esot konstatējusi bērnu tiesību pārkāpumus, tostarp fizisku un emocionālu vardarbību. LM sola vērtēt atbildīgo amatpersonu atbildību.

Prasības – ne pārāk augstas

Pirms kāda laika VSAC "Rīga" filiāle "Rīga" aicināja darbā jaunu aprūpētāju darbā ar bērniem, un šim amatam piesakās LTV žurnāliste.

Prasības nav pārāk augstas. Pietiek ar deviņu klašu izglītību, vajag pieredzi darbā ar bērniem, un viss. Alga par pilnu maiņu – maksimums 400 eiro "uz papīra".

Par operāciju “Zīdaiņu aukle”   

Operācijas galvenais uzdevums noskaidrot, kādā veidā tiek aprūpēti un audzināti tie bērni, kuri uz laiku nonākuši bērnu namos.

Operācijas metode: “Aizliegtā paņēmiena” žurnāliste piesakās darbā par bērnu aprūpētāju, aukli, un iegūst darbu. Operācijas vieta - Valsts sociālās aprūpes centrs “Rīga”, kam ir septiņas filiāles un kur tiek aprūpēti gan bērni, gan arī pieauguši cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem.

Mūsu žurnālistes darba vieta būs šī centra filiāle “Rīga”, Kapseļu ielā, kas vēsturiski ir vecākais bērnu aprūpes centrs un kuru 1922.gadā atklāja Latvijas pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste.

2012.gadā šis centrs svinēja 90.gadu jubileju un vairāki tā darbinieki tika apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeņa piemiņas zīmi.

Nekādas pieredzes darbā ar bērniem LTV žurnālistei nav, tāpat nav pašai bērnu. Pietiek ar to, ka jau ticis pieskatīts kāds kaimiņu vai radinieku bērns.

Aukles pienākumos ietilpst zīdaiņu aprūpe, barošana, mazgāšana, autiņbiksīšu nomaiņa, bērnu ģērbšana, vešana ārā, arī rotaļāšanās un daudz kas cits.

Viena maiņa 24 stundas gara. Tātad veselu diennakti, sākas astoņos no rīta un beidzas nākamās dienas astoņos. Mēnesī varētu būt kādas septiņas maiņas. 

Kopumā nodaļā, kur strādās LTV žurnāliste, šobrīd ir septiņi bērni. Četri pavisam mazi. Jaunākajam četri mēneši, vecākajam – seši.  Vēl divi ir vienu gadu veci bērni. Un vienai meitenei ir jau divi gadi, bet smago veselības problēmu dēļ viņa dzīvojot kopā ar mazākajiem.

Neko smalkāk par to, kādi te ir aprūpes un saskarsmes standarti, iestādē nestāsta, bet aicina jau pēc trim dienām uz tādu kā iepazīšanās darba maiņu.

Telpas gaišas, mājīgas...

12.oktobrī LTV žurnāliste kā aprūpētāja sāk savu pirmo iepazīšanās darba dienu. Visu stāsta un izrāda audzinātāja Svetlana, kura strādā tikai dienas maiņu.

Telpas atrodas ēkas otrajā stāvā un līdzinās nelielam dzīvoklītim – ir divas vannasistabas, tualete, guļamistaba ar astoņām gultiņām lielākajiem bērniem un trīs ar stiklotām sienām atdalītas divvietīgas guļamtelpas zīdaiņiem.

Operācijas “Zīdaiņu aukle” uzdevums

Operācijas laikā LTV žurnālistes uzdevums ir fiksēt, kā notiek darbinieku atlase un kā jau vēlāk notiek pieņemšana darbā, vai, piemēram, ir vadlīnijas, kā ar maziem bērniem jāuzvedas, kā jānodrošina saskarsme. Kā viņi tiek ēdināti, ar ko? Vai tiek nodrošināts tas, lai bērni kustētos un atbilstoši attīstītos, lai tiek vesti ārā svaigā gaisā. Vai ar bērniem kāds spēlējas u.c.

Ir rotaļu zāle, virtuve, kurā tiek sagatavoti pārtikas maisījumi zīdaiņiem. Telpās ir seši pārtinamie galdiņi. Vēl ir brīvā laika sēdeklīši, šūpulīši un lērums rotaļlietu, drēbīšu, pudelīšu.

Telpas gaišas un mājīgas, un pirmajā brīdī šķiet – cik viss te ir lieliski un patīkami.

Pašiem mazākajiem ēdiens tiek gatavots uz vietas no sausajiem maisījumiem, lielākajiem bērniem tas tiek nests no virtuves, kas atrodas otrajā ēkā un kurā esot lielākie bērni.

Pamazām LTV žurnāliste iztaujā arī aprūpētāju Vitu, kas arī strādā tajā pašā dienā. Ar bērniem neesot problēmu, bet ir problēma, ka nav televizora, maza alga un naktīs tomēr īsti nevarot izgulēties. Agrāk bijis televizors, ko bērnu drošības apsvērumu dēļ aizvāca.

"It kā drošībai, bet ne tur bērni līda, ne tur kas bija. Izdomā jau visu ko. Tad mums tādas komisijas nāk te. Zini, visādas skatās. Bāriņtiesa, nu kaut kā... Mūždien te kāds nāk, kaut ko skatās," sūrojās centra darbiniece.

Vēl LTV žurnāliste uzzina, ka ik pa laikam pie bērniem nāk fizioterapeits, arī logopēds. Dažiem tiek dotas īpašas zāles un vitamīni, bet to visu darot māsiņas. Vēl bērni ir jāvanno. Var saprast, ka norma ir divi bērni dienā. Jāmaina, protams, autiņbiksītes. Vēl jāsaloka izmazgātā bērnu veļa.

Svinot arī bērnu dzimšanas dienas, kad vienlaikus sakrīt vairākas.

Pēc iepazīšanās žurnālisti aprūpētāju pieņem darbā, un pirmā darba diena ir pēc piecām dienām – 17.oktobrī.

Ēdina, iestellējot pudeli mutē

FAKTI

Kopumā aprūpes centra filiālē “Rīga”, kas atrodas Kapseļu ielā un ir izvietota divās ēkās, šobrīd ir apmēram 50 bērnu, sākot ar zīdaiņiem un beidzot ar bērniem līdz pat pilngadībai.

Kopumā visā šajā filiālē ir nodarbināti 117 darbinieki. Tātad vidēji divi darbinieki uz vienu bērnu. 82 no šiem darbiniekiem iesaistīti tiešā aprūpē, no tiem: 

  • 42 ir aprūpētāji
  • 14 medicīnas māsas
  • 9 sociālie aprūpētāji
  • 6 sociālie audzinātāji
  • 2 logopēdi
  • 2 fizioterapeiti
  • 1 sociālais pedagogs
  • 1 pediatrs.

Pērn 2016.gadā, pēc Labklājības ministrijas datiem, šīs filiāles uzturēšanai no valsts budžeta tērēti apmēram 1,2 miljoni eiro, un faktiskās izmaksas uz vienu bērnu šeit bijušas apmēram 1500 eiro mēnesī.

No kopumā septiņu bērnu grupiņas paši mazākie tiek ēdināti no pudelītes. Pēc grafika sešas reizes dienā. Pirmā reize sešos no rīta, pēdējā – pusnaktī. Katram zīdainītim ir savs maisījums, kuru gatavo audzinātāja vai aprūpētāja. Uz katras pudelītes ir bērna vārds, lai neko nesajauktu.

 

Ēdināšanas brīdī bērniņi atrodas savās gultiņās, nereti pat aizmiguši. Vienam pēc otra pudelītes tiek iespraustas mutītē, bet, ja mutīte vēl ciet, paspiež vaidziņus un mutīte ir vaļā. Lai neapgāžas, pudelītes atstutē pret autiņu vai spilventiņu, vai nu arī mazliet tiek pieturēta.

Barošanas laikā rokās bērni netiek ņemti, un visu daudzo ēdienreižu izņēmums bija tikai viena reize.

Pēc šīs ainas noskatīšanās raidījuma "Aizliegtā paņēmiens" pieaicinātie speciālisti pauž sašutumu – bērni noteikti ir jāņem rokās, jo ēdināšana ir pirmais bērna kontakts ar pasauli.

Pediatre, neonataloģe Dina Krūze arī norāda: "Pilnīgi kategoriski nepieņemams ir stāsts par to, ka aizmigušam bērnam iestellē pudeli mutē, viņu nepaceļot augšā. Ēdināšana, iestellējot pudelīti autiņos un aizejot prom, ir vispār nepieļaujama nevienā brīdī, nevienā ģimenē un vēl jo vairāk tādās valsts iestādēs, kur par bērnu būtu jārūpējas daudz vairāk."

Klīniskā psiholoģe un psihoterapeite Līga Bernāte piebilst:

"Būtībā ēšana ir fiziska vajadzība, bet, ja viņu baro ar varu, kas būtībā ir vardarbība, tad viņš nemācās atpazīt un sajust savas vajadzības.

Viņš nevar mācīties tālāk sevi regulēt kādā līmenī. Viņa vajadzības, viņa signāli tā kā vispār netiek ņemti vērā, nolasīti un pamanīti."

Savukārt trīs vecākajiem bērniem ēdiens tiek atnests no virtuves. Ēdienreizes ir desmitos no rīta, divos un sešos. Brokastīs ir sablenderēta putra, visbiežāk piecgraudu. Mēdz būt arī kukurūzas un mannā putra. Uz visiem trijiem bērniem – dienā divi banāni un neliela burciņa biezeņa, kas tiek pievienots putrām. Pusdienās nemainīgi ir sablenderēts sakņu biezenis ar gaļu, kam tiek pievienots mazliet buljona. Vakarā atkal putra ar banānu. Kompots tiek iepildīts pudelītēs un dots bērniem pirms gulēšanas.

Ēdina ar karoti un ēdināšanas laikā viens bērniņš tiek ievietots barošanas krēslā, otru ņem klēpī, jo tā ātrāk iet. Pirms barošanas bērna rokas nosedz ar autiņu, lai nesasmērētu apģērbu, un otrs – lai bērns ar savām roķelēm netraucētu viņu barot.

Un, lai arī šie bērniņi jau ir tajā vecumā, kad pamazām viņi  jāradina un jāiedrošina, un jāļauj viņiem pamēģināt ar karoti ēst pašiem, nekas tāds nenotiek, jo tas aizņem laiku, lēš LTV raidījums.

Mazuļa dzīve – vientulībā savā nodabā

Intervija ar valsts aprūpes centra “Rīga” vadītāju Inesi Pauderi pēc operācijas "Zīdaiņu aukle" 

Žurnāliste: Mums ir konstatēti fakti, ka arī audzinātājas nepieiet dienas laikā pie bērniem, ar viņiem nepastrādā, sēž telefonā, aizpilda dokumentus.

Inese Paudere: Es pieņemu, ka viens darbinieks tā ir vienmēr problēma, kā es teicu, mēs cenšamies visādās formās, veidos atbalstīt tos darbiniekus, gan arī piemeklēt speciālistus, kas ar viņiem strādā.

Vai tas ir normāli, vai tā ir normāla prakse, ja guļošam bērnam dod pudelīti mutē?

Tā nav normāla prakse. Kā jau saku, ir ļoti daudz lietu, ar kurām vienkārši jācīnās, ar darbiniekiem, ka viņiem jāsaprot, ka bērns jādzirda, jāēdina tomēr paņemot rokās, tā nav normāla prakse.

Bet, ja tas notiek regulāri un pie tās apmācības, šim jaunajam darbiniekam tiek paskaidrots, ka šādi notiek ēdināšana?

Tā ir rutīna. Un, protams, pie tā visu laiku ir jāstrādā, lai šie cilvēki tā nedarītu. Bērns mājās tā netiek, protams, barots. Un attieksme šiem cilvēkiem, protams ir atkarīga no personīgās izpratnes. Es pilnībā piekrītu, ka tas nav pieļaujams.

Mūsu speciālisti apgalvo, ka tā ir tāda vardarbība pret bērnu.

Es...pēc būtības jau jā. Bet es gribu atzīmēt, ka šie cilvēki neapzinās, ko viņi dara.

Vai bērniem ir ļauts brīvi pārvietoties pa grīdu?

Protams! Kādu laiku viņiem bija manēža, es atceros, un tagad viņiem ir brīva pārvietošanās. Es zinu, ka ir arī uz grīdas grozs, vismaz pēdējo reizi, kad es biju, es redzēju, ka bija grozs ar mantām. 

