Jemena – aizmirstais Tuvo Austrumu konflikts

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Lai gan Rietumu ziņu virsrakstos Tuvo Austrumu reģions pārsvarā parādās Levantes valstu – Sīrijas un Irākas veidolā, tomēr Arābijas pussalas dienvidos norisinās ne mazāk svarīgi notikumi. Jemenas konflikts, kuru bieži var uzskatīt par aizmirsto, ir prasījis tūkstošiem cilvēku upuru un piesaistījis reģionālo lielvalstu – Saūda Arābijas un Irānas uzmanību. Vēl nesen 15. martā ANO izteica brīdinājumu par bada draudiem, kas liek domāt par situācijas nopietnību. Kā Jemena nonāca līdz esošajam haosam?

Arābu pavasaris ierodas Jemenā

Līdzīgi kā citās Tuvo Austrumu reģiona valstīs, Jemenas pašreizējās situācijas saknes ir meklējamas trauksmainajos Arābu pavasara notikumos 2011. gadā. Iedvesmojoties no Tunisijā un Ēģiptē notiekošajām revolūcijām, Jemenas iedzīvotāji izgāja ielās, lai protestētu pret gandrīz 33 gadus valdošo prezidenta Ali Abdullas al Saleha režīmu un pieprasītu viņa atkāpšanos no amata. Tomēr Jemenas

pilsoniskā sabiedrība nebija pietiekami attīstīta, lai spētu uzņemties revolūcijas vadību un nemieri valstī ātri vien kļuva par iespēju esošajai politiskajai elitei pārdalīt savas ietekmes sfēras.

Jau sen pirms Arābu pavasara sākuma, Saleha režīma iekšienē valdīja nesaskaņas starp prezidentu, viņa bruņoto spēku komandieri Ali Mohsenu un tā saucamajiem Ahmaru brāļiem, kuri vadīja ietekmīgo Hašīdu cilšu konfederāciju. Ņemot vēra Jemenas tribālo uzbūvi un faktu, ka Saleha cilts – Sanhani šajā konfederācijā ietilpst, prezidentam bija būtiski gūt Ahmaru brāļu atbalstu un izmantot to ietekmi lai valdītu pār pārējām Jemenas ciltīm. Ģenerālis Ali Mohsens, savukārt, bija atbildīgs par Saleham pakļautajiem bruņotajiem spēkiem un uzskatāms par prezidenta dūri. Gan Mohsens, gan Ahmaru brāļi bija neapmierināti ar Saleha pieaugošo vēlmi valdīt vienam un nedalīties ar daļu no varas pīrāga. Tāpat sašutumu izraisīja arī prezidenta vēlēšanās savā vietā redzēt savu dēlu un neņemt vērā abu pārējo spēlētāju intereses diskusijās par Jemenas nākotni.

Šis saspīlējums rezultējās Mohsena un Ahmaru brāļu ietekmē esošās "Islah" islāmistu politiskās partijas lēmumā nostāties protestētāju pusē. Tam drīzumā sekoja arī pārējās, mazākās Jemenas opozīcijas partijas, kuras pirms tam bija darbojās ar prezidenta nerakstītu atļauju, kā arī lielāko cilšu konfederācijas. Tā kā Salehs no amata atkāpties negrasījās, režīms tika sašķelts divos blokos un sākās bruņotas sadursmes starp Saleham pakļautajiem militārajiem spēkiem un Mohsena/Ahmaru brāļu bruņotajām vienībām.

Sīrijas scenārija iespējamība Jemenā pastāvīgi pieauga.

Saūda Arābijas un Persijas līča valstu iejaukšanās

Ziemeļos esošā Saūda Arābija ar bažām noraudzījās uz notiekošo Jemenā. Tā kā minētā valsts atrodas pie stratēģiski svarīgā Bābelmendeba jūras šauruma caur kuru norisinās liela daļa no pasaules naftas tirdzniecības, Saūda Arābija ir ieinteresēta stabilā dienvidu kaimiņā. Tā ilgstoši bija sadarbojusies gan ar Ahmaru ģimeni, gan arī ar Salehu un Mohsenu un investējusi režīmā ievērojamus resursus. Tomēr acīmredzamā režīma šķelšanās draudēja tās ilgstošo stratēģiju sagraut. Saūda Arābijas karaļnamu uztrauca arī pieaugošais varas vakuums valsts dienvidos, kuru izmantoja starptautiskās teroristiskās organizācijas Al-Qaeda atzars Arābijas pussalā (AQAP), lai palielinātu savu teritoriālo klātbūtni. Tāpat ziemeļos lielāku ietekmi sāka iegūt Zaīdu šiītu grupējums Ansar Allah, kurš Rietumu pasaulē ir plašāk pazīstams ar terminu – Huti (par godu grupējuma kādreizējam līderim Huseinam Badredīnam al Huti).

Rijāda ir bieži apsūdzējusi Ansar Allah sadarbībā ar tās reģionālo sāncensi Irānu, lai gan daudzi Tuvo Austrumu politikas komentētāji šādam apgalvojumam nepiekrīt.

Saūda Arābijas bailes bija par pamatu tās lēmumam mobilizēt Persijas līča sadarbības padomi, kurā ietilpst arī pārējās Arābijas pussalas monarhijas un iesaistīties konflikta risināšanā. Rijādas un pārējo valstu (izņemot Kataras) pūļu rezultātā 2011. gada aprīlī tika panākta vienošanās par varas pārēju, kuru novembrī parakstīja arī prezidents Salehs. Sakarā ar šo dokumentu Salehs atkāpās no amata, taču saglabāja tiesisko imunitāti sev un tuvākajiem sabiedrotajiem, kā arī paturēja partijas – Vispārējais Tautas kongress (GPC) vadītāja posteni. Vara pakāpeniski tika nodota viceprezidentam Abdrabuham Mansūram Hādi, kuru gan Salehs, gan opozīcija redzēja kā pietiekami nenozīmīgu politisku personību. 2012. gadā Hādi, būdams vienīgais kandidāts, tika ievēlēts par Jemenas prezidentu un neilgi pēc tam izveidoja jaunu valdību, kurā pastāvēja līdzsvars starp Saleha un opozīcijas politiskajiem spēkiem. Līdz ar šo notikumu, notika iepriekš minētā ietekmes sfēru pārdale, taču režīma maiņai, kuru vēlējās Jemenas tauta nebija lemts piepildīties.

Huti kaujinieku ceļš uz varu un politiskās kārtības sabrukums

Tomēr Hādi un viņa jaunā valdība turpināja Saleha iesākto politiku un pie varas pīrāga nelaida jau minēto Huti grupējumu, kurš 2013. gadā jau kontrolēja ievērojamu daļu Jemenas ziemeļu teritoriju. Būtiski arī ir tas, ka prezidents Salehs grupējuma ietekmes pieaugumā redzēja iespēju atgriezties pie varas un noslēdza ar kaujiniekiem nerakstītu militāru vienošanos. Tomēr situācija kritiska kļuva 2014. gadā, kad Jemenas valdības īstenotā Nacionālā Dialoga padome, kuras uzdevums bija konsultēties ar visām valsts politiskajām grupām pirms jaunās konstitūcijas izstrādes, oficiāli beidza savu darbu. Tā kā tā bija vienīgā politiskā platforma, kurā Huti cīnītājiem tika ļauts mēģināt ietekmēt režīma lēmumus, grupējums izjuta spiedienu meklēt citus instrumentus ar kuriem iesaistīties Jemenas politiskajā dzīvē.

2014. gada jūlijā Huti kaujiniekiem tika dota iespēja atriebties esošajam režīmam. Pēc tam kad Jemenas valdība paziņoja par degvielas subsīdiju atcelšanu, galvaspilsētā Sānā izcēlās masveida protesti. Huti šo situāciju izmantoja, lai pārņemtu galvaspilsētā varu. Lai izbēgtu no politiskās nāves, Hādi bija spiests ar Huti kaujiniekiem noslēgt tā saucamo Nacionālo miera un partnerības vienošanos, kura paredzēja Huti politiķu iekļaušanu valdībā un arī atvēlēja vietu dienvidos ietekmīgajai Hiraka kustībai (politisks spēks, kurš iestājās par Dienvidjemenas atdalīšānos no Ziemeļjemenas). Tomēr arī šī vienošanās piedzīvoja savu nāves spriedumu 2015. gada janvārī, kad starp prezidentu Hādi un Huti kaujiniekiem izcēlās strīds par Jemenas jauno admistratīvo sadalījumu, kurš paredzēja kaujinieku ietekmē esošā Azālas reģionā norobežošanu no jūras un dabas resursiem. Sākās bruņotas sadursmes, kuras lika Hādi atkāpties un bēgt uz Saūda Arābiju.

Militārā intervence un liesmas Jemenā

Šāds notikumu pavērsiens neapmierināja kaimiņos esošo Persijas līča monarhiju, kura bija ielikusi savu enerģiju un resursus Hādi valdības izdzīvošanā. Tāpat tā vēl arvien uzskatīja, ka Huti nemiernieki sadarbojas ar Irānu un saņem no Teherānas regulāras ieroču piegādes. Līdz ar to Rijāda nedrīkstēja riskēt atstāt Jemenu Huti varā un 2015. gadā sāka gaisa uzlidojumus kaujinieku pozīcijām.

Lai gan Saūda Arābijas īstenotie gaisa triecieni ir palīdzējuši Hādi lojālajiem spēkiem atkarot zināmas teritorijas, tomēr grupējums vēl arvien kontrolē galvaspilsētu Sānu un negrasās no savām pozīcijām atkāpties.

Ir kļuvusi redzamāka arī Huti un Saleha sadarbība, abiem spēlētājiem 2016. gada jūlijā noslēdzot vienošanos par īpašas 10 cilvēku padomes izveidi ar kuras palīdzību tiktu pārvaldītas kontrolētās teritorijas. Nepieciešams arī pieminēt, ka vēl arvien pastāv nesakautā Al Qaeda grupējuma Arābijas pussalā radītie draudi. Teroristu klātbūtne ir piesaistījusi ASV uzmanību un šī gada martā pienāca ziņa par Vašingtonas veiktajiem gaisa uzlidojumiem radikālo islāmistu pozīcijām. Tāpat regulāri tiek veikti arī dronu triecieni. Visbeidzot, Dienvidjemenā vēl arvien pastāv arī relatīvi spēcīgs separātisma sentiments, kuru ir nepieciešams ņemt vērā ikvienam konfliktā iesaistītajam spēlētājam.

Tomēr visvairāk Jemenas elites varas spēlēs ir cietusi pati tauta. Saskaņā ar ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos ziņojumu, starp 2015. gada decembri un martu cietušo civiliedzīvotāju skaits sasniedza 8100 upuru. Tāpat daudzi dzīvo pastāvīgās bailēs no Persijas līča valstu un arī ASV gaisa uzlidojumiem. Pie tam, karš ir sagrāvis valsts, uz lauksaimniecību orientēto ekonomiku un 15. martā ANO brīdināja, ka Jemenā varētu iestāties bads. Tā kā pagaidām Jemenas konflikta atrisinājums ir grūti panākams,

civiliedzīvotāju ciešanas ar laiku tikai palielināsies Tā izbeigšanai ir nepieciešams uzvarētājs, kuram ar ārējo spēlētāju iesaisti būs grūti izvirzīties.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti