Neliela iekšēja sadursme starp ciema iedzīvotājiem netālu no Čečenijas un Dagestānas robežas gandrīz pāraug masveida vardarbībā. Lai situāciju atrisinātu, nākas iejaukties Čečenijas parlamenta priekšsēdētājam Magomedam Daudovam. Kāpēc starp šiem diviem Kaukāza reģioniem pastāv nesaskaņas?
Kas notika?
Kā ziņo raidsabiedrība BBC, 25. jūnijā, Čečenijas un Dagestānas pierobežā starp Ļeņiaulā un Kalininaulā dzīvojošajiem čečeniem un avāriem (Dagestānā lielākā etniskā grupa) izcēlās sadursme. Konflikta iemesls bija diezgan triviāls: viens braucējs nedeva ceļu otram, aizsākot masu kautiņu, kura rezultātā čečeni tika piekauti.
Par Status Quo
Autors Artūrs Bikovs raksta lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas "Status Quo" ietvaros. Tajā analizētas starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz Tālajiem Austrumiem. "Status Quo" latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā.
Taču ar to viss nebeidzās: sociālajos tīklos izplatījās aicinājums solidarizēties ar čečeniem un atriebties avāriem. Tomēr Čečenijas valdībai tas nepatika, tāpēc vienu no aģitatoru grupām, kura pulcējās pie Groznijas centrālās mošejas, izkliedēja.
"Es arī dzirdēju par aicinājumu doties palīdzēt mūsējiem, kurus piekāva Dagestānas iedzīvotāji, man tika nosūtīts ziņojums "WhatsApp". Nolēmu braukt. Atnācu uz norunāto vietu, mēs tur bijām daži desmiti, bet ieradās "drošībnieki" un rupji izkliedēja mūs," stāsta Groznijas iedzīvotājs Magomeds.
Neskatoties uz šo, 7. jūlijā Hasavjurtā (Dagestānas pilsēta) sapulcējās vairāki desmiti čečeni. Dažos video, kas tika publicēti sociālajos tīklos, ir redzama liela grupa un dzirdami šāvieni gaisā. Uz šo sanākšanu jau atkal reaģēja Čečenijas varas iestādes, nosūtot kortežu ar augsta ranga Čečenijas amatpersonām, tostarp Čečenijas iekšlietu ministru Ruslanu Alhanovu un Čečenijas parlamenta priekšsēdētāju, Magomedu Daudovu, kuru uzskata par Kadirova labo roku. Daudovs centās atrisināt samilzušo konfliktu starp čečeniem un avāriem, mudinot viņus vairāk nestrīdēties.
Kādas ir konflikta saknes?
Galvenais čečenu - avāru sadursmes iemesls ir neatrisināts teritoriāls strīds starp abām tautām. Pirms čečenu un ingušu deportācijas 1944. gadā Ļeņiaulā, Kalininaulā un citos aulos, kuri atrodas Čečenijas un Dagestānas pierobežā dzīvoja daudzas čečenu ģimenes. Pēc viņu deportācijas čečenu mājas pārņēma Dagestānas iedzīvotāji. Pie tam, dažiem no tiem dzīvesvietas maiņa tika uzspiesta.
Pēc 13 gadiem, Hruščova atkušņa laikā čečeni sāka šajos ciematos atgriezties. Dažām ģimenēm tika nodrošināts mājoklis Dagestānas reģionos, taču tās kurām bija iespēja, nopirka zemi vietās, no kurām tika deportētas, un uzcēla mājas no jauna. Tomēr bieži vien jaunie saimnieki negribēja pamest savus jauniegūtos īpašumus. Kā stāsta Dagestānas iedzīvotājs čečens Adams Mačajevs, "kad 1957.gadā atgriezās vainahi (čečeni un inguši), avāri atteicās pamest šo teritoriju. Daži čečeni nopirka savas mājas no viņiem, daži uzbūvēja jaunas. Bija gadījumi, kad varas iestādes aizliedza būvniecību, nojauca jaunu ēku pamatus. Tomēr joprojām daudziem izdevās atgriezties."
Problēma bija arī valdības nesagatavotība tik daudzus cilvēku reemigrācijai tik īsā laika sprīdī. Kā uzskata BBC vēsturnieks Ajubs Ismailovs, "Programma, kas nodrošināja deportētos ar mājokli, bija, bet neviens nevarēja iedomāties, ka vairāk nekā simts tūkstošu cilvēku atgriezīsies tikai pirmajā gadā".
Reabilitācijas likums: kāpēc tas nestrādā?
Jautājums par to, kam pieder zeme, atkal kļuvis nozīmīgs 1991. gadā, kad Krievijas Federācijā tika pieņemts likums "Par represēto tautu reabilitāciju".
Likums atzina represēto tautu tiesības atjaunot teritoriālo integritāti, atjaunot valsts struktūras, ja tās tika likvidētas un iegūt kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem. Tas arī nodrošināja to cilvēku atgriešanos, kuriem nebija "nacionāla valsts veidojuma" uz "tradicionālajām dzīvesvietām".
Bijušais ierēdnis Sira Saipovs stāsta, ka 1991. gada sākumā viņš personīgi tikās ar Borisu Jeļcinu, lai parādītu likumprojekta potenciāli bīstamās sekas. "Viss notika PSRS sabrukuma laikā. Problēmas bija visur, taču es zināju, ka skaidras valodas trūkums likumprojektā radītu neatgriezeniskas sekas un starpetnisko konfliktu. Mēs parādījām Jeļcinam, ka represēto tautu reabilitācija bija aprakstīta ļoti abstrakti. Pie tam tur nebija pat vārdu par to, kur jāiet tiem cilvēkiem, kuru vietu aizņems represētie", uzsver Saipovs.
Tagadne un nākotne
Līdz brīdim, kad sākās deportācija, Dagestānā dzīvoja aptuveni 30 000 čečenu. Tagad — vairāk nekā 100 tūkstoši. Atsaucoties uz iepriekš minēto likumu, čečeni uzskata, ka viņiem ir visas tiesības pieprasīt zemi, kas piederēja viņu tēviem un vectēviem. Avāri savas mājas, protams, atdot nevēlas.
Pie tam Dagestānā dzīvojošie čečeni regulāri piedalās mītiņos, pieprasot, lai viņiem atdotu zemi. Jūnija kautiņš ir jauns šī konflikta uzplaiksnījums, un abām iesaistītām pusēm nav šaubu par to, ka konflikts turpināsies līdz brīdim, kamēr likums netiks mainīts. Līdz ar to, neraugoties, ka Ramzanam Kadirovam ir svarīgi uzturēt laba Kaukāza saimnieka tēlu gan Čečenijas sabiedrības, gan Krievijas centrālās varas acīs un viņš ir ieinteresēts samilzušo konfliktu risināt, jaunas sadursmes ir tikai laika jautājums. Lai gan šoreiz no upuriem izvairīties ir izdevies, nākamā reize var nebūt tik veiksmīga.