Nav grozs ar mantām. Tur ir manēža, kas ir gultiņas augstumā, ko visi speciālisti saka, ka tādas manēžas nav redzētas, ka manēžai ir jābūt uz grīdas izvietotai.

Jā, tās ir manēžas vēl no padomju laikiem, kurā tika likti pavisam, pavisam maziņi bērniņi, lai viņiem būtu kaut kādas aktivitātes, bet uz grīdas mums nekad nav bijušas tādas manēžas. Ir lielākās grupās varbūt bijušas, bet pamatā uz grīdas bērni dzīvojas.

Mēs aprēķinājām - puisītim, kuram ir gada vecums, cik viņš ilgi pavada gultiņā, cik viņš pavada manēžā laiku, ka principā uz grīdas viņam vispār nesanāk pavadīt laiku. Sanāk, ka 16 stundas gultiņā viņš tiek ielikts, tad tiek rekomendēts, ka viņš tiek manēžā likts. 7 stundas viņš pavada manēžā, stāvot pie apmalītes, pat nav ieinteresēts darboties ar mantiņām un neviens pie viņa neiet klāt tai laikā.

Ja tādi fakti arī ir, tad tas nozīmē, ka patiešām darbinieku atbildība, un nav viņam izpratne, kā darboties ar bērnu, jo pēc būtības tā nevarētu būt. Es pieņemu, ka ne jau visur un katru dienu tā notiek, jo šie cilvēki tiek mācīti un no viņiem tiek prasīta konkrēta darbība ar bērniem. Tā kā es pieņemu, ka varbūt tas ir viens cilvēks, kurš tā rīkojas, bet citi darbojas savādāk.

Mēs redzējām ārā vešanas grafikus, ka principā daži bērni divu nedēļu laikā vispār netiek izvesti, labi, ja kāds divu nedēļu laikā pat vienreiz, varbūt divreiz izvests, labākajā gadījumā. Jūs liksiet par pienākumu vest ārā bērnu?

Es ne tikai uzlikšu par pienākumu, es acīmredzot veikšu kādas noteiktas represijas, jo kaut kā cilvēkiem ir jāsaprot elementāras lietas, jo var visu nodrošināt. Jo vairāk, bērnu ir maz, kāpēc var citās valstīs nodrošināt, lietus un vētras laikā vest ārā, kāpēc nevarētu arī šobrīd, es noteikti kaut ko darīšu. 

Lai arī ik dienu var novērot, kā mammas un tēti parkos un uz ielām stumj ratus ar bērniem un viņu pasaule kustas, tad šo mazo bērnu pasaule visbiežāk ir nekustīgi telpas griesti, jo vest viņus ārā ir ķēpīgi.

 

Par to, ka centra darbinieki nav īpaši ieinteresēti vest bērnus ārā, liecina LTV žurnālistes saruna ar kādu centra bērnu aprūpētāju. Viņa bērnu nevešanu pastaigā ārā konkrētajā dienā pamatoja ar vējaino laiku un to, ka arī priekšniecība uz to nav uzstājusi. Šī saruna notika 26.oktobrī, iepriekš bērni bija ārā pirms piecām dienām – 21.oktobrī.

Jāatzīst, ka Latvija ar savu klimata joslu vispār lielākoties no piemērota pastaigām, jo tad ir vēsi, tad ir par karstu, gadās arī tā, tad vēl pūš tas vējš, tad lietus, sniegs, tad slidens un pārāk mitrs.

Pēc LTV aprūpētājas iniciatīvas pāris reizes gan bērniņi laukā tiek izvesti, bet fiksējam pastaigas grafiku septembrī: no 31 dienas bērni laukā bijuši septiņas reizes, laukā pavadot pusstundu.

Tomēr vissāpīgākā sadaļa, iepazīstoties ar šo bērnu ikdienu, ir rotaļas un kustības. Proti, neviens te īsti ar šiem bērni ne pačubinās, ne cenšas viņiem ko ierādīt, ne iemācīt ko jaunu. Ne arī parunājas, pat ja viņi vēl neatbild. Visa mazā dzīve jāpavada vientulībā savā nodabā.

Audzinātāja tajā laikā aizpilda dažādus dokumentus, dažreiz paglauda bērnu galviņas. Dažreiz pasēž mobilajā telefonā, un darba diena ir galā.

Mazie zīdaiņi pēc ēšanas tiek ievietoti sēdeklīšos un piesprādzēti, lai viņi neizkristu.

Un tā visu dienu – vai nu gultā ar pudeli, vai sēdeklītī, kurā pat īsti nevar pakustēties. Bet, lai nav garlaicīgi, deguna galā piestumj rotaļlietu virteni.

Tikai vienu reizi LTV žurnāliste novēro, ka viņi tiek ielikti speciālā manēžā – kad tajā nav lielo. Sešus mēnešus vecā meitenīte veļas un dzīvojas, abi pārējie guļ teju nekustīgi un nemaz nedomā velties, un neviens arī viņus nepaskubina.

Trim lielākajiem bērniem kustības brīvība šeit ir mazliet lielāka. Ja neēd vai neguļ, tie tiek ielikti manēžā, lai spēlējas, mantas tur ir. Un vēl aptuveni 40 minūtes dienā katru ieliek staigulī, lai staigā apkārt, lai arī bērnu speciālistu vidū šis pārvietošanās veids tiek kritizēts.

Speciālistes: tā ir vardarbība 

Speciālisti redzēto raksturo ar vārdiem – vardarbība pret bērnu.

Klīniskā psiholoģe un psihoterapeite Bernāte atzīmē: "Pētījumi rāda, ka līdz divu gadu veciem bērniem 40% no nomoda laika dienā vajadzētu pavadīt individuāi viens pret vienu ar pieaugušo. Lai viņš optimāli, veiksmīgi attīstītos.

Es domāju, ja šeit viņš stundu ir kontaktā ar pieaugušo, tad mēs paši varam izdarīt secinājumus, ko viņš no tā iegūst. Būtībā visstraujāk smadzenes attīstās pirmajos dzīves gados (..)."

Arī fizioterapeite Klaudija Hēla norādīja: “Pirmos trīs gadus, ko mēs ieliekam bērnam, tas ir tas, uz kā balstās visa viņa tālākā dzīve. Ja mēs ieliekam kaut ko šādu – ka tu neesi vajadzīgs nevienam, tu vari kliegt, vari nekliegt, pie tevis nepienāks, tu esi tikai robots, kuram ir tikai jādara tā, kā saka, tad ko mēs vispār varam sagaidīt no šī cilvēka.

Tikmēr pediatre, neonataloģe Krūze aizrāda, ka nekur nav redzams, ka paši mazākie bērni rāpotu. Neļaujot bērnam rāpot, netiek stimulēti runas centri. Bērnam neattīstās valoda, un tad bez bažām var uzlikt zīmogu – valodas attīstības aizture.

“Potenciāli mēs gatavojam slimu bērnu, slimu cilvēku. Viņam nav attīstījies pareizi mugurkauls, viņam nav pareizs muskulatūras tonuss.

Attiecīgi mēs potenciāli runājam par sirds asinsvadu slimībām, balsta aparāta slimībām,” stāstīja pediatre Krūze.

Viņa lēsa arī: "viņam šis rāpošanas posms, visticamāk, ir izpalicis, jo viņš ir vai nu sēdējis, vai attiecīgi sētiņā piecēlies kājās. Viņam nav šīs telpas, viņam ir tikai vertikalizācija (..). Visi fizioterapeiti runā par to, ka bērnam ir jāiziet visas šīs attīstības stadijas. Tātad - saveļoties, lienot, nostājoties četrrāpus, aizrāpojot, patstāvīgi apsēžoties, nevis iesēdinot sēdēt, un tad tālāk iet augšā celšanās."

Darbinieki, kuru darbā nav

Šajā filiālē strādā divi bērnu fizioterapeiti. Pēc grafika redzams, ka konkrētajās dienās fizioterapeitam vajadzētu būt darbā, bet neviena nav. Izrādās, fizioterapeitam ir atvaļinājums.

LTV raidījums secina: precizitāte un režīms šeit attiecas tikai uz pašiem mazajiem bērniem, bet ne uz personālu. Vairākas dienas, piemēram, darbā nav arī grupiņas audzinātājas, un bērnus dienas laika aprūpē tikai aprūpētājas.

Tiesa, runājot par bērnu fizioterapeitu, speciālisti LTV raidījumam norāda, ka tāds jau var būt, bet, ja pārējā laikā bērni ir nekustīgi, tad no vienas fizioterapijas reizes īsti nekādas jēgas nav.

LTV raidījums secina: tas, ko saka bērnu attīstības speciālisti, kā vajadzētu būt, diezgan atšķiras no tā, ko raidījums novēroja, esot šajā bērnu aprūpes iestāde klātienē uz vietas.

Speciālistes: Iestādē nepieciešamas būtiskas pārmaiņas

Raidījumā uzrunātās speciālistes vienprātīgi saka, ka bērnunamā nepieciešamas būtiskas pārmaiņas.

"Bet nevis ar pārbaudēm un atkal noteiktiem Ministru kabineta noteikumiem, bet tieši pārrunāt tādas lietas. Viens ir - ētiku un žēlumu mēs vairs neiemācīsim. Tā ir viena lieta.

Bet noteikti es gribētu redzēt, kad katrs no šiem aprūpes darbiniekiem, kas darbojas ar bērnu, ir ar izglītību, kas zina, kas ir hendlings, kas zina, kas ir nodarbošanās.

Kas noteikti - tur ir vajadzīgs mediķis, kas attiecīgi rūpējas par katru bērnu individuāli, sastādot pietiekoši pareizu uzturu. Katram bērnam atsevišķi. Un tās nav lietas, kas ir neizdarāmas, jo telpas skaistas un mantu daudz, viss ir ļoti feini, bet tas, ko mēs redzam, - tās attīstības jau nav," uzskata pediatre, neonataloģe Krūze.

"Es domāju, galvenais ir griba tajā vadībā kaut ko mainīt. Tur bija rakstīts, ka jābūt ir psihologam.

Es domāju, tad psihologa uzdevums tur būtu atbalstīt tās audzinātājas vai aprūpētājas, kas tur strādā,

jo nenoliedzami tas ir smags darbs un nenoliedzami viņām vajag atbalstu, zināšanas, palīdzību," domā klīniskā psiholoģe un psihoterapeite  Bernāte.

12 komentāri
Lizete Mītava
Šie abi veči vareni bauda dzīvi un viņiem pie pakaļas lielas bumbiņas. Nu kas tie tādi nabagi, kas par viņiem balso.
Anonīms lietotājs 18027
Tas, ka nav sīki izstrādātu vadlīniju, ir pilnīgs absurds un valsts bezatbildība. Pat siļķu fabrikās darbiniekiem ir ļoti konkrētas vadlīnijas un tiek sekots to ievērošanai, turpretī valsts attieksme darbā ar bērniem: priekš kam pūlēties? Kā parasti vienkārši gāžam nodokļu maksātāju naudu bezdibenī, bez jebkādas sajēgas, un tad atkal meklēsim kādus aplinkus ceļus kā nodokļus palielināt, jo naudas kā parasti nav, jo visu kā parasti esam darījuši pa roku galam, un rezultātu nekādu.
Lilija Špele
Ja esi apņēmies darīt to dabu,tad tas ir jādara apzinīgi.Jā,darbs ir grūts un atbildīgs.,bet Tu zināji kas tas par darbu un kāda alga.
Anonīms lietotājs 18999
Martin, vispār raidījumā diskusijas laikā teica, ka ir gimenes, kas labprāt ńemtu šos bērniñus, bet tas process ir ilgs un sarežgīts. Kāds laikam ir ieinteresēts uzturēt šādus iestādîjumus. Tēma nākamajam eksperimentam- cik àtri var uzñemt gimenē bērnu no bērnunama.
Jana Kukaine Kukaine
Tie nedrošie šļupsti, kas nāca pār labklājības ministra lūpām, liecināja, ka viņam nav jausmas, kā šo situāciju risināt. Arī Parādnieka kungs faktiski izvairījās no atbildes (un atbildības), vien piesauca cēlo domu, ka bērnam jāaug ģimenē. Vai viņš (un viņi abi kopā) apņemas nodrošināt, ka šī bērnunama bērni nonāk audžumģimenēs divu nedēļu laikā? Ka personīgi pārbaudīs, ka Kapseļu bērnunamā tiek revidēts dienas režīms un darbinieki saņem apmācību? Ka no nākamā gada tiek paaugstinātas algas un līdz ar to – arī prasības kanādietim, kas pretendē uz šo darba vietu? Nekā tamlīdzīga! Šķiet, pat raidījuma vadītājam bija vairāk konstruktīvu priekšlikumu nekā mūsu nožēlojamajiem valstsvīriem.
Jana Kukaine Kukaine
Atvainojos - "prasības kandidātiem".
Rita Bērziņa-Leikarte
kur tk grozies visur nekartibas.zivs pust no galvas,bet tirit sak no astes.man jau sausmas uzdzina tas vaditajas aukstais skatiens.pansionatos nav labak.tur tada pat bezceriba,bet tikai tai nav nakotnes.skumigi skatities. lai veicas zurnalistiem veidot sizetus.
Martins Kapickis
Es žurnālistei ieteiktu tagad atrast to bērnu vecākus, kurus viņa "aprūpēja" un censties beidzot saprast, no kurienes tādi bērnu nami rodas. Šiem bērniem ir dzīvi vecāki! Varbūt tad beidzot pārtrauks vajāt tos, kas vispār ir gatavi šo darbu veikt. Bērnu nami nekad nevarēs sniegt bērniem ģimenisku vidi un to, kas jau ir sabiedrības kroplības seku vācēji, vēl atspārdīt ir zemiski.
IngusF
Zemās algas, neviens professionalis to darbu neņems. Atdos cilvēkiem ar pamatizglītību.
Anonīms lietotājs 18482
Nenoliedzot to, ka jebkurā darbā daudz ko var darīt labāk, diezgan nožēlojama ir to korespondentīšu sensāciju meklēšana. Jācer, ka tad, kad varbūt kādreiz viņai pašai būs bērni, viņa savus bērnus pediatram atrādīs biežāk nekā tikai divreiz nedēļā. Rotaļlietas ir - slikti, uzraksti uz pudelītēm, lai nesajauc - atkal slikti, ēst dod regulāri - atkal slikti, viss slikti. Jācer, ka topošā izmeklētāja pametīs darbu televīzijā un kopā ar Bojāru pāries darbā par aukļiem ne tikai uz divām nedēļām, bet pastāvīgi. Un par minimālo algu, ne jau televīzijas. Tikai jāatceras, ka bērnu namā nedz kāds frizūras taisīs pa velti, nedz grimmēs, nedz tērpus ekrānā sēdēšanai dos pa velti. Viss pašiem par to minimālo vien būs jāgādā. Un kad vietējiem par grašiem apniks nievas klausīties, tad varēs migranti satīties parandžās un iet tur strādāt. Tikai nez kādēļ visu šo nedēļu garumā neviens nav nekur ieminējies par bioloģisko vecāku atbildību. Tie tikai saņem pabalstus un ražo tālāk.
Juris Kudiņš
Pa 400euro BRUTO mēnesī, nav iespējams algot speciālistus!!!!! Tikai tos, kam citur nav kur iet.
Jānis Lietavietis
Patiesībā, kad kādam darbam nav nekādu prasību un tādas nav iespējams izvirzīt, jo atalgojums ir smieklīgs un darba grafiks - necilvēcīgs, nav nekāds brīnums, ka šādi darbi vienmēr notiks nekvalitatīvi, ja vispār notiks. Diemžēl Latvijā tas nav nekas neparasts, ka tiek izremontētas telpas, sapirkts labākais aprīkojums, bet cilvēku algām nav iedalīta nauda nemaz vai maz, vai arī cilvēki tiek lasīti pēc radniecības un tādēļ rezultāti ir neapmierinoši un slikti. Nereti ir tā, ka noplukušās telpās, bez pienācīga aprīkojuma, bet ar labākajiem speciālistiem darbs būtu noritējis daudz labākā kvalitātē, Latvijā gan ir pieņemts, ka sistēmai ir jāgriežas, vienalga kā, galvenais, ka kaut kas kaut kur kustas un, protams, visam labi jāizskatās no malas, tādēļ ārišķībām naudu ar uzviju pieliek, bet praktiskiem darbiem, lai būtu kāda jēga - kas paliek pāri. Ja nodokļu maksātāji maksātu tikai par to, kam ir jēga, tad mums būtu mazākie nodokļi uz pasaules.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti