Kad rudens darbi apdarīti un pār laukiem veļas miglas kamoli, klāt ir veļu laiks. Senie latvieši ticēja, ka šajā laikā veļi nāk ciemoties uz dzimtas mājām un ar padomiem palīdz palikušajiem.
“Tas rudens laiks jau vispār ir tāds apcerīgs, kad mēs domājam par savu dzīvi un savas dzīves jēgu. Par to, no kurienes mēs nākam un no kurienes mums nāk zināšanas un pieredze. Un ne jau visu mēs iemācāmies šajā dzīvē, mēs ar ļoti daudz ko jau atnākam šeit. Kad mēs par to sākam domāt, tad arī saprotam, ka ļoti daudz kas nāk no mūsu senčiem, mūsu priekštečiem,” stāsta Katlakalna folkloras kopas dalībniece Gunta Saule.
Veļu laiks tika atzīmēts katrā mājā, vispirms to kārtīgi sapošot, bet pēc tam veļiem tika klāts mielasta galds no tā, kas pašu izaudzēts un sagatavots. Mūsdienās par šīm senajām ieražām galvenokārt atgādina folkloras kopas publiskos pasākumos.
“Daudzas lietas, ko mēs mūsdienās darām un ko cilvēki dara tad, kad viņi sāk par to tradīciju domāt, mums ir saglabājušās, es to reizēm saucu par gēnu atmiņu,” saka Gunta Saule.
Viļa Plūdoņa muzejā Bauskas novadā veļu laika svētīšana jau kļuvusi par tradīciju, bet ideja šādu pasākumu rīkot esot nākusi no pašiem iedzīvotājiem.
V.Plūdoņa muzeja vadītāja, folkloras kopas “Laukam pāri” vadītāja Elīna Kūla-Braže uzsver, ka “latviešiem ir ļoti svarīgas dzimtās mājas, un, tā kā mūsu radinieki bieži vien ir aizgājuši prom no mājām, un arī aizgājēji nav apglabāti savas dzimtas kapos, bet citos novados un citās pilsētās, tad veļu laiks ir tas brīdis, kad mēs viņus varam sasaukt mājās”.
Veļu laiks jeb dievaines ilgst četras nedēļas - no Miķeļiem līdz Mārtiņiem. Mūsdienīgās izpausmēs šajā laikā notiek svecīšu vakari.
