Internets arvien biežāk kļūst par pirmo vietu, kur meklējam informāciju par likumiem, sociālajiem pakalpojumiem un daudz ko citu, par ko gādā valsts un pašvaldības. Taču laikam ikvienam būs pazīstams mulsums, ministriju mājaslapās sastopoties ar terminiem „cilvēkresursu potenciāla izvērtējums” vai „makroekonomisko rādītāju sabalansētība”, gariem likumu citātiem un samudžinātiem formulējumiem, kas - tā vien liekas - rakstīti tā, lai izklausītos „gudrāk”, nevis tiešām palīdzētu iedzīvotājam kaut ko saprast.
„No vienas puses, mēs rakstām likumus, lai cilvēki tos pildītu. Bet, lai cilvēki tos pildītu, viņiem tie ir jāsaprot. Bet viņi tos nevar saprast, jo [likumi] ir uzrakstīti tā, ka tos nevar saprast. Bet mēs tos nedrīkstam tulkot, jo – nedod dievs – mēs atkal iztulkosim kaut kā, ka tos ne tā var saprast!” - tā secina biedrības „Sustento” vadītāja Gunta Anča, kuras vadītā organizācija cīnās par vieglās valodas plašāku lietojumu arī Latvijā. Sekojot Eiropas Savuenības direktīvām, ministriju mājaslapās pēdējos gados ir ieviesta vieglās valodas sadaļa. Taču, pēc Ančas domām, praktiskas jēgas no tās ir maz:
„Bieži ir sajūta, ka tā ir vairāk formāla ķeksīša lieta. Ir noteikums, ka mājaslapām valsts pārvaldē ir jābūt sadaļai „Viegli lasīt”. Bet šī sadaļa bieži vien ir absolūti statiska. Kas nozīmē, ka informācija, kas tur ir iekļauta, varbūt ir noderīga un interesanta, bet tikai vienai reizei. Jo cilvēki jau visbiežāk vēlas uzzināt aktualitātes un jaunumus, nevis kaut kādas statiskas lietas.”
Kā norāda Gunta Anča, vieglajā valodā pirmkārt būtu jāstāsta par pakalpojumiem senioriem, sveštautiešiem, cilvēkiem ar intelektuālās attīstības grūtībām – tiem, kam vieglā valoda vajadzīga visvairāk. Taču skaidrs, ka vienkāršāka un lasītājam draudzīgāka valoda valsts pārvaldē noderētu ikvienam. Tādēļ kā labu piemēru Gunta Anča min sadarbību ar Centrālo vēlēšanu komisiju, savulaik gatavojot visus vēlēšanu materiālus vieglajā valodā. Anča uzteic arī Valsts kancelejas iniciatīvu pērn rīkot vieglās valodas kursus ierēdņiem.
„Jāsaka, ka valoda, ko redzam valsts pārvaldē, ir ļoti grūti saprotama pat pašiem valsts pārvaldes cilvēkiem, nerunājot par tiem, kuri nav speciālisti konkrētajā jomā,” atzīst Laine Kučinska, kura desmit gadus gādāja par komunikāciju Valsts kancelejā un tagad strādā Latvijas Universitātē. Viņa uzsver –
vienkārša un saprotama valoda kā rakstos, tā vārdos ir viens no lielākajiem valsts pārvaldes izaicinājumiem. Un šādi vieglās valodas kursi ir viens no soļiem, kā mainīt ierēdņu izpratni kopā – ka galvenais ir palīdzēt saprast, nevis „atrakstīties”, tā teikt, lai tikai tiesā papīri tīri.
„Mums ir jāmaina cilvēkos domāšana, izpratne, jāparāda, ka otrā pusē ir cilvēks ar īpašām vajadzībām, nespeciālists, seniors, jaunietis… daudz un dažādas grupas, kurām patiešām ir grūti uztvert šo vājprātīgi sarežģīto informāciju.”
Vieglās valodas kursos pērn apmācīja vairāk nekā 70 valsts pārvaldes darbinieku, kuriem savas zināšanas būs jānodod tālāk. Kučinska stāsta, ka Valsts kancelejā vēlāk sākts darbs pie vadlīnijām vieglākām atbildēm uz iedzīvotāju vēstulēm, bet Ministru kabineta mājaslapā pēc tam svarīgākās sadaļas pārrakstītas vieglākā valodā. Tas gan nemaz nav bijis tik viegli:
„Ir daudz vienkāršāk domu pasniegt skaistos, sarežģītos vārdos. Tad nez kāpēc ir laba gandarījuma sajūta, ka esi radījis tik garu tekstu ar tādiem profesionāliem vārdiem! Bet, kad tev ir jāpasaka vienkāršiem vārdiem tā ideja un doma, to ir grūtāk izdarīt, ja pats neesi to līdz galam sapratis. Un kad mēs šo būtību pasakām tik vienkārši, mēs paši no tā nobīstamies.”
Un ieradumam ir liels spēks – sak’, vienmēr esam rakstījuši šādi, kas tur slikts? Vai arī – es pats saprotu, kā tu vari nesaprast? Un neaizmirsīsim bailes uzrakstīt kaut ko neprecīzi, ko vēlāk tiesā var pavērst pret tevi. Tāpēc, kā atzīst Laine Kučinska, valsts iestāžu valoda, kas nonāk pie iedzīvotāja, pārsvarā ir juristu un komunikācijas ekspertu cīniņa galarezultāts, tā teikt, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Bet runāt par valsts pārvaldi vieglā valodā ir iespējams, saka Laine Kučinska, kā labo piemēru minot Lielbritānijas valsts iestāžu saziņu ar iedzīvotājiem. Viņa cer, ka vieglās valodas mācības ierēdņiem kļūs par tradīciju un ieradumu arī Latvijā.
