Indulis Bērziņš: Ceru, ka militārs uzbrukums nav dienas kārtībā nevienai valstij

Drīz būs pagājuši četri gadi kopš Krievijas militārās iejaukšanās Ukrainā un Krimas aneksijas, kas izmainīja daudzu, it īpaši Rietumeiropas politiķu sapratni par to, ko nozīmē atrasties kaimiņos Krievijai. Kopš tā laika ir pastiprināta NATO klātbūtne Latvijā – pie mums ieradušies kanādiešu vadītie daudznacionālie spēki. Šogad arī Latvija aizsardzībai atvēlēs divus procentus no iekšzemes kopprodukta (IKP) – izpildot NATO prasību. Vai līdz šim izdarītais ļauj Latvijai justies droši? Latvijas vēstnieks NATO Indulis Bērziņš intervijā Latvijas Televīzijai izsaka cerību - militārs uzbrukums nav dienas kārtībā nevienai valstij, kura šādu uzbrukumu varētu veikt.

Ilze Nagla: Vai mēs varam teikt, ka šobrīd esošā situācijā mēs jūtamies droši – ir izdarīts viss, ko var izdarīt?

Indulis Bērziņš: Jā, tieši tā. Mūsu iespēju un spēju robežās mēs esam izdarījuši visu, kas ir jāizdara. Es nedomāju, ka kādam būtu izdevīgi uzbrukt NATO vai Eiropas Savienībai (ES). Dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt jau iespējamās militārās atbildes dēļ, jo tā noteikti būtu – ja situācija paliktu tāda, ka tā prasītu militāru risinājumu. Bet arī tas, ka tīri ekonomiski tas nav izdevīgi, arī citās jomās tas nav izdevīgi.

Vairāki eksperti, tai skaitā arī Kārnegi fonda pētnieki norāda, ka tas, ka Latvijā ir rotējošā NATO karaspēka klātbūtne, ir nepietiekami – ir jābūt pastāvīgai NATO karaspēka klātbūtnei. Vai uz to mēs ejam?

Pagaidām nē. Pagaidām nekādas būtiskas izmaiņas nav paredzamas. Jo jārēķinās vienmēr ar vienu – ja Krievija neeskalēs situāciju, tad mums arī nav nepieciešams eskalēt situāciju un nevajadzīgi palielināt šos spēkus. Jo uz šo brīdi ir pilnīgi skaidrs, ka neviens nopietni domājošs un zinošs cilvēks Krievijā neuztver šos spēkus – kanādiešu un daudznacionālos spēkus – kā apdraudējumu. Atcerēsimies, ka prezidents Putins pateica – mēs zinām, ar ko viņi nodarbojas – viņi trenējas, lai viņi trenējas, ja viņi mācās, lai viņi mācās. Mums nav vajadzīgs un mēs nekad negribam provocēt Krieviju uz kaut kādiem, kā viņi teiktu, atbildes soļiem, nevajadzīgiem atbildes soļiem, ja kaut kādi šādi soļi tiktu sperti no mūsu puses. Tajā pašā laikā, ja situācija mainās – es neizslēdzu variantu, ka spēku daudzums tiktu palielināts. Tā jau visa šī NATO atbalsta sistēma ir būvēta uz to, ka uz vietas atrodas spēki, kuru uzdevums ir noturēties līdz laikam, kad ierodas papildspēki vai, ja tas nepieciešams, – palīdzēt papildspēkiem ierasties un tikt izvietotiem Latvijas, Lietuvas vai Igaunijas teritorijā.

Vai karš virtuālajā telpā, kiberuzbrukums šobrīd nav pat reālāks nekā tāds, kur iesaistītas militārās vienības?

Es ceru, ka militārs uzbrukums šodien nav dienas kārtībā nevienai valstij, kura varētu šādu uzbrukumu veikt pret NATO dalībvalstīm, jo NATO ir izdarījis visu, lai tas tā nenotiktu. Tas, kas var notikt virtuālajā telpā, ir daudz reālāks, sevišķi tāpēc, ka tur iesaistītie spēlētāji var ne vienmēr būt valsts līmeņa spēlētāji. To var veikt arī individuālas grupas.

Bet, ja šis uzbrukums kādai citai valstij vai valsts institūcijām ir ļoti nopietns, tad skaidrs, ka aiz tā visa tomēr stāv kāda cita valsts, jo šādiem uzbrukumiem ir vajadzīgi nopietni resursi.

Vai nopietns kiberuzbrukums var iedarbināt NATO 5.pantu?

Par to mēs pašlaik spriežam, kādai ir jābūt reakcijai - vai iespējams šāds [kiberatbildes] 5.pants vai ne – par to pašlaik ir nopietna diskusija, kā rīkoties. Bet principā NATO ir atzinusi, ka šī ir sfēra, kur nepieciešamības gadījumā ir vajadzīga NATO reakcija.

Bet tas nozīmē, ka, ja notiek nopietns uzbrukums, piemēram, Latvijas banku sistēmai, tiek paralizēta visa ekonomika, tad NATO nāk palīgā? Un kāds ir pretuzbrukums?

Uz šo jautājumu mēs pagaidām vēl atbildēt nevaram.

Šāda veida nopietns uzbrukums, kas izraisītu ļoti nopietnas sekas, nozīmētu atbildi ar konvenciāliem ieročiem – šādas pieejas pagaidām nav, jo šāda situācija, paldies dievam, pagaidām nav izveidojusies.

Runājot par NATO attiecībam ar ASV – tās sākumā pēc Donalda Trampa ievēlēšanas bija neziņas pilnas. Vai šobrīd tās ir skaidras un nekas tajās nevar mainīties?

Jā, tieši tā. Mums ir ļoti labas attiecības ar ASV. Es domāju, ka ASV iesaiste šobrīd Baltijas drošībā ir lielāka nekā iepriekšējās administrācijas laikā. Un tas nav tik daudz izskaidrojams ar vienas vai otras administrācijas mīlestību vai nemīlestību pret Baltijas valstīm – tas lielā mērā izskaidrojams ar kopējā drošības klimata izmaiņām. Un šis drošības klimats kopumā reģionā ir pasliktinājies un tāpēc arī ASV iesaiste ir palielinājusies.

Vai jūs domājat, ka 2018.gads var mums atnest militāru konfliktu ar Ziemeļkoreju?

Es nezinu. Es domāju, ka neviens to nezina. To nezina, es domāju, ne Ziemeļkorejas līderis, ne ASV prezidents šobrīd.

Jo manā uztverē neviens nav ieinteresēts lielā militārā konfliktā, kurā ietu bojā daudz cilvēku.

Bet, ja kaut kas šobrīd ir neprognozējams – tad tā ir Ziemeļkorejas vadības rīcība, un zināmu pārpratumu rezultātā var sākties militārs konflikts.

Kāds, jūsuprāt, drošības ziņā būs 2018.gads? Kas ir riski?

Riski ir saglabājušies visi tie paši, kas iepriekš – Ziemeļkoreja, Irāna, Tuvie Austrumi... Bet nekad nevar izslēgt kaut ko tādu, kam mēs šobrīd neesam gatavi. Tāpēc ir jāgatavojas būt gataviem negaidītajam, tam, ko mēs šobrīd pat nevaram iedomāties. Tas ir tāds dīvains un ļoti ambiciozs mērķis, bet tas ir tas, kā ir jādomā par notikumu attīstību, lai garantētu stabilitāti un mieru.

Šobrīd NATO struktūras to var izdarīt?

Jā, atbilde ir – jā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti