Tam nepiekrīt atbildīgā ministrija, kas norāda, pašlaik no nedaudz vairāk nekā 700 izglītības iestādēm, aptuveni 400 skolas ir licencējušas vismaz vienu šādu programmu.
Pētniecības ciklā „Sistēmas bērni” vēstīts, ka bērnunamu bērni patiesībā dzīvo kādā internātskolā, un bieži vien šī skola atrodas citā pašvaldībā. Visbiežāk tā ir kāda no speciālajām skolām. Piemēram, Maltas internātskolā Rēzeknes novadā mācās 135 bērni ar garīgās attīstības traucējumiem. Viņu vidū arī divi jaunieši, kas skolā ievietoti, jo pieķerti publiskā vietā alkohola reibumā, atzina direktors Georgs Ignatjevs.
Speciālās programmas ir ļoti dažādas”- gan bērniem ar kustību traucējumiem, gan bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, smagu atpalicību.
Bijušie bērnunamu audzēkņi Latvijas Radio stāstīja, ka viņi internātos nonākuši pēc tam, kad to panākuši pieaugušie ar īpašas komisijas lēmumu. Pašiem bērniem tur nebija teikšanas, jo arī par sliktu uzvedību varēja nonākt internātā. Speciālās programmas ieteic Valsts izglītības satura centra pedagoģiski medicīniskā komisija Rīgā.
“Nu diez vai tā ir taisnība, un tas ir, skatoties, cik veci ir tie bērni, jo šobrīd uz komisiju var nākt, un komisija izskata tikai tad, kad ir iesniegta jau noteikta dokumentu pakete,” skaidro Centra Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Mudīte Reigase.
Viņa saka, ka komisija lemj, balstoties uz psihologa, logopēda un ārsta izvērtējumiem. Pēc tam gan lēmuma pieņemšana ir atkarīga no bērnunama vadības.
“Šobrīd tas nav tik vienkārši. Tas tā nenotiek, ka daži jautājumi un uzreiz uz speciālo skolu. Komisija uz speciālām skolām nesūta. Komisijas vispār uz skolām nesūta. Komisijas iesaka programmu,” stāsta Reigase.
“Vēlāk, uz kuru skolu bērnam doties mācīties, izvēlas vecāki vai likumiskie pārstāvji. Bērnunamā tā droši vien ir bērnunama vadība. Bērnu ar speciālām vajadzībām ir stipri vairāk, nekā tas ir bijis [iepriekš], bet tas ir bijis visā pasaulē, un tam ir daudz un dažādi iemesli,” klāsta Reigase.
Latgalē koncentrēta liela daļa speciālo skolu, un bērnunami labprāt izvēlas šos internātus. Tai skaitā bērni no paša Rēzeknes novada mācās kādā no novada speciālajām skolām. Sociālā dienesta vadītāja Silvija Strankale saka, tas tāpēc, ka vispārējās skolas šos bērnus negribot.
“Tātad ir medicīniski pedagoģiskā komisija noteikusi šo diagnozi, un, ja vispārizglītojošā skola nav nodrošinājusi šādas izglītības pieejamību skolā, tad arī šie bērni mācās speciālajās internātpamatskolās,” pauž Strankale.
Skolās aina nav tik bēdīga
Nevarētu teikt, ka vispārizglītojošo skolu aktivitāte speciālo programmu licencēšanā būtu nepietiekama, norāda atbildīgajā ministrijā, un šim argumentam nepiekrīt.
Pašlaik no vairāk nekā 700 skolām aptuveni 400 iestādes ir licencējušas vismaz vienu speciālās izglītības programmu. Programmu bērniem ar mācīšanās traucējumiem īsteno Siguldas 1.pamatskola. Skolā mācās 17 šādi bērni. Lai gan par šo bērnu integrēšanu skola saņem papildu finansējumu, ar to nepietiek, lai sniegtu absolūti individuālu atbalstu tiem bērniem, kuriem uzdevums jānolasa trīs un pat piecas reizes.
“Kāds tai programmai ir labums? Parādās, ka ir tiesības un pilnīgi legāli mēs varam lietot dažus palīdzības rīkus, piemēram, atgādnes. Atkarībā, ko psihologs, speciālais pedagogs ir ieteicis. Līdz ar to dažas lietas šie bērni var lietot vairāk nekā citi. Lai bērni, kuriem ir aizture, var vieglāk integrēties klasē,” stāsta skolas direktors Valters Mačs.
Esot vienā klasē ar citiem bērniem, bērns, kuram mācībās sokas grūtāk, cenšas tikt līdzi vienaudžiem, tā teikt, ir uz ko tiekties, ko neprasa speciālajās skolās, tomēr, jo augstāka klase, jo grūtāk.
“Mēs cenšamies, bet mums, ar pedagogiem pašiem diskutējot, tāda sajūta ir, ka šajā brīdī tā plaisa ir tik liela, ka to tiltiņu uzbūvēt ir ļoti grūti. Protams, mēs cenšamies. Mēs tādi nedaudz paškritiski esam un, šķiet, ka mums īsti labi neiet,” atzīst Mačs.
Vairoties no šādām grūtībām, aizvien daudzas skolas šos bērnus neuzņem. To vidū, piemēram, Rīgas 47.vidusskola. Neesot akūtas nepieciešamības licencēt kādu citu speciālo programmu, jo galvaspilsētā to esot pietiekami, saka direktore Ineta Kareļina, piebilstot, ka, pretēji bērnunamiem, bērnu īstie vecāki šādas diagnozes pat slēpjot.
“Ir gadījumi, kad vecāki varbūt, ka nedaudz izvairās, teiksim, ka viņiem ir kāds atzinums vai vēl kaut kas. Viņiem tomēr labāk patīk, ka ir vispārizglītojošā programma. Es zinu daudzus gadījumus, kad vecāks izvēlas tomēr noklusēt,” stāsta direktore.
Diplomam ir nozīme, vai tas iegūts speciālajā vai vispārējā skolā, norāda socioloģe Baiba Bela. Tas veicina sabiedrības noslāņošanos. Ielūkojoties pagājušā gada eksāmenu rezultātos, jāsecina, ka speciālo skolu absolventu sniegums ir viduvējs, un pielīdzināms vakarskolām.
