Pirmo reizi sešu gadu laikā ANO ir paziņojusi, ka kādā valstī ir iestājies bads. Pirms sešiem gadiem tā bija Somālija, šogad tā ir Dienvidsudāna – jaunākā valsts pasaulē. Āfrikā viens no bada cēloņiem bieži vien ir ieildzis konflikts starp dažādiem grupējumiem. Dienvidsudānas gadījumā tas ir viens no galvenajiem cēloņiem, taču konflikta sekas ir saasinājis arī ieilgušais sausuma periods valstī. Tiek paredzēts, ka bads skars aptuveni 5 miljonus cilvēku jeb pusi no Dienvidsudānas iedzīvotājiem. Kādas ir iespējas krīzei rast risinājumu?
Par "Status Quo"
Autore Alīna Apine raksta lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas - "Status Quo" ietvaros. Tajā tiks analizētas starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz Tālajiem Austrumiem. "Status Quo" latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā.
Pēdējo reizi bads tika izsludināts 2011. gadā Somālijā. Āfrikā badu ir piedzīvojusi gan Etiopija, gan Nigērija, kā arī Somālija, kurai draud trešais bads 25 gadu laikā. Tas draud arī Nigērijai un Jemenai. Somālija ir vienīgā no četrām valstīm, kurai bads draud ilgā sausuma dēļ. Jemenā, Nigērijā un Dienvidsudānā nozīmīgu lomu spēlē arī valstī ieilgušie militārie konflikti. Jau 2016. gadā bija vairāki brīdinājumi, ka reģionam draud bads, taču tie netika ņemti vērā, kas ir novedis pie šībrīža dramatiskās situācijas.
Jaunās valsts problēmas – etniskie konflikti un ekonomiskā krīze
Dienvidsudāna neatkarību ieguva 2011. gadā pēc 25 gadu ilga pilsoņu kara. Partija, kura nodrošināja neatkarību, pašlaik ir sašķēlusies, un tās biedri cīnās par varu. Pie pašreizējās situācijas ir noveduši politiskie un etniskie saspīlējumi jaunajā valstī. 2013. gadā savstarpējie cīniņi Sudānas Tautas atbrīvošanas kustībā noveda pie vardarbības valsts galvaspilsētā Jubā. Valsts prezidents apsūdzēja viceprezidentu apvērsuma plānošanā, un tas radīja konfliktu starp prezidenta un viceprezidenta atbalstītājiem. Vardarbība jaundibinātajā valstī izpletās ļoti ātri. Politiskās krīzes rezultātā vairāk kā 400 tūkstoši iedzīvotāju bija spiesti pamest savas mājas.
Konflikta risināšanas nolūkos tika parakstīti vairāki miera līgumi, bet valsts iekšienē stāvoklis joprojām ir nestabils.
Pagājušā gada jūlijā Jubā notika sadursmes, kuras beidzās ar 300 cilvēku nāvi un vairāk nekā 40 tūkstoš cilvēku bēgšanu prom no mājām.
Valstī ir ne tikai militārs konflikts, bet arī ieilgusi ekonomiskā krīze. Inflācija valstī pieaug ļoti strauji, kas samazina cilvēku iespējas iegādāties pārtiku. 2016. gada novembrī inflācija sasniedza rekordlielus apmērus – 835%. Vairāk nekā 1,7 miljonu iedzīvotāji tika pārvietoti valsts iekšienē, bet vairāk nekā 600 tūkstoši ir devušies uz kaimiņvalstīm.
Tie, kuri aizbēga no mājām, ir zaudējuši zemi, iztikas iespējas, kā arī savus līdzcilvēkus. Konflikta laikā cilvēki tiek nolaupīti, izvaroti un nogalināti, tiek dedzinātas viņu mājas un mājlopi. Valdības atbalstītāji un tās opozīcijas grupas biežāk uzbrūk civiliedzīvotājiem nekā viens otram, jo tās uzskata civiliedzīvotājus par saviem pretiniekiem. Uzbrukumi mājlopiem izraisa konfliktus starp etniskām kopienām un rada atriebības ciklu starp tām. Valdības spēku nesenie uzbrukumi tika īpaši mērķēti uz tiem valsts reģioniem, kuros lauksaimniecība ir atļāvusi pabarot vairumu Dienvidsudānas iedzīvotāju. Tas ir izraisījis hiperinflāciju graudu cenās, kas lielākajai daļai valsts iedzīvotāju liedz pieeju pārtikai.
Humānās palīdzības konvoji tiek izlaupīti, kas apgrūtina pārtikas piegādi civiliedzīvotājiem. Konflikta rezultātā lauksaimnieki nevar apkopt zemi, bērni nevar apmeklēt skolu un cilvēki nevar apmeklēt darbu.
Pat pirms politiskās krīzes vairums iedzīvotāju dzīvoja valsts lauku reģionos, kur viņiem trūka pārtikas pilnvērtīgam uzturam. 90% no Dienvidsudānas iedzīvotājiem strādā mežniecībā, lauksaimniecībā, lopkopībā vai zvejniecībā. Vairums lauksaimnieku spēja saražot tik daudz, lai pabarotu sevi un savu ģimeni, taču tagad pat tas vairs nav iespējams. Valstī trūkst arī infrastruktūras – ceļi, transports, ēkas. Dažās sezonās lietus appludina ceļus un nav iespējams piegādāt humāno palīdzību cilvēkiem, kuriem tā nepieciešama visvairāk. Puse no ražas vardarbības skartajos reģionos ir zaudēta. Konflikts ir izpostījis valsti, kura jau pirms tam bija iekšēji nestabila. Bads ir rezultāts situācijai, kas ir pakāpeniski veidojusies kopš konflikta eskalācijas 2013. gadā.
Lai bads neizplatītos ārpus robežām, jāpalielina starptautiskā iesaiste
"Oxfam" vēsta, ka 27 palīdzības sniegšanas organizācijas ir paziņojušas - ja netiks palielināts finansējums, tās nebūs spējīgas novērst bada izplatību uz citām valsts daļām. ANO ir lūgusi 1,6 miljardu lielu finansējumu, tomēr to ir nepieciešams savākt pēc iespējas ātrāk, pirms aprīlī sākas lietus sezona. Lielbritānija ir apsolījusi sniegt 100 miljonus mārciņu un Eiropas Savienība ir apsolījusi dot 82 miljonus eiro. Tomēr palīdzības sniegšanas organizācijas norāda, ka tas nav pietiekami, un finansējums nepieciešams steidzami, citādi bads šī gada jūlijā varētu skart jau 5,5 miljonus cilvēku.
Dienvidsudānas valdība ir paziņojusi, ka ļaus palīdzības sniegšanas konvojiem un organizācijām nogādāt nepieciešamo pārtiku un citus resursus bez sarežģījumiem, tomēr tas ir tikai īslaicīgs risinājums. Dienvidsudānas bada cēloņi ir ieilguša politiska un militāra konflikta rezultāts.
Ja konflikts netiks apturēts, tas var ietekmēt visu reģionu, izraisot arvien lielākas bēgļu plūsmas uz kaimiņvalstīm, samazinot starpvalstu robežu nozīmi un liekot, piemēram, Etiopijai pārvietot savus militāros spēkus uz Dienvidsudānas robežu. Blakus Dienvidsudānai atrodas Centrālāfrikas Republika, kurā norisinās pilsoņu karš. Tāpēc
reģions jau pašreiz ir nestabils un konflikta eskalācija vai turpināšanās var novest pie plašākām negatīvām sekām, ja konfliktā tiks ievilktas kaimiņvalstis, kas nav spējīgas nosargāt savas robežas. Lai gan starptautiskā iesaiste ir tikusi apspriesta ANO, tas nav novedis pie reāliem rezultātiem, piemēram, ieroču embargo vai ekonomiskās sankcijas, kas varētu situāciju ietekmēt.
Krīzes risināšanai jācīnās ar konflikta sakni – valdošās elites korupciju
Miera līgumi nesniedz vēlamos rezultātus, un politiskais konflikts ir novedis pie valsts resursu izlaupīšanas un civiliedzīvotāju apspiešanas. Pašreizējais prezidents Salva Kīrs tā rezultātā ir kļuvis bagāts un ir arī palielinājis militāro spēku lomu valstī. Pašreizējā cīņa valstī ir par piekļuvi resursiem un varai. Ne valdība, ne opozīcija nav ieinteresēta Dienvidsudānas iedzīvotāju dzīves uzlabošanā.
Visus peļņu nesošos sektorus ir sagrābusi politiskā un militārā elite. Peļņa, ko valsts iegūst, tiek izmantota, lai paildzinātu esošo konfliktu un nostiprinātu esošās elites pozīcijas. Konflikta sakne ir rodama korupcijā, tāpēc, tikai novēršot bada briesmīgās sekas, vēl netiks atrisināti tā cēloņi. Lai rastu ilgtermiņa risinājumu konfliktam, ir nepieciešams atšķetināt tīklu, kas nodrošina to, ka konfliktā iesaistītajām pusēm ir līdzekļi, lai to turpinātu. Konflikta ieguvēji ir saistīti ar starptautiskiem spēlētājiem un ir iesaistīti plašākos tirdzniecības, finanšu un investīciju tīklos. Karam starp iesaistītajām pusēm ir jākļūst neizdevīgam, un iesaistītās puses ir jāsauc pie atbildības. Dienvidsudānas bads ir politiskā konflikta rezultāts, ko ir izraisījuši cilvēki, tāpēc arī cilvēkiem tas ir jāaptur.
